IzvēlneAizvērt

13.06

Ilgtspējīga ilgmūžība materiālā kultūras mantojuma saglabāšanā

Ar ilgtspējīgu mērķu integrēšanu muzeju, bibliotēku un arhīvu vidē ir aktualizējies jautājumus par kultūras mantojuma funkciju, materiālu dabisko mūža ilgumu un paaudzēm, kam tas tiek saglabāts. Vēlme mantojumu saglabāt ilgmūžīgi, nodrošinot tā pieejamību, ir ētiski izaicinošs jautājums un ieskicē muzeju, bibliotēku un arhīvu lielo atbildību pret krājuma priekšmetiem un sabiedrību (1). Ilgstoši restauratoru vidū, kā arī institūciju politikās, apņemšanās mantojumu saglabāt pēc iespējas ilgāk ir šķitusi pašsaprotama. Restauratori iestājušies par krājumu drošību, izstrādājot un ieviešot vadlīnijas materiālu saglabātības nodrošināšanai, cenšoties pietuvināties praktiski neiespējamajai ilgmūžības koncepcijai (2).

Starptautiski pieņemtās materiālā mantojuma saglabāšanas prakses un profesionālās ētikas aizvien biežāk tiek kritizētas kā neiekļaujošas un planētu apdraudošas (3). Arī atbildīgs resursu patēriņš ir būtiska nozari raksturojoša problemātika, prasīgie krājuma deponējuma nosacījumi, kas veicina nevienlīdzību starp finansiāli nodrošinātām un mazāk finansētām atmiņu institūcijām, mazina krājuma pieejamību. Pārāk stingras prasības vides uzstādījumiem: relatīvajam mitrumam, temperatūrai, apgaismojumam u.c. apstākļiem veicina dabai nedraudzīgu infrastruktūru būvniecību un apjomīgu izsīkstošo resursu patēriņu. Zinātniskā pamatojuma trūkums dažkārt neievieš uzticību praksē novērotajām sakarībām starp ietekmi uz vidi un materiāla degradāciju (4)  — mēs apzināmies bojājumus, kas var rasties, uzglabājot materiālus tiem neatbilstošā klimatā, bet nespējam pilnībā novērtēt, cik ļoti šie apstākļi ietekmē materiālā mantojuma ilgmūžību kopumā. Padziļināti pētot materiālu degradēšanos vides ietekmē, būtu iespējams izvirzīt ilgtspējīgākus un efektīvākus risinājumus optimālu uzglabāšanas un eksponēšanas apstākļu nodrošinājumam (5).


Apzinoties šo problemātiku, kultūras mantojuma saglabāšanas organizācijas ir aizsākušas darbu pie ilgtspējas mērķu iekļaušanas saglabāšanas stratēģijās.

Starptautiskās muzeju padomes – Konservācijas komiteja (ICOM-CC) (6) sadarbībā ar Starptautisko vēsturisko un mākslas darbu konservācijas institūtu (IIC) (7) – 2014. gadā izstrādāja Deklarāciju vides vadlīnijām. Deklarācijā aktualizēta nepieciešamība pēc ilgtspējīgiem risinājumiem optimālu vides apstākļu nodrošinājumam muzejos; mazināt oglekļa pēdas nospieduma apjomu, mazināt klimata kontroles sistēmu ieviešanu un veicināt pasīvās klimata nodrošināšanas metodes. Deklarācija iestājas arī par iekļaujošākiem deponējumu vides nosacījumiem, piedāvājot starptautiski pieņemamus relatīvā mitruma un temperatūras diapazonus, un aicinot muzejus pārvērtēt savus klimata uzstādījumus, ja tie nesaskan ar Deklarācijā norādītajiem (8).

Žana Pola Getija konservācijas institūts (9) 2014. gadā izveidojis iniciatīvu Krājuma vides pārvaldība (10). Šo aktivitāšu ietvaros tiek pētītas sakarības starp muzeja priekšmetiem un tos ietekmējošiem faktoriem, piemēram, gaismu, temperatūru, mitrumu, mehāniskajām svārstībām, piesārņojumu u.c.. Iniciatīvas mērķis ir veicināt ilgtspējīgākus, krājuma uzglabāšanai, eksponēšanai un transportēšanai piemērotus vides risinājumus, kas nav balstīti pieņēmumos, bet ir zinātniski pamatoti.

Amerikas konservācijas institūts (AIC) (11) 2014. gadā izveidoja Ilgtspējas komiteju, kas aktualizē praktiska rakstura jautājumus saistībā ilgtspējīgu saglabāšanas metožu pārņemšanu. AIC mājaslapā pieejamas rekomendācijas uzglabāšanas, eksponēšanas, transportēšanas un konservācijas-restaurācijas materiālu izvēlei. AIC aktualizē dabai un cilvēka veselībai draudzīgas konservācijas-restaurācijas paņēmienu alternatīvas gan ķimikāliju izvēlē, gan izsīkstošo resursu lietošanā, piemēram, rekomendācijas ūdens patēriņa mazināšanai vai mazāk kairinošu ķimikāliju alternatīvas. Ir pieejama informācija par konservācijas-restaurācijas materiālu šķirošanu un vairakkārt lietojamiem materiāliem (12).

Kanādas Konservācijas institūts (13) pavisam nesen atjaunojis un publicējis preventīvās saglabāšanas ietvaru, kas sistemātiski ļauj paraudzīties uz tādiem riska faktoriem kā uguns, ūdens, kaitēkļi, piesārņojums, apgaismojums, temperatūra, relatīvais mitrums, vandalisms, zādzības un to ietekmi uz materiālā kultūras mantojuma saglabātību. Neatņemama rīka sastāvdaļa ir sadaļa, kas veltīta klimata pārmaiņām un ilgtspējas problemātikai, sniedzot skaidrojumu, kā klimata pārmaiņas veicina iepriekšminēto faktoru saasināšanos un kādi praktiskie preventīvās saglabāšanas instrumenti ir ilgtspējīgi šo risku mazināšanai. Piemēram, reģionālas klimata pārmaiņas var veicināt izmaiņas kaitēkļu izplatībā; ilgtspējīgs risinājums būtu pirms deponējuma transportēšanas pārliecināties, vai tie ir brīvi no invazīvām sugām, kas var apdraudēt citzemju ekosistēmu. Globālo klimata pārmaiņu rezultātā var rasties ekstremālas sezonālas temperatūras; ilgtspējīgs risinājums būtu mazināt enerģijas patēriņu, pielāgojot to sezonālām svārstībām, pieļaujot vēsāku iekštelpu temperatūru ziemā un siltāku temperatūru vasaras sezonā (14).

Ilgtspēja konservācijas-restaurācijas praksēs ir ne tikai pasākumi, kas iestājas pret klimata pārmaiņām un atbildīgi izmanto izsīkstošos resursus; tā ļauj plašāk paraudzīties uz nozares ietekmi arī no citu ilgtspējas mērķu perspektīvām, iesaistot kopienas saglabāšanas darbu veikšanā, aktualizējot ekoloģijas jautājumus, analizējot kaitīgu vielu un bīstamu saglabāšanas metožu ietekmi uz restauratoru veselību un domājot par saglabāšanas un pieejamības mijiedarbību materiālā mantojuma kontekstā. Starptautisko mantojuma saglabāšanas organizāciju vadlīnijās pieejami ilgtspējīgi risinājumi, kas ne vienmēr paredz būtiskas izmaiņas ikdienas darbā ar krājumu; dažkārt tie var būt tādi nelieli praktiski uzlabojumi kā atkārtota iepakošanas materiālu izmantošana deponējumiem vai ūdens patēriņa mazināšana konservācijas darbā, pārņemot alternatīvas priekšmetu mitrās apstrādes metodes. Visbeidzot, izstrādājot jaunas vai pārskatot jau esošās krājuma saglabāšanas politikas, būtu vērts uz tām paraudzīties caur ilgtspējīgas attīstības mērķu ietvaru.

 

 

 

______________________

(1) Henderson J. Beyond lifetimes: Who do we exclude when we keep things for the future? Journal of the Institute of Conservation. 2020. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(2) Henderson J., Nakamoto T. Dialogue in conservation decisionmaking. Studies in Conservation. 2016. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(3) Atkinson J.K. Preventive conservation and the environment: Summary of IIC Hong Kong Congress panel discussion. Studies in Conservation. 2016. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(4) Ashley-Smith J. Challenges Of Managing Collection Environments. The Gci Newsletter Collection Environments. 2018. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(5) Kozlowski R. Collection Environments And Evidence-Based Decision-Making. The Gci Newsletter Collection Environments. 2018. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(6) No angļu val. The International Council of Museums - Committee for Conservation

(7) No angļu val. International Institute for Conservation of Historic and Artistic Works

(8) The International Council of Museums - Committee for Conservation & International Institute for Conservation of Historic and Artistic Works. Environmental Guidelines ICOM-CC and IIC Declaration. 2014. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(9) No angļu val. J. Paul Getty Conservation Institute

(10) J. Paul Getty Conservation Institute. Managing Collection Environments Initiative. 2014. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(11) No angļu val. The American Institute for Conservation

(12) American Institute for Conservation Sustainability Committee. Sustainable Practices Wiki. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]

(13) No angļu val. Canadian Conservation Institute

(14) Canadian Conservation Institute. Framework for Preserving Heritage Collections: Strategies for Avoiding or Reducing Damage. 2021. Pieejams šeit. [skatīts 03.05.2021.]