Vakars. Klasiska aina mazpilsētās ģimenes idillē. Sprakšķ plīts, bet mūs silda TV. Tur kultūras ziņas. Francijas muzejos atceļ romiešu ciparu lietošanu anotācijās. Te nu rodas augsne sprakšķošai sarunai, kurā sastopas divi grāvji.
Mans vīrs (pašai par izbrīnu) kvēli aizstāv konservatīvo flangu: viņaprāt, ja nemāk saprast, kas ir V vai 10 lasa kā “iks” vai “hā”, tad muzejā nav ko darīt, jo (citēju): "Cik stulbs bija, tik arī izies!".
Tiek pieminētas pamatlietas un argumentēti fakti, kas būtu jāzina katram.
Ir pirmdiena. Esmu sagurusi. Tā nu ir varen laba augsne. Es aizsvilstos, un, lai dzesētu galvu, sāku jautājumu lietu (dažus skaļi, dažus paturu galvā).
"Okei, es saprotu, bet kāda tieši jēga ir no tā, ka tu zini Saules kaujas gadu, ko tas maina?"
"Vai muzejs ir domāts tikai gudrajiem?"
"Cik tieši sagatavotai man jābūt, lai apmeklētu muzeju?"
"Vai kara muzeja apmeklētājam būtu jāmāk atšķirt dienesta pakāpes, uzmetot aci uzplečiem?"
"Vai aklajiem ir jājūtas gaidītiem mākslas muzejā?"
"Vai man ir jāzina, kā darbojas dzinējs un jābūt autovadītāja apliecībai, lai es ietu uz motormuzeju?"
Un tādā garā.
Ko darīt ar slieksni pie muzeja durvīm: celt to augšā, lai saglabātu patīkamu un ērtu vidi zinošiem cilvēkiem, kuriem nav jātērē savs laiks, uzmetot acis "birkām vieglajā valodā", vai ņemt kaltu un skrāpēt nost sliekšņa paliekas, cerot ka muzejs būs vieta, kur satikties viedokļiem un dažādiem zināšanu līmeņiem? Vieta, no kuras cilvēks iziet kaut drusku vairāk atvēris acis, ka var būt visādi. Lai, pārkāpjot durvju slieksni, viņa paša mazā un mūsu visu lielā, kopīgā pasaule par kripatu mainās.
Protams, šajā sadzīves Tekken cīņā palikām katrs pie sava. Mūžīgais "Templis" versus "Forums tirgus laukumā". Taču saprotu "templiešu" argumentus.
Šāda tipa diskusija ir daudz mīcīta arī profesionālajā muzeju pasaulē. Skaidrs, ka visās jomās mode mainās un tagad atvērtības politikai ir ilgtspējīga vieta mūsu dienaskārtībā. Vismaz runās. Bet cik – darbos? Vai muzejs tiešām var padarīt pasauli kaut mazliet labāku (lasīt: iekļaujošāku)? Varbūt tā ir tikai zinātniskā fantastika, kam nav nekādas saistības ar muzeja realitāti?
Vēlāks vakars.
Paņem tasi silta dzēriena, iekārtojies ērti un iedomājies: ja nu muzejos notiktu Zinātniskās (fantastikas) padomes sēdes, kas apvienotu un pārstāvētu tos, kuri ir gatavi spert drošus, apzinātus un zinātniski pamatotus soļus, lai sasniegtu fantastisku mērķi – padarīt pasauli labāku? Dažiem (pieticīgākiem) padomes locekļiem pietiks ar "nesačakarēt esošo pasauli vēl vairāk".
Draugi, laipni lūgti pirmajā padomes sēdē! Lūdzu jūsu ierosinājumus! Ko varam ikdienā darīt, lai pietuvotos šo mērķu sasniegšanai? Darba kārtībā ir šādi jautājumi.
1. Novērsta nabadzība
2. Novērsts bads
3. Laba veselība
4. Kvalitatīva izglītība
5. Dzimumu līdztiesība
6. Tīrs ūdens un sanitārie apstākļi
7. Atjaunojamā enerģija
8. Labs darbs un ekonomiskā izaugsme
9. Inovācijas un infrastruktūra
10. Mazināta nevienlīdzība
11. Ilgtspējīgas pilsētas un kopienas
12. Atbildīgs patēriņš
13. Planētas aizsardzība
14. Dzīvība ūdenī
15. Dzīvība uz zemes
16. Miers un taisnīgums
17. Sadarbība
Kas mainītos, ja katrs liels vai mazs lēmums, ko muzejs pieņem, tiktu skatīts caur šiem punktiem? Vai mēs pasauli padarītu kaut mazliet, bet pa īstam – labāku?
Rīts. Kad tik tālu bija uzrakstīts, saņēmos un aizsūtīju Ingai no biedrības. Viņa lūdza pievienot manas pieredzes stāstu, ieviešot šīs labās idejas dzīvē. Hmmm… te nu kļūst sarežģīti, jo, kā jau vienojāmies, teorētiski mēs visi zinām, kā vajag, bet vai pietiek apzinātības saprast, vai un kā šie mērķi saskaras ir ikdienas darbībām? Prātā, protams, pazib teiciens par gudru runāšanu un malkas ciršanu. Pieņemu Ingas izaicinājumu. Mana ikdiena šobrīd vairāk saistīta ar citām kultūras formām, bet muzeju (vai muzejveida) pasūtījumus es izbaudu kā ļoti patīkamus sānsoļus.
Tad nu spēru vienu šādu soli un uzrīkoju tam “esības pārbaudi”, izvirzot jautājumu: “Vai un kā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir palīdzējusi Indriķa Zeberiņa atmiņu istaba?”
Darbības vieta: Snēpeles muiža, Kuldīgas novads.
Darbības laiks: 2020. gada marts–augusts, tātad pandēmijas pats starts un relatīvi mierīgā vasara.
Uzdevums: atjaunot māksliniekam Indriķim Zeberiņam veltīto atmiņu istabu. Pirms vairākiem gadiem tāda jau ir iekārtota, bet gribētos svaigu skatījumu uztveramākas interpretācijas. Ekspozīcijai jābūt izzinošai un jārosina līdzdarboties.
Pasūtītājs: Kuldīgas novada pašvaldība.
Izpildītājs: biedrība “Zelta kadri” (dizainere Ilze Riekstiņa, muzejpedogoģe Līga Strēle un projekta vadītāja Krista Karlsone).
Iekšējie uzstādījumi, forma un izstādes daļas: Zelta kadru komanda vienojās, ka taisīsim ekspozīciju tādu, lai jebkurš, kurš te ienāk un itin neko nezina par Indriķi Zeberiņu, viņa saistību ar Snēpeli un nozīmi Latvijas kultūras laukā, ar aizrautību grib to izzināt. Lai to panāktu, iekļāvām saprotamu un shematisku viņa dzīves gājumu, ar pamatu ņemot paša Indriķa rakstītas atmiņas, ļāvām runāt viņam, ar savu pārstāstu īpaši neiejaucoties, bet iekrāsojot ar fotomateriālu un citā vizuālām piezīmēm. Lai panāktu sentimenta noti, iekārtojām viņa ilustrēto grāmatu stūri ar ērtu klubkrēslu un iespēju pārlapot un atcerēties savu bērnību. Lai panāktu dinamiku un azartu, izstrādājām 3 spēles. Visas – fiziski spēlējamas telpā. Šis bija no tehnoloģijām brīvs mazbudžeta projekts, kas dabiski rosināja taupīt resursus, domāt zaļi un otrreizēji pārstrādāt visu, ko var. Ierobežots budžets paver ilgtspējīgas domāšanas čakru!
Atklājās, ka īpaši nepiedomājot, esam tomēr savu mazo artavu devuši:
4. punktam – kvalitatīvai izglītībai, jo cauri Indriķa istabai izvijām izziņas stīgu, lai aizrautu apmeklētāju visu uzzināt pašam.
11. punkts – ilgtspējīgas pilsētas un kopienas, jo iesaistījām veidošanas procesā pašus snēpelniekus.
12. punktam – atbildīgs patēriņš, jo ekspozīcijai izmatojām jau izgatavotās mēbeles, kas tika izmantotas vecajā atmiņu istabas versijā, telpu pārplānojām un piešķīrām tām jaunu funkciju.
17. punkts ir sadarbība – nekas nebūtu tapis bez sadarbības ar jau pieminētajiem snēpelniekiem. Īpaši sakām paldies Snēpeles audēju kopienai par lasītavas stūrim austo lupatu deķi un pagasta pārvaldes darbiniekiem, kuri palīdzēja ar lielu aizrautību. Vēl sadarbojāmies ar Kuldīgas novada muzeju, Zeberiņa radiem un mākslinieci Katrīnu Vasiļevsku, kura tieši tobrīd strādāja pie grāmatas “Indriķis Zeberiņš. Kuldīga. Kurzeme” tapšanas. Pārnovadu sadarbību realizējām kopā ar koka apdrukas meistaru Artūru Molleru no Alūksnes.
Ja tā cieši un atklāti paskatās, sanāca pieskarties arī 1., 2. un 8. punktam – novērsta nabadzība, novērsts bads, labs darbs un ekonomiskā izaugsme, jo šis projekts tapa laikā, kad pandēmijas pirmais vilnis nebūtībā aiznesa daudzus pasūtījumus, un gan mūsu komandai, gan izgatavotājiem Indriķis nesa, lai arī nelielu, bet tajā brīdī būtisku eiro apriti un prieka enerģiju par to, ka varam strādāt.
Nav nemaz tik maz.
Nozares kolēģiem novēlu praktizēt šādu apzinātības praksi: ir vērts veikt sava veikuma esības pārbaudi!
Kontekstam:
Saite uz Kultūras ziņām
Par romiešu cipariem
Par Saules kauju
Par templi un forumu
Par ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem
Par Indriķa Zeberiņa atmiņu istabu
