IzvēlneAizvērt

24.10

Latvijas Muzeju biedrības podkāsta “Muzeji runā” trešās epizodes transkripcija

 

Latvijas Muzeju biedrības podkāsta trešā ieraksta uzmanības centrā – mūsdienu kolekcionēšana. Kādas liecības par Krievijas karu Ukrainā tiks saglabātas nākamajām paaudzēm? Kurām institūcijām, organizācijām, cilvēkiem būtu par to jāuzņemas atbildība? Kas mūsdienu kolekcionēšanā, tostarp kara liecību vākšanā, ir svarīgs un kas – nē?

Raidierakstā piedalās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LULFMI) vadošā pētniece Rita Treija, LULFMI pētniece Ieva Vīvere, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Strazdiņš.

Sarunu vada – Inga Surgunte, LMB ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Montāža – Renarts Braufmanis, Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds

 

Inga Surgunte: Labdien, Latvijas muzeju biedrības podkāstā “Muzeji runā”. Podkāsta trešajā ierakstā turpinām tēmu “Muzeji mieram”, reaģējot uz Krievijas karu Ukrainā, kas notiek nu jau septīto mēnesi. Šodien runāsim par to, kādas liecības nākamajām paaudzēm par šiem notikumiem saglabās Latvijas atmiņas institūcijas, citas institūcijas un cilvēki, un arī par to, kādas izvēles un lēmumi ir mūsdienu kolekcionēšanas pamatā. Mans vārds ir Inga Surgunte, un man šodien ir trīs viesi. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LULFMI) vadošā pētniece Rita Grīnvalde. Labdien, Rita! 

Rita Grīnvalde: Labdien!

IS: Šī paša institūta pētniece Ieva Vīvere…

Ieva Vīvere: Labdien!

IS: … un Arnis Strazdiņš, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks. 

Arnis Strazdiņš: Labdien!

IS: Ievadā es gribētu jums visiem uzdot kopīgu jautājumu īsai refleksijai par šo manis pieminēto terminu “mūsdienu kolekcionēšana” vai “mūsdienu komplektēšana”, ar to saprotot nesenu vai šodienas notikumu fiksēšanu, liecību vākšanu. Ir zināms, ka šim terminam pastāv dažādas interpretācijas. Ar to dažas atmiņas institūcijas saprot pat līdz 50 gadus vecas vēstures vākšanu un komplektēšanu, bet dažkārt mēs runājam arī par tā saukto “ātrās reaģēšanas kolekcionēšanu”, vācot to, kas notiek šodien un tagad. Kādu vietu šī prakse un arī pārdomas par šo terminu ieņem jūsu profesionālajā darbībā? 

AS: Es varbūt varētu sākt ar to, ka, lai gan es pārstāvu Vēstures muzeju un šis nosaukums jau pats par sevi it kā diktē virzienu un profilu, kādā muzejs strādā, taču tajā pat laikā mēs savu krājuma politiku mēģinām arvien vairāk balstīt uz to, kāda ir reakcija uz šībrīža notikumiem. Īsāk sakot, Vēstures muzejs arvien vairāk savā krājuma komplektēšanas politikā nosaka un balstās uz aktuālo mūsdienu norišu ietveršanu. Tās var būt saistītas gan ar aktuālo vēlēšanu brošūru vākšanu, gan ar kultūras norišu dokumentēšanu, gan arī, piemēram, ar kara situācijas atspoguļošanu un saglabāšanu. Citiem vārdiem sakot, mēs mēģinām laikmeta un laika sajūtu fiksēt visdažādākajos veidos, ar visdažādāko mediju palīdzību, jo gan muzeja priekšrocība, gan arī kaut kādā ziņā ēnas puse ir tas, ka mēs atspoguļojam laiku visbiežāk ar fizisku priekšmetu palīdzību. Līdz ar to tas ir tas galvenais medijs, ar kura palīdzību mēs šo laiku varam saglabāt. Rezumējot visu, ko es iepriekš teicu, es gribētu uzsvērt, ka Vēstures muzejs nebalstās tikai uz pamatjēdzienu “vēsture kā pagātne”, bet gan “vēsture kā laiks, kas turpina ritēt”. Pēc gadiem tas, kas notiek šodien, jau būs vēsture, tādējādi mēs mēģinām iespēju un savas kapacitātes robežās dokumentēt un tvert šī laika notikumus un mirkļus. Es teiktu, ka mūsdienu laikmetīgo vēstures norišu dokumentēšana Vēstures muzeja dienas plānā ir diezgan prioritārā vietā. 

IS: Paldies! 

RG: No Latviešu Folkloras krātuves viedokļa jāskatās simts gadus senā vēsturē, kad krātuve izveidota (1924. gadā), tad skats tiešām bija vairāk pagātnē… senās tautas dziesmas, ko vēl var saglābt… apmēram tā. Bet diezgan drīz, redzot, ka kultūra attīstās, līdzīgi kā Arnis iezīmēja, mainījās fokuss. Tas, kas notiek šodien, paliks par vēsturi, un šim citam piegājienam ir bijuši savi ideoloģiski konteksti. Domāju, tāda galēja kadence bija padomju folkloras vākšana un revolucionāru dziesmu dokumentēšana pēc Otrā pasaules kara. Mūsdienās ir tā, ka mēs Folkloras krātuvē tieši šajā rudenī izstrādāsim stratēģiju krājuma papildināšanai, tā ka šie jautājumi mums ir aktuāli. Pētniekiem ir dažādas intereses, un lielā mērā mūsdienu situācijas dokumentēšana tomēr ir pētniecisko projektu un individuālo pētnieku ziņā. Piemēram, ārpus kara, interneta folklora. Mēs saprotam, ka tā ir reāla, cirkulējoša kultūra - folklora vizuālā, tekstuālā formā, bet vienmēr atduramies pret tādu problēmu kā kapacitāte. Ne jau mēs vien, bet arī tādas lielas atmiņas institūcijas kā Kongresa bibliotēka Vašingtonā diezgan drīz saprata, ka visu nav iespējams dokumentēt. Visu labo pat nav iespējams dokumentēt, ir jāveido tādas ļoti skrupulozas izlases. Tāpēc šāda stratēģiska domāšana ir no svara. Protams, intuitīvi mēs jūtam, kas ir svarīgs. Paldies mūsu priekštečiem, paldies arī pašreizējiem kolēģiem, ka tiek piefiksēts tas, kas patiešām ir svarīgi. Pieņemsim, Trešā Atmoda un līdzīgi pasākumi ir dokumentēti fotogrāfijās - ar laika distanci mēs redzam, ka to vērtība tikai pieaug. Šogad, 2022. gadā, diemžēl tā aktualitāte ir karš Ukrainā. Iesaistās gan sabiedrība kopumā, gan arī pētnieki. Piemēram, viena no iniciatīvām atbalsta Ukrainas zinātniekus, tā ir tīri tāda sociāla iniciatīva. Mēs esam iesaistījušies gan ar praktiskām darbībām, gan arī dokumentēšanā. Es zinu, ka arī folkloristi citās valstīs kaut ko tver. Piemēram, web scraping, jeb interneta izguves metodes, arī interneta mēmes un humora video ir ļoti izplatīti žanri, kas faktiski ir ikdiena, uzturot garu gan pašiem Ukraiņiem, gan pasaulei. Mēs darām, ko varam, bet mēs arī saprotam, ka iespējas ir ierobežotas. 

IS: Ieva, varbūt no pētnieka skatpunkta, ko tev nozīmē mūsdienu kolekcionēšana? 

IV: Rita un Arnis jau diezgan labi ieskicēja to, kāda ir mūsu institūciju pieeja vispār. Es savā nozarē, etnomuzikoloģijā, darbojoties Latviešu folkloras krātuvē, visvairāk esmu saistīta ar tradicionālās vai tautas mūzikas dokumentēšanu. Esmu dokumentējusi gan latviešu, gan arī romu un slāvu folkloras ansambļu darbību. Pirms pāris gadiem bija tāds projekts, kur es apbraukāju slāvu folkloras ansambļus un ierakstīju viņus gan mēģinājumos, gan koncertos. Tas ir tas jaunākais un vispārīgais, ko es daru tieši kā kolekcionārs, kā dokumentētājs. Tajā pat laikā es gribu teikt arī to, ka ļoti daudz kas mūsdienās jau tiek dokumentēts. Visi ar to vien nodarbojas, kā kaut ko dokumentē - cilvēki, institūcijas. Dokumentēšana varbūt pat vienmēr nav mūsu vienīgais, galvenais uzdevums. Lielais jautājums ir par arhivēšanu - gan tehnoloģiskajiem resursiem, gan cilvēkresursiem. Nākošais solis - kā to parādīt, kā to popularizēt, kā to pozicionēt. Man liekas, ka tas ir ne tikai par to, ko mēs katrs pats dokumentējam, bet arī par visu pārējo procesu, un arī par to, kā mums sadarboties ar visiem citiem, kuri dokumentē ik dienu, ik brīdi. 

IS: Tās dažādās iesaistītās puses, kuras dokumentē un arhivē mēs arī pieminēsim, bet vēl nedaudz pakavēsimies pie šī institucionālā rakursa. Arni, Tu minēji, ka ir krājuma politika. Rita runāja par tādu pētnieku ziņā atstātu profesionālu vai intuitīvu izvēli. Vai būtu iespējams nosaukt kritērijus, kā šajā materiālu un notikumu pārpilnībā izsvērt, kā zināt, ko ir vērts saglabāt? Kas šodienā ir tas, kas noderēs, kas būs svarīgs nākamajām paaudzēm, nākotnes sabiedrībai? 

AS: Droši vien Vēstures muzeja gadījumā tā prioritāte vai tas kritērijs, kas palīdz izsvērties par to, kas ir svarīgs un ko ir vērts saglabāt, ir tas, cik lielā un plašā mērā šis notikums, norise vai process skar kādu iedzīvotāju kopumu. Es teiktu tā, ka esošās muzeja darbības un kapacitātes ietvaros mēs cenšamies fiksēt tādus mūsdienu vēstures notikumus, kas tomēr ir nacionāla vai reģionāla rakstura, kuri saista pēc iespējas lielāku iedzīvotāju kopumu. Protams, mēs mēģinām fiksēt arī individuālus naratīvus, bet tam varbūt nav tik izšķiroša nozīme. Es teiktu, ka notikumu mērogs ir tas galvenais kritērijs, kas nosaka, vai tas nonāks Vēstures muzeja krājumā, vai nenonāks. Un tad jau var skatīties, kāda veida medijs tas ir - vai tas ir stāsts, vai tas ir priekšmets, vai tā ir fotogrāfija, vai tas ir kaut kas cits. 

IS: Varbūt tagad Ieva varētu papildināt no sava skatpunkta?

IV: Kā izsvērt, tas ir tāds liels un labs jautājums! Mūsu nozarēs, gan folkloristikā, gan arī etnomuzikoloģijā, reizēm ir bijusi tāda pieeja, ka tiek pārāk daudz izsvērts un ierobežots, ko mēs dokumentējam. Tad rodas jautājums, kas ir tā īstā, vērtīgā folklora un kas paliek ārpus šīs vērtīgās kategorijas. Tas ir bijis aktuāls jautājums jau ilgu laiku. Mūsdienās attieksme mainās, un arī mūsu nozares kļūst arvien atvērtākas ļoti dažādām kultūras formām. Viena no tendencēm, īpaši vēsturiski, ir bijusi cenzēt un ierobežot, kas ir tas, ko mēs uzskatām par vērtīgu, un kas nav. Teiksim, etnomuzikoloģijā ļoti bieži ir bijusi tā pretējā pieeja, ka ir jādokumentē viss, jo izsvēršana ir tāds sarežģīts jautājums - vērtīgumu varbūt šobrīd nemaz nevar redzēt. Piemēram, šī kara situācijas gadījumā notikumi ir tik ātri un dinamiski, ka nav laika izsvērt. Principā ir vērtīgi vienkārši dokumentēt un fiksēt, un pēc tam, ar laika distanci, mēs varam analizēt, vērtēt, pētīt un izsvērt. Tas arī ir jautājums - vai un cik daudz mums vajag ievirzīt, izsvērt. Protams, tas kaut kādā mērā ir jādara, bet varbūt reizēm tas tiek darīts pārāk daudz. 

IS: Šķiet, ka šī prakse ir tā, ko sauc par ātrās reaģēšanas, jeb rapid response tehniku, kad vāc visu ar domu - kad būs laiks, tad izvētīs un izšķirsies. 

RG: Es ceru, ka karš drīz beigsies, un tad mēs tiešām varēsim apskatīt to, ko esam fiksējuši. Mums Folkloras krātuvē krājuma veidošanā ir bijis tāds piegājiens, ka, ja tā ir folklora, tad visticamāk tā arī iegulsies mūsu plauktos. Atsijāšana lielā mērā ir bijusi tikai tad, kad ir diezgan skaidrs, ka tas neattiecas uz mūsu nozari. Piemēram, reizēm mums piedāvā kādu ordeņu kolekciju vai tamlīdzīgi, tad mēs zinām, ka mēs to izvērtēt labāk deleģēsim kādam muzejam. Vērtīguma ziņā, piemēram, vai šī ticējumu burtnīciņa ir mazvērtīgāka nekā tā - tā nē. Mēs tomēr ņemam diezgan daudz ko. Nevarētu teikt, ka mūs pārpludina šie te klasiskās folkloras materiāli, to ir daudz, bet, ja kāda kolekcija vēl atrodas vai tiek dokumentēta, tad tas, protams, attiecas uz Folkloras krātuvi. Cita lieta ir mūsdienu un it īpaši interneta materiāli, kuru tiešām ir jūra, kur bez selekcijas nekā neiztikt. Mums ir bijusi tāda maza darba grupa, kas izvērtē materiālu pieņemšanu. Bet es domāju, ka nākotnē mēs vēl rūpīgāk ar to darbosimies, - vai tiešām mums ir skaidri definēti kritēriji, no kā mēs atsakāmies, ko jau dara citas atmiņas institūcijas un kas būtu tieši mūsu kompetencē. 

IS: Paldies! Virzoties tuvāk mūsu karstajam tematam šodien, tieši 30. augustā, mediji ziņo, ka Latvijas Nacionālajam Vēstures muzejam ir liels notikums - Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks Valdis Dombrovskis muzejam dāvina Ukrainas premjera dāvātu kasti ar šāviņa atliekām, kas atrasta Hostomeļas lidostā. Labprāt gribētu dzirdēt par šo notikumu. Kā muzejs nonāca pie šī dāvinājuma? Lasām arī, ka tas tiks eksponēts visu septembri. Kā tas ierakstās mūsdienu muzeja kolekcionēšanas politikā? 

AS: Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, muzejs jau no paša sākuma centās līdzdarboties un būt iesaistīts atbalsta izteikšanai Ukrainai. Gan ar dažādām publikācijām sociālajos tīklos, gan ar līdzdalību dažādās protesta akcijās, gan ar protesta akciju fotodokumentēšanu un saglabāšanu krājumā. Tas kaut kādā ziņā ir pilnīgi loģiski un pašsaprotami, ka karš, kas tagad notiek Eiropā, Ukrainā, vistiešākajā veidā skar Latviju, un Latvijas Vēstures muzejs nevar palikt vienaldzīgs un nevar nereaģēt. Tas būtu ļoti nepareizi. Ņemot vērā šos apsvērumus, gan arī to, ka mūsu iesaiste un aktivitātes jau no paša sākuma ir bijušas aktīvas, vācot dažāda veida liecības un stāstus, līdz kuriem mēs mazliet vēlāk arī nonāksim, gan arī dokumentējot Latvijas attieksmi un atbalsta paušanas veidus, līdz mums ir nonācis arī šis te dāvinājums, ko Dombrovska kungs šodien pasniedz. Katrā ziņā tā būs ļoti vērtīga, tieša kara šausmu liecība un piemērs, kas nonāks muzeja krājumā. Šāda veida priekšmets ir unikāls arī no tā viedokļa, ka tas tagad būs pieejams arī daudz plašākai publikai. 

IS: Man šķita ļoti interesanti tas, ka Tu pieminēji muzeja politisko stāju, ka tas arī pašam muzejam bija veids, kā paust atbalstu Ukrainai. Ne tikai dokumentēt notikumus, kas ir svarīgi lielām sabiedrības grupām, bet arī pašam muzejam pozicionēties attiecībā uz šiem notikumiem. Varbūt Tu varētu vairāk arī pastāstīt par muzeja platformu “Gadsimta stāsti”, kur šobrīd ļoti aktīvi tiek aicināti gan ukraiņu bēgļi, gan latvieši, kuri viņus atbalsta, sniegt savas liecības. Labprāt uzzinātu vairāk par šo ideju un varbūt arī metodoloģiju, kā tas tiek darīts. 

AS: Te gan jāsāk ar tādu nelielu priekšvēsturi vai nelielu ievadu saistībā ar šo platformu “Gadsimta stāsti”, proti, mums jau kādu laiku bija doma, ka būtu svarīgi vākt un dokumentēt arī individuālo cilvēku pieredzi par 20. gadsimta otrās puses pieredzēto vēsturi. Mēs mēģinājām to realizēt, veidojot stāstu vākšanas jeb jautājumu anketas. Tajās tiek vākti stāsti pa noteiktām tēmām, sākot ar - apģērbs, ikdiena, sadzīve, līdz pat stāstiem par pirmo pieredzi ar eksotiskiem augļiem, pirmo banānu pieredzi padomju okupācijas periodā un tā tālāk. Ar šādu tematisku anketu palīdzību sākotnēji bijām iecerējuši, ka mēs varētu dokumentēt un arī mūsu muzeja krājumā saglabāt 20. gadsimta otrās puses individuālās pieredzes stāstus. Sākoties karam, kā jau minēju, mēs muzejā diezgan skaidri nopozicionējāmies, izrādot atbalstu Ukrainai. Sākumā tas bija tādā ļoti vienkāršā veidā, Facebook publicējot tematiskus ierakstus, proti, kāda ir Latvijas un Ukrainas attiecību vēsture, un parādot, kādi priekšmeti mūsu muzeja krājumā reprezentē šo attiecību vēsturi un tā tālāk. Un tad, karam turpinoties un redzot, ka Latvijā ierodas arī liels Ukrainas civiliedzīvotāju bēgļu skaits, mēs sapratām, ka tas ir kaut kādā ziņā ļoti vienreizējs brīdis, un mums uz to būtu jāreaģē, būtu jāfiksē šeit notiekošās norises - to, ka Latvija uz kara laiku ir kļuvusi par mājām vairākiem desmitiem tūkstošu Ukrainas iedzīvotāju. Līdz ar to uz esošās “Gadsimta stāstu” mājaslapas pamata mēs radījām arī stāstu anketu, ar kuras palīdzību Ukrainas iedzīvotāji var nodot savu stāstījumu par savu pieredzi šeit, Latvijā. Mums bija ļoti svarīgi caur individuāliem piemēriem mēģināt fiksēt šīs plašākās bēgļu grupas pieredzes stāstus, dzīvojot Latvijā. Un tagad, kad anketu skaits ar katru dienu arvien palielinās, mēs redzam, ka anketās iezīmējas ļoti dažādi jautājumi. Gan sākot ar to, kā šie cilvēki līdz Latvijai nonāk, gan to, kā viņi šeit iedzīvojas, gan arī par viņu tālākajiem dzīves plāniem. Arī par to, kā vietējie iedzīvotāji attiecas pret Ukrainas bēgļiem un arī daudziem neviennozīmīgi vērtējamiem aspektiem saistībā ar Ukrainas iedzīvotāju dzīvi šeit. Mēs varam redzēt, ka caur individuāliem piemēriem tā puzle liekas kopā pa gabaliņam. Mēs redzam jau plašāku sociālo ainu, plašākas iedzīvotāju kopienas, šī brīža pieredzes ainu Latvijā. Te es vēl gribētu teikt, ka mums bija svarīgi ne tikai dokumentēt ukraiņu pieredzi, ierodoties Latvijā, bet dokumentēt arī Latvijas iedzīvotāju palīdzības sniegšanas pieredzi un stāstus. Tādēļ mēs radījām otru anketu, kurā ir jautājumi tiem cilvēkiem, kuri ir snieguši palīdzību Ukrainas bēgļiem vai ziedojuši naudu, lai atbalstītu Ukrainas armiju, vai kā citādi palīdzējuši. Šī te Latvijas iedzīvotāju palīdzības stāstu ailīte pildās un ar katru dienu pieaug. Sākumā mēs dokumentējām diezgan vienpusīgi, teiksim, Latvijas iedzīvotāju attieksmes paušanu, tad mums bija svarīgi tikt tuvāk tiem cilvēkiem, kuri šeit ir ieradušies. Līdz art to anketa bija tas ātrākais, optimālākais un labākais variants, kādā veidā mēs varam to dokumentēt. Mums muzejā bija diskusijas, vai nebūtu svarīgi doties pie šiem cilvēkiem un ierakstīt viņu atmiņas stāstus audio vai video formātā, bet mēs šajā gadījumā nosliecāmies par labu anketām vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka bija jau šī gatavā infrastruktūra, šie te “Gadsimta stāsti”, kuros tad mēs varam pievienot jaunu sadaļu “Ukraiņu pieredzes stāsti”. Otrkārt, mēs ņēmām vērā arī šo kara laika bēgļu pieredzi, kura ir ļoti traumatiska un sāpīga. Iespējams, ka šāda saruna viens pret viens varētu būt gana traumatiska šiem cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši šo šokējošo pieredzi. Tādēļ mēs izsvērām par labu anketai, kur cilvēks var atbildēt uz tiem jautājumiem, uz kuriem viņš vēlas. Anketā viņš var izklāstīt savas pārdomas, emocijas vai domas tieši tik daudz, cik viņš vēlas - viņu neviens nespiež uz kādu dziļāku rētu uzraušanu. Anketa šajā brīdī mums šķita vislabākais variants, kā mēs varētu šos stāstus dokumentēt un saglabāt. Anketu Ukrainas bēgļi aizpilda ukraiņu valodā, un tad mūsu kolēģe šo anketas saturu iztulko latviski. Šo latvisko stāstu mēs pēc laika uzņemsim krājumā. Tas pats attiecas uz stāstiem latviešu valodā. Mēs arī laipni aicinām muzeja vietnē www.emuzejs.lnvm.lv, tur ir atrodamas šīs anketas. Mēs aicinām dokumentēt un fiksēt ikvienu stāstu par palīdzības sniegšanu, vienalga, vai tā ir konservu vai higiēnas preču apkopošana un aizvešana uz humānās palīdzības centru, vai tā ir ziedojuma veikšana, vai došanās kādiem bēgļiem pakaļ uz Poliju. Ja vēl ir kāds medijs, piemēram, fotogrāfija vai kaut kas cits, ko labprāt ir gatavi nodot muzejam digitāli vai fiziski, mēs ar lielāko prieku esam gatavi to uzņemt. Platforma “Gadsimta stāsti” mūsu gadījumā bija tas atslēgas instruments, ar kura palīdzību mēs veicam šo stāstu fiksēšanu un saglabāšanu.

IS: Es vēl piebildīšu, ka šajā platformā var arī izlasīt jau publicētos stāstus, tādā veidā varbūt iedvesmoties sava stāsta pievienošanai. Man šķiet, ka šis ir brīnišķīgs piemērs tam, ko teorijā mēdz saukt par trīsstūri mūsdienu kolekcionēšanā, jo tajā piedalās muzejs, savā veidā arī kolekcija, jo kolekcija pārveidojas un dzīvo līdzi šim procesam, un kopiena. Man gribētos īsumā arī uzzināt par to, kā Jūs aizsniedzat šo bēgļu kopienu, kā viņi uzzina par šo akciju, kā Jūs strādājat ar viņiem, kā viņi tiek iesaistīti?

AS: Tie pamatā ir vairāki aizsniegšanas līdzekļi, ja mēs tos tā varam saukt. Primāri tas ir, izmantojot Facebook un sociālos tīklus. Mēs to publicējam gan muzeja lapā, gan arī dažādās bēgļu lapās, kuras ir pieejamas publiski - tur arī mēs šos uzsaukumus un aicinājumus publicējam. Tā teikt, lūdzu, aizpildiet! Lūdzu, dalieties ar savu pieredzi! Lūdzu, esiet aktīvi! Otrs veids, kā mēs to darām - sagatavojām un izdrukājām ukraiņu valodā īsus flaijerīšus jeb skrejlapiņas, kuras mēs nogādājām gan Ukrainas bēgļu palīdzības centrā, gan arī vēl vairākās citās vietās. Arī ar vēstniecības palīdzību mēs mēģinām dažādos veidos sasniegt šos cilvēkus. Tāpat, lai tas nepaliktu tikai Rīgas teritorijā, mēs ņēmām vērā to, ka diezgan daudz Ukrainas iedzīvotāju dzīvo ārpus Rīgas. Kur nu kurš muzeja kolēģis izpalīdzēja, tur nu mēs aizvedām. Vai nu uz kādu kultūras centru vai uz kādu ārpus Rīgas pašvaldību, vai uz kādu muzeju. Arī šādā veidā mēs mēģinājām šīs skrejlapiņas izplatīt. 

IS: Un kā tika sasniegta latviešu kopiena, kura palīdz Ukraiņiem? 

AS: Šī latviešu kopiena primāri tika uzrunāta. Vismaz tie stāsti, kuri šobrīd ir tapuši, tie pamatā ir tapuši, uzrunājot konkrētus cilvēkus, un tad viņi ir vai nu snieguši tūlītēju atbildi - jā, mēs izpildīsim... Es zinu, ka vairāki no uzrunātajiem cilvēkiem ir atteikuši savas pieticības dēļ, sakot, ka es jau neko īpašu nedarīju, tikai tur palīdzēju, tā un tā…, tur tīklus pinu… Primāri mēs uzrunājām, bet es saprotu, ka arī ir nostrādājušas Facebook un Twitter vidē pieejamās publikācijas, kur šī anketa ir tikusi publicēta. Arī tur, vismaz spriežot pēc kolēģu teiktā, ir bijusi diezgan liela diskusija par šo anketu kā tādu. Tas ir process, par kuru visu laiku ir jāatgādina. Tas, ka šīs anketas ir izveidotas, vēl nenozīmē, ka tās visu laiku pildīs. Par to ir pakāpeniski jāatgādina, jāatgādina, jāatgādina, un tas arī ir mūsu dienas plānā, lai mūsu stāstu skaits pieaugtu un arī, lai mūsu iedzīvotāju balsis tiktu vairāk sadzirdētas. 

IS: Paldies! Es ceru, ka šis iedvesmos arī citas mantojuma institūcijas, nevis tikai kā metodisks piegājiens, bet arī apņemšanās ieguldīt enerģiju ikdienā šāda veida liecību vākšanā. Bet tagad es skatos uz Ritu, kurai arī ir sava pētnieciska interese par notikumiem publiskajā telpā, par atbalsta paušanu Ukrainai publiskajā telpā. Varbūt Tu varētu pastāstīt, kā tev radās šī interese un kā norit šī pētniecība un arī kolekcijas veidošana. 

RG: Tiklīdz karš sākās, faktiski jau tās pašas dienas vakarā, dzīvojot Rīgā, es pamanīju dažas dzeltenzilas zīmes - paštaisīti karodziņi vai kaut kas tāds. Ar katru nākamo dienu tas ļoti strauji pieauga, ieskaitot izgaismoto Brīvības pieminekli un Dailes teātri. Dzirdēju, ka pa nakti tiek intensīvi šūti karogi, un, protams, drīz tie arī parādījās publiskajā pilsētvidē. Mani allaž ir interesējušas šīs ikdienas nacionālisma izpausmes, piemēram, simtgades kontekstā, kā Latvijas karogs parādījās. Tagad tik pēkšņi un strauji bija Ukrainas karogs. Mēs, protams, saprotam kāpēc - tā ir solidaritātes zīme, bet jāsaka, ka Latvijas vēsturē tas droši vien ir nebijis gadījums, kad citas valsts karogs bez okupāciju konteksta tiek tik plaši izmantots. Protams, instinkts nekavējoties bija to fotografēt, ko es arī darīju. Man likās, ka šis būs viens tāds mirklis, karš beigsies, un man vienkārši būs materiāli par šo mirkli. Bet tas nav beidzies, un sanāk, ka es faktiski katru dienu pavadu, arī apstaigājot Rīgas apkaimes, skatoties un fotodokumentējot. Tas iekļaujas arī tajā vizuālās etnogrāfijas pētniecībā. Mans nolūks ir, pirmkārt, saprast, kā ir mainījusies pilsētas publiskā vide šī kara iespaidā, un otrs - saprast, kādas ir cilvēku motivācijas. Varētu domāt, ka motivācija ir diezgan skaidra - atbalstīt un tā tālāk, bet arī ar anketas palīdzību, ar mikro intervijām un garākām kvalitatīvajām intervijām es saprotu, ka tas nav tik viennozīmīgi. Iemesli, kāpēc daļa publisko skatlogu ievēro stingru neitralitāti arīdzan ir savi. Kāpēc cilvēki tā saucamajos mikrorajonos tomēr ir piesardzīgi un negrib kaut ko likt savā logā, kāpēc citi, tieši otrādi, ir ļoti drosmīgi? Tātad tās motivācijas ir diezgan komplicētas un es vēlos to analizēt arī zinātniskā rakstā. Tuvākais publiskais kopsavilkums droši vien būs Krišjāņa Barona konference šī gada novembrī, kas būs veltīta pilsētai. Tad mana tēma ir tieši dzelteni zilais pavasaris, vasara, rudens Rīgā. Par anketu es pilnīgi piekrītu Arnim, ka ir patiešām pa laikam jāatgādina. Man bija liels prieks, ka tomēr atbildes ienāk diezgan daudz, jo mēs dzīvojam faktiski vēl aizvien pandēmijas laikā un cilvēkiem ir raksturīgs digitālais nogurums… vēl viena aptauja, vēl kaut kas, bet te man pienāca diezgan daudz labu jautājumu. Es izveidoju tādu samērā vienkāršu 10 jautājumu anketu, kurā lūdzu cilvēkiem, kuri ir pauduši atbalstu kaut kādā vizuālā veidā - ar Ukrainas karogu, simbolikas palīdzību, lai viņi raksturo, pastāsta, kā tas tapis, kāda ir bijusi viņu izvēle. Var arī iesūtīt fotogrāfijas. Kaut kādā ziņā droši vien pārklājās arī ar šiem palīdzības stāstiem, jo par to cilvēki arī raksta. Pie viena viņi arī pastāsta, kā viņi vispār ir iepazinuši ukraiņu kultūru šajā laikā. Protams, borščs ir numur viens, tautasdziesmas, izšūtie krekli. Sanāk, ka mēs ļoti daudz esam uzzinājuši par Ukrainu šajā kara laikā. Karogi, uzlīmes, lentītes pie suņu kakla siksnām vai pie somām, nozīmītes - visas šīs lietas, kas būtībā mirgo pilsētā, ir tas, ko es analizēju un gribēšu arī grupēt. Mani interesē publiskā telpa - ārtelpa, bet nenoliedzami arī publiskā iekštelpa. Ja mēs ienākam Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā, tur arīdzan ir ļoti skaisti izveidoti - “Karš un miers”, un “karš” nosvītrots. Arī kafejnīcās. Šad tad ieeju Franču kafejnīcā pie Ģertrūdes ielas, tur vienmēr ir dzelteni zila ziedu buķete. Dažādi tādi sīkumi, mazas lietas. Cilvēki mikro intervijās man ir teikuši, ka jebkas ir vēstījums. Pat ja es tam šunelim piesienu to lentīti, tas ir vēstījums. Citi interpretē tā, ka, ja mūsu kafejnīcai ir tāda uzlīmīte vai karodziņš pielikts, tad Ukrainas bēgļi te var justies droši. Protams, tur ir arī tie ēnu stāsti, ko ir ļoti interesanti uzzināt. Man jāsaka, ka es esmu dzīvojusi tādā absolūtā burbulī, pati pieņemot, ka visi tikai atbalsta, izrādās, ka nē. Ir uzņēmumi, kuriem nākas saskarties, ka katru dienu pie viņiem iestaigā kādi prokremliski cilvēki, kaut ko nolādas vai bojā skatlogus, vai uzvelk “z” burtus pa nakti. Mēs jau arī redzam internetā ziņās, ka karogi tiek demontēti, tādas lietas arī notiek. 

IS: Kā minēja Arnis, šī kolekcionēšana un ar to saistītā pētniecība parāda arī tādus dziļākus sabiedrības procesus. Tie kļūst par liecībām par procesiem. Bet varbūt arī Tu, Rita, varētu atgādināt, kur ir atrodama anketa un kā mēs to varam aizpildīt? 

RG: Es labprāt pievienotu šim bloga aprakstam anketu.

IS: Tiks darīts!

RG: Šobrīd tā atrodas Latviešu folkloras krātuves mājaslapā. Nav tāda speciāla platforma, tur tiešām ir Google dokuments pamatā, jo man bija svarīgi arī ātri tos datus apkopot un izmantot. Es gribu teikt milzu paldies tiem, kuri jau ir atbildējuši un tiem, kuri vēl atbildēs, jo fotogrāfijas ir brīnišķīgas. Anketa ir anonīma, tā ka cilvēki var izteikt dažādus viedokļus. Starp citu, ir arī tādi veselīgi kritiski viedokļi. Ieskanas tāda doma, ka nu jau ir tāds pārdaudzums, ka mēs dzīvojam zem diviem karogiem, kas tas vispār ir. Un te ir Latvija galu galā! To nesaka cilvēki, kuri atbalsta karu, bet ir varbūt kaut kāda pārsātinātība - ja Tu dzīvo Rīgas centrā, tāda var rasties. Es būšu ļoti pateicīga par jaunām atbildēm un ceru arīdzan rudenī vēlreiz tādu popularizācijas akciju izvērst tai anketai. Vēl gribēju piebilst par ziedu valodu, kas man likās tā ļoti interesanti. Patiešām mēs pamanām arī cilvēkos, bet arīdzan elementos, kuri līdz šim mums bija vienkārši līdzās. Piemēram, saulespuķes, kas jau visus gadus ir bijušas ļoti populāras, bet to arī ziedu pārdevēji un dārznieki publiskajā vidē man ir teikuši, ka šogad tās ir ieguvušas tādu īpašu nozīmi. Arī apstādījumu kastītēs un dobītēs nereti tiek veidotas dzelteni zilas kompozīcijas, un tie stādītāji man ir teikuši - jā, jā, mēs centāmies, lai kaut kas ir acīm redzams un atbalstošs. Tā ziedu valoda arī ir tāds ļoti interesants aspekts, kas nav karogs, bet karoga krāsās. 

IS: Fascinējoši, kā pat noformējuma trendi mainās šo notikumu iespaidā! Kas notiks ar šo kolekciju? Arnis mums stāstīja, ka “Gadsimta stāsti” tiks iekļauti Nacionālā Vēstures muzeja kolekcijā, kas notiks ar šo atbalsta zīmju kolekciju?

RG: Šobrīd tā patiešām stāv manos diskos mājās, bet es ceru, ka ar kolēģu atbalstu kaut kādu izlasi (protams, jo bilžu ir ārkārtīgi daudz, tai skaitā manas veidotās fotogrāfijas un arī iesūtītās) varētu iekļaut tādā speciālā kolekcijā un atskatīties uz šo laiku pēc tam tikai digitālajā arhīvā. Ir doma, ka kaut ko no tā visa mēs saglabāsim. 

IS: Lieliski! Mums jau top šis kopīgais krājums. Tagad gribu jautāt Ievai par pavisam institūcijām nepiesaistītu iniciatīvu, kas ir grupa sociālajā platformā Facebook ar nosaukumu “Ukrainas atbalsta aktivitātes kultūras pasākumu ietvaros. Arhīvs”. Arhīvs - šis vārds ir pievienots nosaukuma galā. Kas tā ir par iniciatīvu un kā tā ir tapusi? 

IV: Jā, pareizi Tu teici, ka šis ir piemērs tam, cik liela nozīme visā šajā procesā ir brīvprātīgajiem un sabiedrības iesaistei, kas šī kara gadījumā parādās brīnišķīgā apjomā. Tas stāsts ir tāds, ka šo lietu rosināja Viktorija Prituļaka. Viņa ir ukrainiete, kas jau daudzus gadus dzīvo Latvijā. Es viņu pazīstu tāpēc, ka viņa arī ir etnomuzikoloģe. Viņa pie mums, Mūzikas akadēmijā, pabeidza etnomuzikoloģijas programmu, tāpēc es viņu pazīstu arī kā mūziķi un cilvēku, kas ir saistīta ar mūziku un kultūru. Šobrīd viņa strādā Ukrainas vēstniecībā. Viņa ir Ukrainas vēstnieka tulce un asistente kultūras un preses jautājumos. Viņa vērsās pie mums sakot, ka viņa šobrīd ir ļoti, ļoti aizņemta sniedzot praktisku palīdzību ukraiņiem, kas šeit ierodas, bet ka būtu ļoti, ļoti svarīgi apkopot dažādas kultūras atbalsta formas, kas Latvijā ukraiņiem parādās. Viņa lūdza mūsu padomu un palīdzību, kā to varētu šajā brīdī risināt. Mēs jau kara pašā sākumā tādā vienā neformālā dziedāšanas grupā sākām mācīties ukraiņu tautas dziesmas un diezgan regulāri gājām dziedāt pie Ukrainas un Krievijas vēstniecībām. Un Viktorija šo jautājumu ierakstīja sākumā tajā mūsu Whatsapp grupā. Tā, ka tur liela loma beigās izrādījās šīm dziedātājām, kas regulāri dziedāja ukraiņu dziesmas. Mēs kopā sapratām, ka ir vajadzīgs tūlītējs un vienkāršs, ātrs tehnoloģisks risinājums, kā tās kultūras atbalsta formas apkopot. Tad mēs nonācām pie tā, ka šobrīd vienkāršākā izeja un risinājums varētu būt Facebook grupa. Viena no dziedātājām, Indra Mētra, izveidoja šo grupu. Sākumā tā saucās vēl plašāk - “Ukrainas atbalsta aktivitāšu krātuve”, bet tad cilvēki ļoti ātri sāka likt ļoti daudzas un dažādas lietas, un mēs sapratām, ka mazliet tas mums ir jāievirza. Arī pēc Viktorijas rosinājuma, ka tas ir jāievirza tieši kultūras izpausmju un aktivitāšu formā - mūzika, deja, teātris, kino, māksla un tā tālāk. Tā, ka mēs mazliet to precizējām un mēģinājām ievirzīt. Vēl tā doma bija, ka, protams, ļoti daudz ko dara arī mediji, plašsaziņas līdzekļi, bet Viktorijas rosinājums bija, ka daudz kas notiek, ko mediji nepiefiksē un, ka būtu svarīgi, ka kaut kur tas tiek piefiksēts. Tad mēs tajā Facebook grupas aprakstā uzrakstījām, ka tās varētu būt dažādas neformālas, mazas, individuālas iniciatīvas vai pasākumi, atbalsta formas vai kaut kas tāds.

IS: Šodien skatījos, ka pēdējā publikācija ir par ukraiņu mākslinieka Oleksandra Poļiščuka personālizstādi, kas būs Ķekavas kultūras namā apskatāma tikai vienu mēnesi. Vai sanāk tā, ka šis arhīvs kalpo arī kā afiša savā ziņā, kur pagūt uzzināt par tik īsām aktivitātēm?

IV: Jā, par to mēs esam diskutējušas ar Indru un ar pārējām meitenēm, kas administrē to grupu. Tas ir reizē ļoti labi, bet arī reizē tāda kā problēma, ka tas reizēm nav arhīvs, kurā saglabājas tieši saturs, piemēram, video, audio materiāli un tamlīdzīgi, bet ļoti bieži tas ir arī kā ziņojumu dēlis, kā afišu dēlis, kas jau vispār Facebook lielā mērā ir. Tas tā ir - tur var sekot līdzi dažādām aktivitātēm - lielākām, mazākām. Cilvēki tur liek ļoti dažādas lietas, sākot no tiešām ļoti mazām individuālām iniciatīvām. Piemēram, šodien es redzēju, ka viena jauna meitene, kura savā Youtube kanālā stāsta pasakas un stāstus, bija izveidojusi video, kur viņa latviešu valodā stāsta ukraiņu pasaku. To viņa bija piefiksējusi mūsu Facebook arhīvā. Tur arī parādījās ziņa, ka Latgalē ir viena zemnieku saimniecība, kurai ir liels saulespuķu lauks, un viņi aicina šajā laukā fotografēties un ziedot Ukrainas atbalstam. Vai arī kādas mazas izstādes, vai kāds viens mākslinieks, kas kaut ko ir uzzīmējis. Es skatījos, ka viena pastniece Salaspils novadā, nesot pastu cilvēkiem, bija pie vienas mājas pastkastes pamanījusi Ukrainas karoga krāsas lentes. Viņa bija to nofotografējusi, un tas arī tur parādās. Ir ļoti jauki, ka tur parādās arī mazās ikdienas lietas, ko daudzi cilvēki dara. Un tad mēs mēģinājām mazliet to virzīt un mazliet arī padzēsām, tā saudzīgi, jo nav jau svarīgi cilvēkus tā apvainot vai ierobežot - jūs neatbalstāt tā, kā mums vajag! Lai tas vairāk virzītos uz kultūras izpausmēm, mēs to precīzāk noformulējām. Mazliet mēs padzēsām vai arī aicinājām cilvēkus tik daudz nelikt aktivitātes, kuras notiek ārpus Latvijas, jo notiek jau tik daudz kas. Lai tas paliek tāds Latvijas aktivitāšu arhīvs. Tur ļoti daudz kas parādās, bet pagaidām mēs to tik daudz nedzēšam un necenzējam, mēs vienkārši ļaujam cilvēkiem publicēt un vākt visu, kas ir. Pēc tam mēs domāsim, ko ar to darīt. Mēs esam izveidojuši arī 10 birkas, kuras administratori pieliek klāt postiem. Tieši pa mākslas žanriem - mūzika, amatniecība un rokdarbi, vizuālā māksla un teātris un tamlīdzīgi. Var redzēt, ka visvairāk ir mūzikas pasākumu, pēc tam arī vizuālā māksla un amatniecība un rokdarbi - tās ir galvenās jomas. Atsevišķa birka mums ir arī muzeji - tas, kas parādās saistībā ar muzejiem. Atsevišķa birka ir arī pulcēšanās, kas ir tādas kaut kādas sanākšanas un atbalsta paušana, vai nu pie vēstniecībām vai kaut kur citur. Man ir prieks par šo, arī šodien ar Indru pārrunājot, kā tas viss risinās. Ir prieks, ka tā aina, arī afišu veidā ir ļoti raiba un bagātīga. Protams, tur ir ļoti daudzi tehniskie jautājumi, kaut vai jautājums, kā to saglabāt un izgūt. Tas ir tāds tūlītējs risinājums, bet tad ir jāsaprot, kā to tālāk saglabāt. Mēs arī pamanījām, ka ir saturs, uz kuru ir ielikta saite, kura vairs nedarbojas. Tā ziņa ir palikusi, bet satura vairs nav. Mums ir jādomā, kā tādas lietas risināt. Facebook var reizēm būt ļoti prātīgi un vērtīgi izmantojams. Tādās ātrās situācijas tas var būt dinamisks, ar visiem saviem tehniskajiem ierobežojumiem un jautājumiem. 

IS: Bet kāda varētu būt šīs kolekcijas nākotne? Vai Jūs redzat to kādā valsts institūcijā, vai tai būtu jāpaliek šīs mazās dziedātāju kopienas rokās? Kas būtu visoptimālākais risinājums ilgtermiņā? Noteikti jūs domājat, ka tas nepaliks Facebook – vienā brīdī jūs to vēlēsieties pie sevis. 

IV: Jāsaka, ka mēs vēl neesam izdomājušas, ko ar to darīt ilgtermiņā, bet visticamāk jau būs jārod risinājums, kā izgūt šo materiālu. Cik es zinu, tur ir jāpiesaista programmētājs, jāizveido kods, kas var izgūt kādu konkrētas Facebook grupas saturu. Bet es neesmu līdz galam vēl noskaidrojusi, kā tas ir darāms, kādi ir Facebook noteikumi šajā sakarā un cik tas maksā. Mani tas arī interesē, jo man Facebook ir grupa arī par Latvijas romu vēsturi. Tur arī ir diezgan daudz cilvēku, vairāki simti, tai skaitā ļoti daudz romu. Tur mēs publicējam vēsturiskas fotogrāfijas, un tas arī ir tā kā tāds Facebook digitālais arhīvs. Tur arī ir tas pats jautājums, kā šo vērtīgo saturu arhivēt un izgūt. Diez vai Facebook sev ir apzinājušies šādu misiju - arhivēt un izgūt kaut ko šādu, jo īpaši tādā mazā valstī. 

IS: Bet kas varētu būt tās gādīgās rokas, kur šis izgūtais materiāls beigās nonāk? 

IV: Es domāju, ka tas arī varētu pie mums glabāties, Folkloras krātuvē, mums tikai būtu jāsaprot tehniskie un finansiālie risinājumi. 

RG: Šī tiešām ir apsveicama iniciatīva, ko Ieva un Indra Mētra kopā dara. Es domāju, ka vēl būtu ļoti svarīgi, ja laiks un enerģija ļaus, ka arī top tāda interpretācija, varbūt kāds zinātnisks raksts, var būt pat kaut kas vairāk, par šo lietu un visu to, kas ir noticis ar atbalsta formām Latvijā. Šobrīd mēs vēl esam tajā dinamiskajā situācijā, kad viss vēl notiek un attīstās, diemžēl. 

IS: Varbūt jūs katrs varētu sniegt savu komentāru par šiem spēlētājiem. Mēs redzam, ka ir muzejs, ir Pētniecības institūts, ir tāda brīvprātīgo grupa. Kā jūs vispār vērtējat Latvijā šo dažādo ieinteresēto pušu atbildību un iesaisti vēstures saglabāšanā? Šis šķiet kā tāds brīnišķīgs piemērs, kur dažādos līmeņos iesaistās dažādi cilvēki. Kā jums, Arni, liekas no muzeja viedokļa? Kā jūs redzat sadarbību situācijās, kad ir šis notikums un liecību ir daudz? Kas būtu tas optimālais veids, kā, visiem sadarbojoties, to nosargāt un saglabāt?

AS: Tas ir ļoti labs jautājums tādēļ, ka mēs esam domājuši un runājuši ar kolēģiem muzeja ietvaros. Ja būtu iesaistīts lielāks stāstu gatavotāju vai stāstu saglabātāju, vai intervētāju, vēstures posma saglabātāju loks, tad tam būtu lielāka efektivitāte. Man grūti viennozīmīgi atbildēt, kura pieeja ir labāka. Vai tas, kā notiek tagad - dažādas institūcijas pašas veido savus krājumus ar saviem līdzekļiem, pēc savas iniciatīvas, atbilstoši savam profesionālajam profilam un savām vajadzībām, vai to darīt centralizēti. Es varbūt būšu skeptisks šajā ziņā, tādas centralizētas iniciatīvas vienmēr atduras arī ar tādu labu organizatorisko bāzi. Nereti sadarbība ir problemātiska arī tādēļ, ka ir grūti vienoties par vienotiem principiem, kā šo sadarbību organizēt. Tādēļ man tiešām grūti atbildēt. Manas domas varbūt ir tādas, ka nav nemaz tik slikti, ka ir vairākas institūcijas, kas šādus krājumus veido, kas šādā veidā gan stāstus, gan fotogrāfijas, gan šo cilvēku pieredzi dokumentē, jo skaidrs, ka arī mēs Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā ar savu “Gadsimta stāstu” un ukraiņu stāstu pieredzes vākšanu noteikti neiesim masveidībā, tie noteikti nebūs tūkstoši stāstu. Varbūt, ka mēs ar saviem pārdesmit vai simts stāstiem, kurus mēs varbūt savāksim, nenosegsim kādu aspektu, ko nosegs Ievas vai Ritas minētās iniciatīvas. Līdz ar to es teiktu, ka tā varbūt ir zināma priekšrocība, ka ir tāda segmentācija, kas aptver jaunus aspektus aktuālo norišu dokumentēšanā. Es katrā ziņā uzskatītu to par zināmu priekšrocību. 

RG: Nu, es varu tikai piekrist. Protams, es tā iztēlojos, ka pēc laika karš būs beidzies un ne jau tikai Latvijā, bet arī citās valstīs daudz kas notiek, mākslas iniciatīvas un tā tālāk. Var jau būt, ka tad neskādētu arī kāds Eiropas finansējums, konkurss, vienkārši, lai šos arhīvus sakārtotu, lai to savākto dokumentāciju pārskatītu. Tam varētu būt arī nepieciešami līdzekļi. Bet tīri tas, kā top - es pilnībā pievienojos kolēģim. 

IS: Vai Ievai vēl būtu kas piebilstams? Cik grūti ir tā pilnīgi brīvprātīgi bez atlīdzības, bez kādām infrastruktūrām darboties? Varbūt, šajā pusē esot, prasās kāds atbalsts? Bet Rita vēl gribēja ko teikt. 

RG: Tieši, atbildot uz to, es gribēju teikt, ka ir ļoti viegli un patīkami, ka nav nekādi projektu rāmji. Man saskan tas ar pilsētas pētniecības projektu, bet mana ikdiena ir tāda, ka es izeju ārā ar fotoaparātu, staigāju apkārt un sarunāju intervijas. Tas ir ārkārtīgi labi, ka tu tiecies ar cilvēku aci pret aci. Vairāk saskarsme ir ar indivīdiem - kāpēc tas viens cilvēks pie balkona ir izlicis to karogu, ko viņam tas nozīmē. “Viens pret viens” pieeja, ko jau bieži folkloristi dara. Es teiktu, ka ir ārkārtīgi forši arī, ka nav nekāda augšēja regulējuma, kā darboties. 

IV: Es šajā sakarā domāju vispār par arhīvu un sabiedrības sadarbību. Mēs Folkloras krātuvē ļoti labi zinām jau no pašiem sākumiem - sabiedrības iesaiste ir bijusi tik ārkārtīgi nozīmīga. Tas noteikti nav tikai arhīvistu projekts, tas ir visas sabiedrības projekts, jo jau no paša sākuma mums daudzas kolekcijas iesūtīja indivīdi, skolotāji, skolas, dažādi ieinteresēti cilvēki, un tas jau no paša sākuma ir vienmēr bijis arhīva un sabiedrības sadarbība. Tas pie mums arvien vairāk attīstās, mūsu darbībā arvien lielāka loma ir sabiedrības iesaistei, brīvprātīgajiem. Tas ir neatsverams. Es pat domāju, ka to diez vai var tik skaidri nošķirt un diez vai pat vajag, teiksim, valsti no sabiedrības, vai valstu institūcijas no sabiedrības. Jo katrs cilvēks var kaut kā iesaistīties un piedalīties. Arī valsts institūcijas sastāv no cilvēkiem, kuri iesaistās gan savā institucionālajā rāmī, gan savā personiskajā, ar savu personīgo vai nu pētniecisko interesi, vai savu brīvprātīgo darbību kādā jomā. Man liekas, ka mūsdienās tas nošķīrums kļūst arvien izplūdušāks. Vai vajag nošķirt valsti kā institūciju un visus cilvēkus, kuri tur darbojas, no pārējās sabiedrības? Tas atkal ir tāds liels jautājums, protams. Bet visa šī kara sakarā tas, kas man dod gandarījumu, ja šajā situācijā tā vispār var runāt, liels prieks redzēt tieši individuālo iniciatīvu, brīvprātīgo lomu šajā visā, - cik ļoti cilvēki aktivizējas un cik milzīgus darbus cilvēki var izdarīt, pat nebūdami institūcijās vai negūdami tūlītēju fonda atbalstu vai finansējumu. 

IS: Mēs visi šajā brīdī mājam ar galvu.

RG: Jā, tiešām tas cilvēku spēks un spēja būt cilvēcīgiem šajā situācijā, ko mēs varbūt ikdienas skrējienā tā nepamanītu. Es pilnīgi piekrītu. 

IS: Es domāju, ka mēs tā dabiski un pozitīvi esam nonākuši pie sarunas noslēguma. Es ceru, ka mūsu klausītāji iedvesmosies no dzirdētā, pirmkārt, piedalīsies jau esošajās aptaujās un sniegs savu pienesumu topošajām kolekcijām un pētījumiem un varbūt arī saredzēs savā apkārtnē, savā vietā, kur darbojas un dzīvo, iespēju fiksēt un kolekcionēt mūsdienu notikumus. Es saku vēlreiz paldies Arnim, Ritai un Ievai, un tiksimies nākamajos podkāsta ierakstos. Paldies!