IzvēlneAizvērt

20.04

Caur stāstiem padarīt pasauli labāku un ilgtspējīgāku

Pat šajos neparastajos un izaicinošajos apstākļos muzejnieki drosmīgi un čakli turpina darbu. Cilvēkiem ārpus muzeju vides iespējams tas ir liels pārsteigums, ka pat tad, kad muzeju durvis apmeklētājiem ir slēgtas, darba duna neapstājas. Žaņa Lipkes memoriāls (turpmāk tekstā – ŽLM) nav izņēmums. Mūsu komanda strādā pie projektiem, kas sākti pirms pandēmijas, iekārto jaunais izstādes un prāto, kā tās pārnest virtuālajā vidē, gatavo jaunas publikācijas un grāmatas, piedalās uz ZOOM pārceltos semināros, diskusijās un konferencēs. Neapsīkst arī izglītības darbs. Neskatoties uz neziņu par Pandēmijas attīstības gaitu, kaļam arī nākotnes plānus, kuros parādījies jauns lielums: “ja nesanāks klātienē, pārceļam uz virtuālo pasauli”. 

 

Vairāki nākotnes plāni saistīti ar ŽLM ieceri paplašināties. Tā sauktā Covid-19 pirmā viļņa beigās ŽLM uzsāka līdzekļu vākšanas kampaņu izglītības centra “Drosmes māja” izveidei. Projekta pirmais solis – savākt kaimiņos esošās zemes iegādei nepieciešamos 350 000 EUR. Jaunā izglītības centra manifestā mūsu komanda skaidro, ka vēlamies kļūt par jaunās pilsoniskās sabiedrības atbalsta punktu vēstures izzināšanai un drosmīgu, pasauli pārveidojošu ideju realizēšanai. Šis mērķis balstās ŽLM misijā: “Darīt pasauli labāku, vēstot par drosmi un cilvēcību kā cilvēci vienojošām vērtībām.” Šīgada pavasarī dalījāmies ar priecīgo vēsti, ka nepieciešamā summa ir savākta. Tas izdevās, pateicoties 273 lielu un mazu ziedotāju atbalstam. Starp tiem īpaši izceļams fonda Uniting History finansiālais un morālais atbalsts “Drosmes mājas” projektam. Bez fonda tik lielu summu tik īsā laikā memoriāls noteikti nebūtu spējis savākt. 

 

Kopš ŽLM pirmsākumiem esam runājuši par drosmi, bet jaunais izglītības centrs ļautu šo sarunu pārnest jaunā, daudz plašākā līmenī. Muzeja pamatekspozīcija šobrīd stāsta par varonīgo Lipkes ģimeni, viņu drošsirdīgajiem draugiem, kolēģiem un paziņām, kuri, riskējot ar pašu dzīvībām, palīdzēja nacistu vajātajiem ebrejiem. 1966. gadā Žanis un Johanna saņēma Izraēlas apbalvojumu – titulu “Taisnais starp tautām”. 1993. gadā ģimenes drosmi godināja Latvijas Republikas Augstākā Padome. Beidzot uzslavu saņēma arī Zigfrīds Ojārs Lipke jeb Zigītis, kuram cilvēku glābšanas misijas laikā bija tikai 8-12 gadi. Iespējams, esat lasījuši viņa bērnības iedvesmoto Ineses Zanderes stāstu “Puika ar suni” vai bijāt to nedaudzo laimīgo vidū, kuri paspēja apmeklēt Istabas Teātra tāda paša nosaukuma izrādi. 2000. gadā pie nama Mazajā Balasta dambī 8, piedaloties Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, atklāja Lipkes varoņdarbam veltītu piemiņas plāksni, bet 2009. gadā viņu bijušajā ģimenes dārzā tika ielikts pamatakmens un uzsākti memoriāla būvdarbi. Ironiski, bet laika posmā, kad ģimene ebrejus glāba, viņus par šādu rīcību neviens neuzslavētu. Tobrīd uzslavas par drosmi saņēma citi – tie, kuri ebrejus nogalināja. 

 

Amerikāņu vēsturnieks, Holokausta pētnieks Kristofers Braunings (Christopher Browning) savā pētījumā par vāciešu 101. rezerves policijas bataljonu, kura vīri noslepkavoja desmitiem tūkstošus Polijas ebreju, piemin pilnīgi citādu izpratni par drosmi un drosmīgajiem. Viņš norāda, ka visi bataljona vīri iedalāmi trīs kategorijās. Pirmā, skaitliski vismazākā – vīri, kuri izbaudīja viņiem uzticēto šaušalīgo uzdevumu padarīt Poliju Judenfrei jeb brīvu no ebrejiem, jo viņos pašos jau bija nosliece uz sadismu un nežēlību. Otrā, skaitliski vislielākā - vīri, kuri ebreju masu nogalināšanu jeb t.s. “akcijas” uztvēra par nepatīkamu un smagu, tomēr vajadzīgu, lietderīgu, pareizu un atbildīgu darbu, kas jāizdara. Savukārt trešajai kategorijai piederīgie vīri atteicās akcijās piedalīties. Starp citu, nekāda soda par šādu rīcību nebija – ikviens būtu varējis atteikties bez sekām pašu drošībai! Būtu bijis tikai jāsadzīvo ar pašpārmetumiem par to, ka nav pieticis dūšas veikt šo svarīgo darbu. Vīri, kuri atteicās nogalināt ebrejus, paši skaidroja, ka “nav pietiekami drosmīgi”. NEnogalināt, viņuprāt, bija gļēva rīcība, mazdūšība. Pavisam nesen izdotajā grāmatā “Viktora Arāja tiesas prāva” vēstures doktors Uldis Neiburgs publicējis 1943. gada 3. jūlija laikraksta “Tēvija” rakstu, kur par varonību tiek uzslavēts un ar Kara nopelnu krustu apbalvots Latvijas mazpilsētu ebreju slepkava Viktors Arājs. Pavisam maziem ŽLM apmeklētājiem es skaidroju, ka Otrā pasaules kara laikā pasaule bija it kā sagriezusies kājām gaisā. Labu rīcību uzskatīja par sliktu un slēpjamu, bet par sliktu rīcību slavēja, apbalvoja, ar to lielījās. Par drosmīgiem sauca slepkavas, nevis glābējus. 

 

Šobrīd gan Latvijas, gan pasaules muzeji daudz runā par ilgtspēju. Pateicoties LMB, Latvijas muzejniekiem un ikvienam citam interesentam ir iespēja gan tiešraidē, gan vēlāk kā ierakstu noklausīties vairāku vebināru ciklu “Muzeji un Ilgtspējīgas attīstības mērķi”. Arī ŽLM komandai rūp ilgtspēja šī vārda visplašākajā nozīmē. Ikdienā lasot par Otrā pasaules kara notikumiem, man personiski viens no visbūtiskākajiem ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem šķiet sešpadsmitais – Miers. Rezolūcijas preambulā atrodams šāds mērķa skaidrojums: “Mēs esam apņēmušies veicināt miermīlīgas, taisnīgas un iekļaujošas sabiedrības, kurās nav baiļu un vardarbības. Ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez miera, savukārt miers nav iespējams bez ilgtspējīgas attīstības.” Miers un uz resursu ilgtspēju balstīta attīstība ir savstarpēji saistīti. Ādolfs Hitlers savu tautu biedēja ar resursu krīzi, kurai laikus jāgatavojas, jāiekaro zemes, jāatbrīvojas no liekēžiem, kuri, viņaprāt, nav cienīgi dzīvot, piemēram, ebrejiem, romiem, homoseksuāliem cilvēkiem, psihoneiroloģisko slimnīcu pacientiem, kara laikam nepiedodami pacifistiski noskaņotajiem Jehovas lieciniekiem utt. Tie visi atņemšot tik vajadzīgos iztikas līdzekļus cēlajiem, skaistajiem, stiprajiem, ideālajiem āriešiem. 

 

Pavasari esmu aizvadījusi, attālināti sazinoties ar 9. –12. klašu audzēkņiem, piemēram, vēstures stundu ietvaros. Formāli viņi apgūst Otrā pasaules kara vēsturi, Holokausta norisi un ebreju glābšanas gadījumus Latvijā. Taču patiesībā mēs runājam par drosmi, par cilvēku izvēlēm, par netaisnību, par propagandu un viltus ziņām, par vērtībām, kuras mums visiem būtu jāsargā, jo, kad tās zūd, sabiedrībā izzūd arī cilvēcība, līdzcietība. Katrai klasei sagatavoju arī kādu tieši viņiem domātu stāstu. Šeit talkā nāk vēsturnieka un Holokaustā izdzīvojušā Marģera Vestermaņa pētījums par ebreju glābšanas gadījumiem Latvijā. Viņa iedvesmota un fonda Uniting History atbalstīta un iedrošināta, esmu daudz detalizētāk izpētījusi ebreju glābšanas gadījumus manā dzimtajā Liepājā un tās tuvumā.

 

Skolēnam vēstures stundas var šķist garlaicīgas, jo var rasties sajūta, ka jāmācās tikai par dažādiem kariem, par pieaugušu cilvēku dīvainiem, ļauniem, muļķīgiem lēmumiem. Liepājā sastopami vairāki ebreju glābšanas gadījumi, kur lēmumi bija jāpieņem tikai nedaudz vecākiem cilvēkiem kā viņi paši. Arnolds Gludausis bija tikko pabeidzis skolu, kad pilsētā ienāca karš un sākās ebreju vajāšanas. Viņa klasesbiedri ir aicinājuši viņu doties uz ebreju masu nogalināšanas vietu, jo tur varot dabūt kurpes un pulksteņus. Arnolds vēlāk dēlam skaidroja, ka viņam tas licies tik šausmīgi – iet un vākts nogalināto lietas. Viņš izvēlējās glābt savu ebreju izcelsmes bijušo klasesbiedreni Ellu. Kad meitene no slēptuves izgāja, lai paskatītos, kas noticis ar viņas vecākiem, nacisti jaunieti noķēra, ieslodzīja Liepājas geto, bet vēlāk nogādāja Štuthofas koncentrācijas nometnē mūsdienu Polijas teritorijā. Savukārt Arnolds paglāba pilnīgi svešus cilvēkus – Leju un Edīti Brozgales. Savus vienaudžus tāpat kā Arnolds slepus no vecākiem glāba arī liepājnieks Jānis Sproģis. Viņa vecāki dzīvoja laukos, dēlu bija atstājuši Liepājā mācīties. Pārtikas produktus, ko vecāki sūtīja viņam uz Doņu ielu 8, viņš dalīja ar diviem paslēptiem ebreju pusaudžiem – Izraelu Aliti un Abramu Fleišmanu. Visi abos stāstos pieminētie cilvēki izdzīvoja. Viņi ne tikai pārdzīvoja kara smagos apstākļus, bailes un briesmas, bet saglabāja sevī arī cilvēcību, līdzjūtību. Drosmi viņiem vajadzēja katru dienu visus kara gadus. Abi pusauga glābēji jau pēc kara saņēma Izraēlas apbalvojumu “Taisnais starp tautām”, bet pie viņu mājām neviens pat piemiņas plāksnīti nav pielicis, un stāstus par viņiem stāsta tikai mūsu muzejs.

 

Valsts izglītības attīstības aģentūras interneta vietnē izvietotajā Eurydice ziņojumā “Pilsoniskā izglītība Eiropas skolās, 2017” jēdziens “pilsoniskā izglītība” skaidrots šādi: “mācību priekšmetu joma, kas tiek īstenota skolās, lai veicinātu indivīdu un kopienu harmonisku līdzāspastāvēšanu un savstarpēji izdevīgu attīstību. Demokrātiskās sabiedrībās pilsoniskā izglītība palīdz skolēniem kļūt par aktīviem, informētiem un atbildīgiem pilsoņiem, kas vēlas un spēj uzņemties atbildību par sevi un savu kopienu vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā mērogā”. Manuprāt, stāsti par ebreju glābšanas gadījumiem Latvijā ir labs sākuma punkts sarunai par drosmi, cilvēktiesībām, pilsonisko aktīvismu, pretošanos netaisnībai un citām ilgtspējīgai sabiedrības attīstībai un mieram svarīgām tēmām.