IzvēlneAizvērt

25.05

Starptautiskajā Muzeju dienā – par ilgtspējīgu attīstību vienlīdzībā, dažādībā un iekļaušanā

18. maijā, Starptautiskajā Muzeju dienā, notika vebinārs “Vienlīdzība, dažādība un iekļaušana muzejos ilgtspējīgas attīstības paradigmā un ārpus tās”, ko rīkoja Latvijas Muzeju biedrība (LMB) sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) un Izglītības iniciatīvu centru (IIC). Pasākums, sākotnēji iecerēts kā klātienes seminārs LMB izglītības programmas “Rītdienas muzejs” dalībniekiem, ārkārtas situācijā tika pārcelts tiešsaistes vidē un kļuva par izglītojošu pieredzi gan plašākam interesentu lokam, gan pašiem rīkotājiem – apgūstot digitālo rīku iespējas un izaicinājumus. Par to visu šajā rakstā.

Muzeji 2030: ierosmes un meklējumi

Apņemšanās atvest uz Latviju vebināra galveno viesi, serbu pētnieci Višnju Kisiču (Višnja Kisić), radās, piedaloties NEMO (Eiropas muzeju organizāciju tīkls) 2019. gada konferencē “Muzeji 2030 – daloties receptēs labākai nākotnei” (Tartu, 7.-10.novembris). Jāatzīst, lielākai daļai no konferencē satiktajiem Latvijas kolēģiem, ieskaitot mani pašu, 17 ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) nebūt nešķita pašsaprotama ābece, kā uz to atsaucās teju visi runātāji, mēdzot krāsaino 17 kvadrātiņu slīdu prezentācijās komentēt vien ar manierīgu apnikuma žestu, kam sekoja saprotoša publikas iesmiešanās. Izrādījās, ka kopš 2015. gada, kad ANO Ģenerālajā asamblejā pieņēma rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” jeb “Dienaskārtība 2030”, arī Eiropas muzeju sabiedrībā ticis par to runāts kā par universālu atskaites sistēmu. Pēc atgriešanās Rīgā veicām nelielu izmeklēšanu par mulsinošo jautājumu, kādēļ Latvijas muzeju informācijas telpā šim monumentālajam dokumentam bijusi tik vārga atbalss. Nācās atklāt, ka 2018. gadā Latvijas Pārresoru koordinācijas centrs jau ir sniedzis brīvprātīgu ziņojumu ANO par Latvijas sasniegumiem IAM ieviešanā un tepat, deguna galā – muzejiem tik tuvajās izglītības un bibliotēku nozarēs – Latvijā ar to jau tiek rūpīgi strādāts. Viens izvairīgs skaidrojums klusumam kultūras un kultūras mantojuma jomās ir atsevišķa, kultūrai veltīta IAM trūkums: atšķirībā no skaidri formulētajiem vides, ekonomikas un sociālajiem izaicinājumiem, ar kuriem IAM apņemas tikt galā līdz 2030. gadam, kultūras mērķi nav nosaukti tieši. (Vajadzība pēc kvalitatīvas un pieejamas izglītības ir izcelta atsevišķi - IAM Nr.4, un tas, protams, ļauj daudz skaidrāk artikulēt dažādu projektu starptautisko aktualitāti). Ar lupu meklējot, kultūras pieminējumu varam atrast 11. mērķa 4. apakšmērķī: .. aizsargāt un saglabāt pasaules kultūras un dabas mantojumu. Vai tas būtu kultūras un muzeju vienīgais iespējamais pienesums, stājoties pretī globālajiem izaicinājumiem? Grūti nepamanīt, ka kultūra jau ilgstoši pauž gatavību sniegt daudz lielāku atbalstu planētai un tās apdzīvotājiem. IAM sakarā par to liecina tādas vērienīgas pasaules kultūras organizāciju kampaņas kā #culture2015goal (manifests Nākotne, ko mēs gribam, ietver kultūru) un #culture2030goal vai tieši Latvijas prezidentūras laikā, 2018.-2019. gadā, Baltijas jūras valstu padomes izvēlētā prioritāte – kultūras mantojuma lomas stiprināšana ilgtspējīgas attīstības veicināšanai. Ir tapuši dokumenti un publikācijas, kas pavisam tiešā veidā, ar konkrētiem piemēriem uzrāda kultūras atbilstību ikkatram no 17 IAM; mērķu apgūšanai un idejām regulāri atgriežos pie Apvienoto Pilsētu un vietējo pašvaldību (UCLG) sagatavotās rokasgrāmatas Kultūra Ilgtspējīgas attīstības mērķos. Visbeidzot – arī muzeji vieni paši apliecina stingru apņemšanos un profesionālu gatavību iesaistīties Dienaskārtības 2030 īstenošanā. Uz jautājumu “Kādēļ”,  manuprāt, nepārspējami precīzi minētajā NEMO konferencē atbildēja Henrijs Makgī (Henry McGhie), Curating Tomorrow dibinātājs, ICOM (Starptautiskās muzeju padomes) Ilgtspējīgas attīstības darba grupas biedrs, rokasgrāmatas “Muzeji un ilgtspējīgas attīstības mērķi" autors: “Dienaskārtība 2030 un Ilgtspējīgas attīstības mērķi radās no sapratnes, ka mēs nevaram risināt pasaules problēmas vienu pēc otras, secīgi: tās visas ir savstarpēji saistītas, un, risinot vienu problēmu, mums jāpārliecinās, ka mēs neradām citu problēmu vai vienkārši nepārvietojam problēmu no vienas vietas uz otru.” Domāju, katrs muzejnieks savu reizi ir dzirdējis par misiju veidot dažādas auditorijas iekļaujošus pakalpojumus vai plānot videi draudzīgas izstādes; kopumā Ilgtspējības attīstības mērķu sarakstā mūs sagaida maz pārsteigumu, taču 17 IAM pienesums ir visu planētai aktuālāko izaicinājumu apkopojums un savstarpējo saistību uzskatāmība: tie atgādina par globālo kontekstu un tā aizmiršanas riskiem, kuros viegli iekrītam, ik dienu krājot, glabājot, pētot un stāstot – it kā darot visus savus svētos, labos muzeju darbus.

Uz šo negaidīto paradoksu – muzeju ikdienas darba negribēto saistību ar pasaulē valdošo nevienlīdzību un klimata pārmaiņām – Tartu notikušajā konferencē atgādināja Višnja Kisiča. Būdama Eiropā atzīta kultūrpolitikas pētniece un vairāku pasaules augstskolu pasniedzēja, viņa  konferencē izvēlējās uzstāties nevis ar tradicionālu referātu, bet gan ar dzejoli-meditāciju par vardarbību. Savu lasījumu viņa sāka ar paskaidrojumu: “.. lai apkarotu muzejos netieši klātesošo netaisnību un vardarbību, mums jāstrādā, lai atklātu, izgaismotu, savienotos ar -, sajustu un pievērstos vardarbības lokiem, kuros mēs visi esam netieši iesaistīti mūsdienu neoliberālajā, globālajā, kapitālistiskajā pasaulē. Šī vardarbība aug no dziļām varas un bagātības hierarhiju saknēm, caur kurām mēs iepazīstam, definējam, kolekcionējam, eksponējam un “darbinām” pasauli, kurā dzīvojam – hierarhiju, kuras balstās antropocentrismā, patriarhālismā, koloniālismā, eirocentrismā un globālajā kapitālismā. Šīs hierarhijas un prakses .. ir ne tikai labi dokumentētas, bet arī nostiprinātas muzejos.” Kā redzams, Višnjas Kisičas uzskati ir pietiekami kritiski pret pastāvošo lietu kārtību, tai skaitā ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem; viņas uzstāšanas bija “aicinājums muzejiem raudzīties pāri IAM un citiem politiski noteiktiem ietvariem, lai veidotu miermīlīgu un taisnīgu pasauli bez vardarbības”. Viņas dzejolis sākās šādi: “Kad 39 mirušu vjetnamiešu ķermeņi tiek atrasti / nosaluši kravas mašīnā Eseksā, / britu ģimene, kuras mājas tiek uzturētas tīras, / pateicoties slikti apmaksātiem imigrantu strādniekiem, / ir iesaistīta vardarbībā.” Autores uzburtā, nepatīkamā aina bija jautājums muzejiem par to, kuru stāsta pusi mēs izvēlamies stāstīt, un kuru – noklusēt: “.. Mūsu muzejos / vardarbība vienmēr ir līdzās. / Mūsu senču asinīs. / Mūsu kaimiņu ieročos. / Laikos un vietās, kas nav mūsu. / Noziegumu piemiņas vietās, verdzības muzejos, / Pasaules karos, citos pagātnes karos, okupācijās un bruņotos konfliktos, / Vidējos Austrumos, Ziemeļīrijā un Balkānos.” (Ar pilnu Višnjas Kisičas priekšlasījuma tekstu iespējams iepazīties konferences izdevumā.) Lai arī neslēpti kritiskā, tomēr uz vispārējām vērtībām – dzīvību, solidaritāti, atvērtību – vērstā, harizmātiskā uzstāšanās spēcīgi uzrunāja klātesošos, un bija par pamatu tieši Višnjas Kisičas izraudzīšanai par lektori pirmajam nozīmīgākajam, ar Ilgtspējīgu attīstību saistītajam izglītības pasākumam Latvijas muzeju darbiniekiem.

No semināra pie vebināra

Višnja Kisiča labprāt piekrita uzrunāt Latvijas muzejus, taču tūlīt radās pirmajā mirklī pārsteidzošs šķērslis – Belgradā dzīvojošā pētniece lieki ar lidmašīnu nelido. Viņas dzīvesveids ir saskaņā ar paustajām vērtībām: dzīve nomaļā vietā, kopā ar vīru pašu celta māja un iekopts dārzs, saprātīgi patērēšanas ieradumi. Par laimi pētnieku un pasniedzēju pāris jau bija ieplānojis lekciju un meistardarbnīcu tūri mūsu kaimiņvalstīs, apceļojot tās ar auto. Mums paveicās veiksmīgi iekārtoties maija nedēļā, kas viņu maršrutā labi iederējās. Taču drīz vien nāca jauns izaicinājums: Covid-19 krīze, slēgtas robežas un pulcēšanās ierobežojumi! Sākotnēji nolēmām nogaidīt, regulāri apmainījāmies ar ziņām un ar neziņu. Visbeidzot ICOM pamudinājums svinēt Starptautisko muzeju dienu digitāli, kā arī viņu šim gadam izraudzītā tēma “Muzeji vienlīdzībai: dažādība un iekļaušana”, kas lieliski saskanēja ar plānotā semināra ievirzi, iedrošināja pārvarēt nedrošību un zināšanu trūkumu un meklēt situācijai atbilstošu, tehnisku risinājumu. Ir gūtas daudzas mācības un atrasti asprātīgi problēmu risinājumi, ielaužoties tiešsaistes formātā; ar to visu esam gatavi dalīties ar interesentiem. Būtiskākais secinājums ar ilgtspējas dimensiju: ja vien nav paredzētas norises, kas patiesi ir iespējamas tikai klātienē, tiešsaistes pasākuma rīkošanu ir vērts apsvērt; šāda izvēle nekavējoties pozitīvi iespaidos gan projekta tāmi, gan jums apkārt esošās ekosistēmas.

 

Sākam mācīties!

Tā kā ar vebināru “Vienlīdzība, dažādība un iekļaušana muzejos ilgtspējīgas attīstības paradigmā un ārpus tās” tiek uzsākta plašāka ilgtspējīgai attīstībai veltītu izglītojošu pasākumu un projektu sērija, vēlējāmies nākamās darbības balstīt kopībā izpratnē par Dienaskārtību 2030. Vebināra pirmajā daļā dalībniekiem tika dota iespēja iepazīties ar ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem un Latvijas sasniegumiem to ieviešanā, tai skaitā muzeju jomā.

Biedrības “Latvijas platforma attīstības sadarbībai” direktore, Latvijas Pilsoniskās alianses padomes un Forus padomes pārstāve Inese Vaivare klausītājus iepazīstināja ar ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu ideju, to uzbūvi un pamatvērtībām jeb pieciem P (no angļu valodas: People (cilvēki), Planet (planēta), Prosperity (labklājība), Partnership (sadarbība), Peace (miers)). Apliecinot IAM kā iespēju ieraudzīt lokālas darbības globālā kontekstā un tādējādi spēt pieņemt pareizākus, atbildīgākus lēmumus, Inese Vaivare norādīja arī uz valstu savstarpēju sacenšanos IAM sasniegumu salīdzināšanā, kam nereti pamatā ir lepošanās ar veiksmes stāstiem un problēmjautājumu noklusēšana. Analizējot Latvijas situāciju, Inese Vaivare atzina, ka IAM ieviešana notiek gausi, galvenokārt valsts pārvaldē un lielākoties formālā līmenī, ar izteiktu politiskās gribas trūkumu. Tomēr arvien vairāk novērojams intereses pieaugums gan indivīdu, gan organizāciju līmenī, kam varētu pieskaitīt arī Latvijas muzeju iesaistīšanos IAM apgūšanā un apspriešanā. Varam tikai pievienoties Ineses izteiktajam priekam par muzeju pievienošanos ilgtspējas jautājumu entuziastiem un cerēt, ka biedrības “LAPAS” apkopotos IAM ieviešanas veiksmes stāstus drīzumā papildinās piemēri no Latvijas muzeju vides!

Elīnas Vikmanes (Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Muzeju biedrība) prezentāciju “Ilgtspējīgas attīstības mērķi muzeju vidē Latvijā: ideju ierobežojumi un potenciāls” ievadīja vebināra dalībnieku aptauja, kurā vēlējāmies noskaidrot muzeju pašnovērtējumu darbam ar IAM. Uz jautājumu “Vai jūsu pārstāvētais muzejs jau strādā ar Ilgtspējīgas attīstības mērķiem?” 44% no respondentiem atbildēja apstiprinoši un tikpat, 44%,  - ka uz jautājumu ir grūti atbildēt, savukārt 12% dalībnieku atzina, ka ar IAM nestrādā. Izteiktais šaubu līmenis, apsverot atbildi, sabalsojās ar Elīnas prezentāciju, kurā, apskatot ar IAM pastarpināti saistītas tendences un pētījumus Latvijas muzejos, tika gan uzskatāmi parādītas ilgtspējīgas attīstības jomas, kurās Latvijas muzeji, iespējams, paši to nenojaušot, jau ilgstoši darbojas -  izglītība, aprites ekonomika, pētniecība, digitalizācija u.c. -, gan iezīmēts vadošais noskaņojums muzeju darbinieku vidū, kas pārliecinoši signalizē par atvērtību jaunām idejām, atbildības uzņemšanos par politiski un kulturāli aktīvas sabiedrības veidošanu, dialoga veicināšanu un sociāla atbalsta sniegšanu. Vai noteikti jāpārzina ANO 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi, lai ar tiem strādātu? Kā to rāda prakse – tas nav obligāti. Taču kopējās ainas un politiskā konteksta apzināšanās noteikti var sniegt mums gan idejas jauniem, videi un cilvēkiem nepieciešamiem darbības virzieniem un esošo uzlabojumiem, gan vairot mūsu argumentācijas instrumentus, pamatojot savas izvēles un mērķus.

Vebināra pirmās daļas noslēgumā Inese Vaivare un Elīna Vikmane aicināja  muzejus noformulēt savu attieksmi un izvēles attiecībā uz Ilgtspējīgas attīstības mērķiem, veicot dažas vienkāršas darbības: izpētot mērķus; saprotot, ar kuriem jau tiek strādāts; izvēloties tādus, kam pievērsties nākotnē; sākot rīkoties sev atbilstošā līmenī – kā atsevišķiem indivīdiem vai organizācijām; komunicējot rezultātus.

 

Mans muzejs globālā kontekstā

Višnja Kisiča savā lekcijā “Pārdomājot vienlīdzību, dažādību un iekļaušanu muzejos ilgtspējīgas attīstības paradigmā un ārpus tās” apstiprināja, ka ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi pievēršas acīmredzami aktuālākajam globāla mēroga jautājumam: kādas sociālas, politiskas un ekoloģiskas transformācijas ir nepieciešams veikt, lai padarītu labāku pasauli, kurā dzīvojam? Ir redzams, ka šī brīža pasaules kārtība nav ideāla daudziem cilvēkiem un citām dzīvības formām, tādēļ ir uzteicams, ka pasaules valstis spēj vienoties par rīcības plānu, tomēr Višnja Kisiča aicināja ar to neaprobežoties, bet gan domāt vēl plašāk un brīvāk.

Lekcija soli pa solim atklāja ANO 1980. gados izstrādāto “ilgtspējīgas attīstības” konceptu, detalizēti izsekojot tā vēsturiskajai attīstībai un palīdzot saskatīt tajā ietverto pretrunu: klimata un cilvēku aizsardzību ietverošās “ilgtspējas” apvienošanu ar pastāvīgas ekonomiskās izaugsmes jeb “attīstības” ideju. Kritisks skats tika mests arī uz muzejiem, kuri, radušies līdz ar industrializācijas sākumu, visai drīz kļuva par pēdējo mājvietu tās rezultātā izzūdošajam dabas un kultūras mantojumam. Savā veidā muzeji kā vienotas sistēmas daļa ir atbalstījuši urbanizāciju kā vadošo attīstības veidu, pasaules sadalīšanu stingrās valstu un tautu robežās, domāšanas  kategorizēšanu šaurās zinātniskās disciplīnās. Tomēr tieši muzeji ir arīdzan tie, kuru rīcībā ir bagātīgs instrumentu klāts pārmaiņu uzsākšanai: balstoties muzeju rīcībā esošās liecībās par dažādiem pārmaiņu laikiem vēsturē, tie var piedāvāt jaunas “alternatīvās realitātes” iepretim IAM aizsargātajai “kapitālistiskajai realitātei”. Lektore iepazīstināja ar sešu mūsdienu domātāju idejām iekļaujošākai, vienlīdzīgākai un taisnīgākai sabiedrībai, katrai minot praktiskus piemērus no mūsdienu muzeju prakses, kas brīžiem negaidīti vienkāršā veidā  ilustrēja tādus šķietami nesasniedzamus uzstādījumus kā vienlīdzības ontoloģiskums vai pluriverss universa vietā. Tas bija valdzinošs un iedrošinošs ceļojums ideju un muzeju pasaulē, jo gan norādīja uz esošo politisko nostādņu lietderīgumu, gan skubināja turpināt domāt patstāvīgi, kritiski, brīvi un iedvesmoties no izcilākajiem pasaules muzeju piemēriem.

Višnja Kisiča savu lekciju veltīja politiski transformatīvajiem muzejiem, kuri – līdzās politiski konservatīvajiem un politiski pragmatiskajiem – izceļas ar kritisku pieeju gan aktuālajām politiskajām nostādnēm, gan paši savai darbībai un ir gatavi nākt klajā ar patstāvīgiem viedokļiem par pasauli un tās veidošanu. Runas sākumā viņa izteica cerību rosināt klausītājus ieņemt tieši šādu pozīciju savā turpmākajā darbībā. Savukārt priekšlasījuma beigās viņa sniedza septiņus ieteikumus politiski transformatīva muzeja darbībai:

1. Nepieņemt pastāvošo lietu kārtību kā pašsaprotamu

2. Nodoties radikālai lietu izpētei līdz pašām to saknēm

3. Veidot negaidītas – starpdisciplināras, arī nezinātniskas – saiknes un sadarbības

4. Atbrīvoties no robežām, sienām un saitēm, kas ieskauj un ierobežo muzejus, un ieraudzīt savstarpējās saiknes un savstarpējo atkarību, kas vieno muzejus ar pārējo pasauli

5. Iesaistīt savā darbībā pēc iespējas dažādus spēlētājus

6. Līdzās dominējošiem naratīviem iekļaut marginalizētus viedokļus, veicināt viedokļu plurālismu

7. Rosināt iztēli: muzeji nav tikai par pagātni un tagadni; pazīstot vēsturiskās pārmaiņas, tie var rosināt iztēli par iespējamiem nākotnes scenārijiem

Lekcijai sekojušajā Višnjas Kisičas meistardarbnīcā, kurā piedalījās 15 Latvijas muzeju profesionāļi, septiņus politiski transformatīva muzeja “baušļus” papildināja sešu soļu metode, ko likt lietā, attīstot atsevišķus, ilgtspējīgai attīstībai veltītus projektus:

1. Tēmas “atkodēšana”: no kādiem elementiem tā sastāv, ar kādiem citiem elementiem un fenomeniem tā ir saistīta

2.  Vēsturiskās un ģeogrāfiskās saknes: kā atsevišķi fenomeni ir veidojušies atsevišķos vēstures nogriežņos un vietās

3. Kolekciju izpēte: izvēlēties vienu vai vairākus priekšmetus, kas izgaismo dažādus skatījumus uz tēmu

4. Vienlīdzības metode: iesaistīt grupas, organizācijas, kopienas, kuras visvairāk skar izraudzītā tēma, ņemt  vērā viņu viedokļus un pieredzi

5. Iztēloties nākotnes iespējas: kādas citas alternatīvas (viedokļi, reakcijas, darbības) saistībā ar tēmu ir iespējamas nākotnē?

6. Domāt ekoloģiski: paturēt prātā un iekļaut tēmas interpretācijā plašāku kontekstu un savstarpējas saiknes – ekonomiskas, ekoloģiskas, kultūras, emocionālas, koloniālas, materiālas, sociālas, politiskas un tehnoloģiskas

Jāatzīst, ka, grupām strādājot katrai pie savas tēmas un ar to saistīta projekta, nebija nemaz tik viegli piestāt katrā no sešām pieturām un žonglēt vienlaikus ar tik daudzām perspektīvām. Šķiet, ka visjēgpilnāk un koncentrētāk tas izdevās komandai, kas strādāja ar tēmu “Pazīstamie svešinieki: savienojot migrācijas punktus”  un piedāvāja ceļojošas izstādes un sarunas par un ar imigrantiem Latvijā – vietās un iestādēs, kur tie nonāk vispirms (piemēram, lidostā vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē). Atcerēties par viedokļu dažādību katrā tēmā, bet neapjukt balsu daudzskaitlīgumā un daudzveidībā – tai noteikti vēl jākļūst par daļu no muzeju prasmēm, ko apgūt un attīstīt nākamajos gados.

Noslēgums un turpinājums

Atskatoties uz Starptautiskās muzeju dienas vebināru “Vienlīdzība, dažādība un iekļaušana muzejos ilgtspējīgas attīstības paradigmā un ārpus tās”, jāatzīst, ka trīs stundu laikā noskrējām garu distanci no Ilgtspējīgas attīstības mērķu ābeces un mēģinājumiem definēt Latvijas muzeju pozīciju saistībā ar tiem līdz pat kritiskai IAM pamatkoncepciju analīzei un vairāku alternatīvu apskatīšanai. Vebinārā piedalījās aptuveni 100 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm (Serbija, Nīderlande, Filipīnas, Zviedrija, Beļģija, Lielbritānija), un kā Zoom platformas fiksētie dalības laiki, tā pēc vebināra veiktā dalībnieku aptauja liecina, ka interesējošās tēmas ir bijušas dažādas. Lielākajai daļai dalībnieku ir bijusi interese par ilgtspējīgas attīstības paradigmu kopumā un Latvijas muzeju sasniegumiem tās iedzīvināšanā; mazāks dalībnieku skaits (26) pievienojās pasākumam vienīgi, lai noklausītos Višnjas Kisičas lekciju. Vairāk nekā 60% dalībnieku bija klātesoši vebinārā visu tā laiku. Īpašu atzinību ir pelnījuši meistarklases dalībnieki, kuri dienas noslēgumā vēl veltīja uzmanību un enerģiju divarpus stundu praktiskam darbam! Visrosinošākās vebināra tēmas aptaujāto Latvijas dalībnieku vidū bija prakses, kas jau tiek īstenotas muzejos un citās kultūras iestādēs saistībā ar IAM, kā arī idejas, ko izmantot ikdienas darbā. Turpmākajā darbā gūtās zināšanās aptaujātajiem Latvijas muzejiem visvairāk noderēs komunikācijas darbā ar apmeklētājiem.

Rīkotāju vārdā izsaku cerību, ka ikviens vebināra dalībnieks guva viņu interesējošas zināšanas vai vismaz ierosmes turpmākai izpētei. Ja tā, tad aicinām dalīties ar vebināra ierakstiem, kas Latvijas Muzeju biedrības Youtube kanālā pieejami divās valodu versijās: tikai oriģinālvadodās (dalībnieku runātais bez tulkojuma) vai tikai latviešu valodā (angļu valoda tulkota uz latviešu).

Uz tikšanos un saziņu turpmākajās Latvijas Muzeju biedrības, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un sadarbības partneru veidotās aktivitātēs, kas 2020.–2021. gadā turpinās pievērsties ilgtspējīgas attīstības aspektiem dažādās muzeju darbības jomās Latvijā un Baltijas valstīs!