IzvēlneAizvērt

20.07

Māksla būt muzejam – ilūzija vai iespēja

MĀKSLA BŪT MUZEJAM

Visai pārsteidzoši, bet pēdējā gada laikā sadarbības ceļi aizveduši mani pie muzejiem un atsevišķiem to darbības aspektiem. Neuzskaitīšu visas sadarbības, bet varu apgalvot, ka ikkatra no tām man likusi domāt - būt muzejam arī ir māksla.

Esmu patiesi gandarīta, ka pēdējos divus gadus kopā ar izciliem cilvēkiem darbojos Latvijas Muzeju biedrības Gada balvas izvērtēšanas komisijā. Balva tiek pasniegta kopš 2009. gada, un tā ir vienīgais muzeju sasniegumu apbalvojums Latvijā, kura mērķis ir apzināt un izcelt labākos muzejiskos sasniegumus, kā arī pozitīvā ziņā popularizēt muzeju sasniegumus un veidot ilgtspējīgu muzeju attīstību.

Šajā komisijā mans uzdevums ir vērtēt muzeju sadarbību ar sabiedrību, bet, to darot, es nevaru atturēties arī no tādu parametru vērtēšanas, kas cieši saistīti ar manu pašreizējo darbību – dažādības vadību. Dažādības vadība ietver vides un informācijas pieejamību dažādām mērķgrupām, dzimumu līdztiesības aspektus gan dažādu muzeju projektu ietvaros, izvēlēto tēmu kontekstā, piemēram, sieviešu tēlnieču izcelšanu, kā arī muzeju risinājumu izvēli, veidojot piedāvājumu ikvienai mērķgrupai, diskriminācijas novēršanu (veidojot ekspozīcijas, kādas noteiktas cilvēku grupas netiek diskriminētas).

Otrs nozīmīgs kopsaucējs ir sadarbība ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kurā izveidota mākslas mediatoru programma ar mērķi skaidrot mākslu, kā arī ar māksliniecisku pieeju veicināt dažādības izpratni sabiedrībā, piemēram, iedziļināties cilvēku, kuri cieš no demences, izaicinājumos. Biju patiesi pagodināta sniegt topošajiem mediatoriem lekciju par dažādības vadības “anatomiju” un mediatoru personiskajām cieņas izpratnes robežām.

Konkrētā raksta kontekstā man šķiet būtiski pieminēt arī manus personiskos spilgtākos muzeju apmeklējumus, kas saistīti ar vairākiem muzejiem visā pasaulē. Kāpēc? Tāpēc, ka šo muzeju apmeklējumi spilgti iespiedušies atmiņā tieši ar muzeju profesionālo pieeju, proti, tie atbildēja uz manām kā klienta vajadzībām noteiktā manas dzīves posmā.

Pirmajā vietā noteikti ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Bērnībā, kad braucu uz Rīgu pie vectētiņa – antropologa un neiroķirurga Kārļa Arāja, kurš sarakstījis grāmatu “Latviešu kauli” (1) –, viens no izklaidējošākiem momentiem bija došanās uz medicīnas muzeju, jo tur viss bija “dzīvs” un “īsts”. Pēc muzeja apmeklējuma es nespēju beigt domāt par cilvēka ķermeņa uzbūvi, un, protams, par inkvizīcijām senos laikos un to, kādā veidā izplatījās infekcijas. Tas atstāja uz mani lielu iespaidu. Nē, medicīnas muzeja apmeklējums man nebija uzspiests, tas nepārprotami bija pārdzīvojums ar lielo “P”.

Otrajā vietā – Šveices Nacionālais spēļu muzejs. Iemīļoju to, kad strādāju Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness Federācijā Šveicē un nereti jutos nedaudz vientuļa svešā zemē – bez ģimenes, draugiem. Spēļu muzejs deva patvērumu visas dienas garumā. Doma pavadīt tajā tikai divas trīs stundas būtu patiesi absurda. Šveices Nacionālajā Spēļu muzejā viss ir izmēģināms, viss ir aptaustāms un paņemams, un ikviens ikreiz var darboties sev vēlamajā intensitātē.

Trešajā vietā – Nacionālais Matemātikas muzejs Ņujorkā. Tajā mērķtiecīgi iemaldījos 2011. gadā, kad  biju cerību pilna, ka Latvijā veidotā 3D tāfele, kas palīdz bērniem izprast telpu, būs izcils šī muzeja papildinājums. Šo 3D tāfeli kopā ar savu sadarbības partneri Baibu Ciekuri, kura absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, vēlējāmies ieviest Latvijas skolās. “Matemātikas muzejs” ir kolosāls: tā koncepcija, darbības principi, atvērtība apmeklētājiem ir nepārspējama.

CILVĒKS MĀKSLAS KODOLĀ

Kas ir māksla? Meklēju internetā, un definīciju nav sarežģīti atrast. Māksla ir tas, kas ir radīts ar iztēli un prasmēm, tas, kas ir skaists, pauž nozīmīgas idejas vai jūtas, tie ir mākslinieku darbi – gleznas, skulptūras –, kas radīti, lai būtu skaisti vai izteiktu nozīmīgas idejas vai jūtas.    

Kā gan citādi? Mākslu rada cilvēks, un kur mēs liekam mākslu? Neapšaubāmi – muzejos! Piebildīšu - esmu gleznotāja amatiere, dzejniece un citu mākslinieku – gan amatieru, gan profesionāļu – darbu apjūsmotāja.

Tātad es kā cilvēks, kuram daudz kas patīk un kurš pēdējos trīs gadus nodarbojas ar dažādības vadību, tostarp muzeju darba analīzi, vēlos draudzīgi ierosināt: muzeji, ir laiks izvirzīt cilvēku muzeja centrā un saprast, ko viņš jums patiesi nozīmē!

CILVĒKS CENTRĀ

Muzeju likumā noteikts muzeja jēdziens, pamatfunkcijas un misija. Īpašu uzmanību vēlos pievērst tieši septītā panta otrajai daļai, kuras ietvaros pirmais punkts nosaka, manuprāt, vienu no nozīmīgākajām muzeja pamatfunkcijām: muzeja krājuma komplektēšana, dokumentēšana, saglabāšana un pieejamības nodrošināšana.

Pieejamības nodrošināšana manā izpratnē ir situācija, kad ikvienam un bez apgrūtinājumiem ir pieejama visa informācija un pakalpojumi, ko veido muzeji vai kas tajos ir atrodama.

Muzeju ilgtspēja ir viens no galvenajiem iemesliem! Mēs vēlamies, lai cilvēki redz muzejnieku darbu, un šādā gadījumā būtiskākais – lai ikviens var muzejā brīvi iekļūt, lai būtu iespējams bez traucēkļiem tajā pārvietoties un aplūkot visu, ko apmeklētājs vēlas redzēt. Muzejam jārespektē ikviena cilvēka vēlmes, tāpēc gribu piedāvāt vadlīnijas atvērtības nodrošināšanā, kas ietērpta universālā dizaina pamatprincipos.

Universālā dizaina koncepciju izveidoja arhitekts un industriālais dizainers Ronalds Meiss (Ronald Mace), kurš precīzi spēja definēt vajadzības, kas nepieciešamas cilvēkam pārvietojoties riteņkrēslā, jo pats no deviņu gadu vecuma bija spiests izmantot riteņkrēslu.

1997. gadā Ronalds vadīja arhitektu, produktu dizaineru, inženieru un vides dizaina pētnieku darba grupu, lai kopīgiem spēkiem formulētu 7 universālā dizaina principus, kas palīdzētu vadīt vides, produktu un komunikāciju projektēšanas darbus. Iespējams, šie principi muzejnieku saimei jau ir zināmi, tomēr ikreiz, kad vērtēju muzeju iesniegtos darbus Latvijas Muzeju biedrības balvai, nācās secināt: universālais dizains nevar būt princips, kas attiecas tikai uz ēku, to nepieciešams pielietot katrā ekspozīcijā, kā arī – universālais dizains ir nozīmīgs arī pašu muzeja darbinieku ērtībām, lai veidotu vidi, kurā strādā un “dzīvo” muzejnieki. Tāpēc jau tas saucās universālais dizains – dizains visiem un ikvienam.

1. princips. Vienlīdzīga iespēja izmantot pakalpojumu, produktu vai risinājumu. Dizains ir noderīgs un pieejams cilvēkiem ar atšķirīgām spējām. Muzeju klienti un arī darbinieki ir dažādi, un tas nozīmē, ka ekspozīcijai nepieciešams būt tādai, kas ir tehniski pieejama ikvienam. Padomājiet par redzi, dzirdi, ožu, cilvēku dažādo garumu un fizisko varēšanu atvērt, pacelt, aizsniegt. Man patiešām patika viens no darbiem, kas bija iesniegts 2020. gada Latvijas Muzeju biedrības balvai; tā nosaukums – “Malēniešu pasaule”, Jaunlaicenes muzejs. Brīnišķīgs darbs, kolosāla sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem, veidojot ekspozīciju. Tomēr, kad nonākam pie iespējas ieskatīties malēniešu aizkapa dzīvē, secinu: ja kāds būtu ratiņkrēslā, viņam tā būtu liegta, jo objekts atrodas pārāk augstu, lai to aizsniegtu no sēdus stāvokļa.  Visticamāk, tas būtu par augstu arī bērnam. Lai gan ir liels kārdinājums demonstrēt savas zināšanas vēsturē un konkrētās tēmas izprašanā, kā arī elegantu pasniegšanas veidu, vienmēr ir vērts atcerēties, ka muzeja apmeklētājs ir jūsu klients, tas neesat jūs pats. Visticamāk, tas daļēji tiek ievērots, bet teikšu vienu: nereti man pašai nācies vai lauzt kaklu, cenšoties apskatīt ekspozīciju, kas izvietota 1.64 cm garam cilvēkam tikpat kā neaplūkojamā veidā. Jā, cilvēki ir gari, īsi, tievi, ne tik tievi, cilvēku vecums ir dažāds, un – jā, ikviens no viņiem var kļūt par jūsu klientu.

2. princips. Elastība lietošanā. Dizains ietver plašu individuālo vēlmju un spēju klāstu. Bija kāds kolosāls projekts, ko vērtēšanai bija iesniedzis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Tā bija muzeja “Rīgas birža” izglītības programma “Nospēlē muzeju”, neatkārtojams pakalpojums gan skolniekiem, gan ģimenēm, taču, skatoties bildes, nācās secināt: elastība lietošanā ir piemirsta. Tā kā galvenā mērķgrupa šajā programmā bija bērni, detaļas bija pārāk sīkas, lai viņi varētu tās labi apskatīt, ērti pievienot pie “muzeja” sienām, jo bērns faktiski nevarēja ērti ieiet imitētajā muzeja telpā.

3. princips. Vienkārša un intuitīva izmantošana. Dizaina izmantošana ir viegli saprotama neatkarīgi no lietotāja pieredzes, zināšanām noteiktā jomā – pakalpojuma vai produkta lietošanā, valodas zināšanām vai pašreizējā uzmanības intensitātes līmeņa. Viens no labiem piemēriem šajā kontekstā ir “Laimas” šokolādes muzeja laika līnija. Laika līnijai ir noteikts uzdevums: stāstīt par šokolādes ražošanas vēsturi Latvijā, un tās iepazīšanas laikā klients tiek “vests” pa šo līniju – ar gaismu, ar reālām neona līnijām, kas savstarpēji savieno visus vēsturiskos notikumus. Līnijā iestrādāti elementi, kas cilvēkam ļauj intuitīvi izprast, kur var iegūt papildu informāciju, taču, ja vēlas, viņš var tos ignorēt. Šī ekspozīcija, manuprāt, savā ziņā atgādina ietves reljefa joslu, kas paredzēta cilvēkiem ar redzes traucējumiem vai pilnīgu redzes zudumu, –  tā sniedz iespēju neatkarīgi no citiem pārvietoties telpā. Šis ir viens no uzdevumiem: sniegt cilvēkiem savu izvēļu brīvību.

4. princips. Uztverama informācija. Dizains efektīvi pavēsta nepieciešamo informāciju lietotājam neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem vai cilvēka maņu asumam. Nereti muzeju ekspozīciju Latvijas Muzeju biedrības Gada balvai pieteikumos pārsteidz dažādi ekspozīciju elementi, kas veidoti, izmantojot diezgan sarežģītus tehniskus risinājumus un rada nopietnu, pārsteidzošu iespaidu; to pamatfunkcija ir nodot muzeja apmeklētājam informāciju rakstiskā veidā, tomēr, kad man ir vēlme tekstu izlasīt, gan burtu krāsas, gan fons rada situāciju, kurā, lai izlasītu tekstu, vajadzīga piepūle pat cilvēkam ar normālu redzi. Vienmēr ir vērts atcerēties, ka lielākajai daļai cilvēku redze pēc 40 gadu vecuma arvien pasliktinās. Veidojot teksta risinājumus, ir vērts iedomāties cilvēkus, kuri to lasīs. Skaists dizains – tas ir labi –, bet, ja es nevaru izlasīt, es nevaru izlasīt un gūt informāciju.

5. princips. Kļūdīšanās iespējamība. Dizains samazina nejaušas vai neparedzētas darbības bīstamību un negatīvās sekas. Ja atrodos muzejā, no ikviena punkta telpā vajadzētu redzēt informāciju, kas mani kā klientu aizvestu pie man nepieciešamā. Neminēšu muzeju, bet pa pagrabu pagrabiem, cauri aizkrautiem koridoriem man ar diviem maziem bērniem nācās maldīties, lai nokļūtu pie ekspozīcijas. Ja atbilde ir: bet ir taču galvenās durvis, pa kurām iekļūt izstādē, jautājums: kā mēs nonācām pagrabu labirintos? Lieki piebilst, ka galvenās durvis var sasniegt, ja esi pieveicis trepes ar vismaz 15 pakāpieniem. Klientam ratiņkrēslā vai vecāka gadagājuma cilvēkam ieeja muzejā ir apgrūtināta. Un tā mēs nonākam pie nākamā principa.

6. princips. Samazināta fiziskā piepūle. Dizainu var izmantot efektīvi un ērti un ar minimālu piepūli. Šajā punktā vēlos vērst muzeju uzmanību uz pavisam vienkāršu principu: ja cilvēkam, kurš atrodas ratiņkrēslā, līdz muzeja ekspozīcijai nepieciešams pārvarēt kaut vai vienu pakāpienu, labierīcības vai garderobe atrodas vietās, kurām iespējams piekļūt tikai pa kāpnēm, muzeja durvis ir tik smagas, ka vienam tās nav iespējams atvērt, – muzeja apmeklējumam vajadzīga milzīga piepūle. Cilvēkam pat nav pat jābūt ratiņkrēslā: senioriem var būt apgrūtinoši pārvietoties, ja ekspozīcijas izvietotas vairākos stāvos. Par šo nerunā bieži, bet princips ir vienkāršs: ja muzejā nav pieejamas labierīcības, varam uzskatīt, ka muzejs nav pieejams. Tik vienkārši, tomēr – runa ir par pamatvajadzībām.

7. princips. Telpas lielums pieejai un lietošanai. Tiek nodrošināts atbilstošs telpas izmērs un vieta ekspozīcijas pieejai, sasniedzamībai, manipulācijām un lietošanai neatkarīgi no klienta ķermeņa lieluma, stājas vai mobilitātes. Iespēja brīvi pārvietoties telpā, apgriezties arī tad, ja cilvēkam kāju vietā ir ratiņkrēsls. Ratiņkrēsls nav cilvēka ekstra, tas ir cilvēka “kājas”. Šajā kontekstā ir daudz piemēru; ar labo gribu, taču – nekonsultējoties ar speciālistiem, organizācijas un institūcijas ir ieguldījušas lielus  finanšu resursus, tomēr nav spējušas pareizi izvietot balstus un rokturus tā, lai tie pildītu atbalsta funkciju, tie nereti ir pat kļuvuši par traucēkli brīvajai pieejai. Tāpēc mans ieteikums būtu šāds: veidojot telpu, konsultēties ar ekspertiem šajos jautājumos, ar Apeironu vai Sustento. Tad jums būs pilnīga pārliecība, ka viens milimetrs uz vienu vai otru pusi kalpos par atbalstu cilvēkiem, kuriem nepieciešama pieeja jūsu muzejam.

DAŽĀDĪBAS VĒRTĪBU NOZĪMĪGUMS UN IEDVESMA

Nereti dzirdams iedrošinājums: būtiskākais ir pirmais solis. Tomēr gribētos teikt, ka dažādības vadībā, šoreiz runājot tieši par pieejamību, nozīmīgākais ir katrs nākamais solis.

Ikkatram muzejam būtu nepieciešams izvērtēt savas ekspozīciju telpas, to pieejamību, veidojot nākamās ekspozīcijas, nākamos risinājumus, izmantojot universālā dizaina principus un uzliekot savām acīm “pieejamības brilles.”

To, kāda ir pieejamība katrā atsevišķā muzejā, var saprast, tikai analizējot savu klientu vajadzības un izvirzot tās kā prioritāti, nevis pašmērķīgi tiecoties pierādīt savu unikalitāti sabiedriskajā telpā.

Neraugoties uz to, ka visi šobrīd pieredzam ierobežojumus un muzeju apmeklētāji piedzīvo muzeju citādi, būtiskākais ir atcerēties, ka pieejamības sākums meklējams katra paša emocionālajā inteliģencē un spējā iejusties citu cilvēku vajadzībās. Tātad pieejamību vai nepieejamību nosaka muzejs pats – cilvēki, kuri strādā muzejā.

Pieejamību var sākt veidot, arī paužot skaidru nostāju, līdzīgi kā to veicis jau pieminētais Nacionālais Matemātikas muzejs ASV. Vienā no tā interneta vietnes sadaļām ir pausta skaidra nostāja atvērtības jautājumos, un pavisam atkāti –  zem nosaukuma “Dažādība, vienlīdzība un iekļaušana”. Muzejs publiski apliecina: Nacionālais Matemātikas muzejs ciena, vērtē un svin taisnīgu, daudzveidīgu un iekļaujošu pasauli. MoMath cenšas būt enkurs matemātikas sabiedrībā, kas palīdz veidot izpratni un sapratni dažādu cilvēku vidū, un muzejs apņemas radīt iekļaujošu un viesmīlīgu vidi visiem. Savukārt attiecībā uz nesenajiem notikumiem, kas aktualizēja rasu neiecietības jautājumus, muzejs pauž skaidru un nepārprotamu nostāju: Nacionālais Matemātikas muzejs ir solidārs ar tumšādaino cilvēku kopienu un iebilst pret visa veida rasismu, vardarbību un diskrimināciju. Ar savu darbu muzejs cenšas veidot taisnīgu, iecietīgu un apgaismotu sabiedrību. Latvijas kontekstā muzeji savu nostāju var paust, parakstot īpašu memorandu, kā arī veicot pašnovērtējumu www.dazadiba.lv. Tāda iespēja būs atkal 2022. gadā.

NOSLĒGUMĀ

Man nav mākslas zinātnieces grāda, taču es skaidri redzu: muzejiem ir iespēja būt pieejamības flagmaņiem. Varbūt kāds teiks: bet pieejamība ir dārgāka. Uz šo varu atbildēt: mainoties sabiedrības demogrāfiskajiem parametriem (ņemot vērā kaut tikai faktu par Eiropas strauju novecošanos), sava klienta vajadzību ignorēšana var izmaksāt vēl dārgāk.

Un šeit esam atgriezušies pie tā, kas ir māksla, – kaut kas, radīts ar iztēli un prasmēm. Pēc iepazīšanās ar visiem pēdējo divu gadu Latvijas Muzeju biedrības Gada balvas pieteikumiem varu apgalvot – iztēle jums, muzejnieku saimei, ir grandioza, un ar papildinātām prasmēm arī pieejamības jomā jūsu iespējas ir neierobežotas. Novēlu, lai viss, ko no savas iztēles īstenojat, jūs īstenojat ikvienam pieejamā veidā.

 

Ja jums ir interese vairāk uzzināt par rakstā minētajiem jautājumiem, aicinu sazināties ar mani, rakstot uz e-pastu rasma.pipike@gmail.com.

 

(1) Kārlis Arājs, Latviešu kauli. Atmiņas par anatomikumu un antropoloģijas ziedu laikiem Latvijā. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. 2005.