Новости отрасли

"Iespēja vai drauds?" Intervija ar Jāni Garjānu par ieceri mainīt valsts muzeju juridisko statusu

Daiga Dupate

 

Joprojām apspriešanas un izvērtēšanas procesā ir iespējamā valsts muzeju juridiskā statusa maiņa. Par šo ieceri muzeji.lv uzdeva jautājumus Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētājam Jānim Garjānam. 

 

Kāda ir šīs ieceres vēsture? 

Viens no efektīvas muzeju darbības priekšnoteikumiem neapšaubāmi ir tiesiskais regulējums, kas izriet no muzeju juridiskā statusa. Latvijas Muzeju likums pieļauj visai plašu juridisko formu dažādību – mūsu muzeji darbojas gan kā tiešās pārvaldes iestādes, aģentūras, pašvaldību iestādes vai to struktūrvienības, kapitālsabiedrību struktūras, gan arī kā privātas biedrības un nodibinājumi. Tomēr muzeju profesionāļu vēlme vienmēr ir bijusi atrast tādu juridisko ietvaru, kas ļautu sabalansēt dažādo muzeju pamatfunkciju īstenošanu, garantējot publisko finansējumu Nacionālā muzeju krājuma veidošanai, saglabāšanai, izpētei un nodrošinot iespēju komunikācijas rezultātā iegūto finansējumu – pašieņēmumus – ieguldīt muzeju attīstībā. Sākot no pirmā kultūrpolitikas plānošanas dokumenta – Nacionālās programmas „Kultūra”, ko valdība pieņēma 2000. gadā, muzeju juridiskā statusa pilnveidošanas jautājums ir bijis visu politikas plānošanas, kā arī muzeju nozares stratēģiju darāmo darbu sarakstā. Apzinoties jautājuma nozīmību, arī Latvijas Muzeju padome, definējot savas prioritātes, regulāri ir pievērsusies šim jautājumam. Tas ir iezīmēts arī šīs Muzeju padomes darba plānā 2018. – 2022. gadam. Padome ir iepazinusies ar Kultūras ministrijas sagatavotajiem priekšlikumiem un ir aktīvi līdzdarbojusies to apspriešanā.  

 

Lūdzu, pastāstiet par pētījumu, kas tika veikts šīs ieceres sakarā! Kādi bija galvenie secinājumi? 

Kultūras ministrija 2018. un 2019. gadā ir pastiprināti pievērsusies muzeju juridiskā statusa problēmai. Analīzes rezultātā tika secināts, ka muzeju atbildība par Nacionālo krājumu kā nacionālo bagātību un muzeju daudzveidība, kas izriet no to satura un darbības individualitātes, tai skaitā objektīvas atšķirības muzeju spējā gūt pašu ieņēmumus, neļauj veidot tikai vienu juridisko konstrukciju visiem muzejiem. Pērn tika analizēta iespēja valsts muzejiem darboties kā valsts kapitālsabiedrībām – šāds scenārijs tika apspriests Valsts kancelejas Pārresoru koordinācijas centrā un Tieslietu ministrijā un secināts, ka starp publisko muzeju darbības virsuzdevumu, kas saskaņā ar nacionālajiem un arī starptautiskajiem tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem nevar būt reducēts uz peļņas gūšanu un valsts kapitālsabiedrības darbības mērķi, kam pamatā ir peļņas gūšanas raksturs, pastāv nepārvaramas loģiskas pretrunas. Procesu turpinot, šobrīd tiek izvērtēta valsts un arī pašvaldību muzeju darbība publisku fondu vai nodibinājumu statusā, uzmanību koncentrējot uz to, kādā mērā šāds statuss ļautu risināt efektīvu muzeju darbību bremzējošās problēmas, ar ko muzeji saskaras, darbojoties kā tiešās pārvaldes iestādes. Piemēram, operatīvi un efektīvi izmantot cenu kā mārketinga instrumentu, lai reaģētu uz tūrisma, izglītības, brīvā laika pavadīšanas un līdzīgu pakalpojumu tirgus pieprasījumu, izmaiņu akceptēšanai nevēršoties Ministru kabinetā.  Cits aspekts –  saimnieciskās un finanšu darbības elastības palielināšana, dodot iespēju institūcijai lemt par pašu ieņēmumu izlietojumu, veidot finanšu uzkrājumus no pašieņēmumiem, kā arī pašiem noteikt štata vietu skaitu un atlīdzības apjomu muzejā strādājošajiem. Tāpat uzmanības lokā ir jautājums par projektu finansējuma piesaistes iespējām, jo valsts iestādēm tās bieži ir problemātiskas.

Priekšlikums paredz paplašināt Muzeju likumā gan valsts, gan pašvaldību muzeju iespējamās juridiskās formas, paredzot tiesības Ministru kabinetam un pašvaldībām veidot valsts vai pašvaldības (potenciāli nākotnē – arī kopīgus) muzejus kā publiskos nodibinājumus – juridiskās personas. Šāds risinājums būtu alternatīvs papildus juridiskais statuss jau esošajam. Katra muzeja nepieciešamība pēc šāda statusa ir izvērtējama individuāli. Atbilstoši Latvijas Muzeju padomes un nozares pārstāvju diskusijas rezultātiem, varētu tikt paredzēta arī “atvērtā iespēja”  pašvaldību dibinātajiem muzejiem. Diskusijās ar nozares ekspertiem tika atzīmēts, ka reģionālās reformas kontekstā šāds risinājums – publiskais nodibinājums – ļautu vairākām pašvaldībām dibināt kopēju muzeju, kas šobrīd nav iespējams.  

Līdztekus minētajiem jautājumiem,  tiek diskutēts arī par nepieciešamību veikt citas izmaiņas, kas būtu vērstas uz muzeju darbības pilnveidošanu. Piemēram, sekmēt muzeju pārvaldības mehānismu, izveidojot konsultatīvo padomi, valsts muzeju direktoriem nosakot terminētu amata pilnvaru laiku – piecus gadus.  Terminēti darba līgumi muzeju direktoriem ir gan Igaunijas, gan Lietuvas muzejos, arī Latvijā valsts pārvaldē notiek pāreja uz šādu sistēmu. Domāju, ka nākotnē tā būs vispārēja prakse, kas attieksies arī uz citām kultūras mantojuma un atmiņas institūcijām. Sagatavotajā priekšlikumā teikts, ka pēc termiņa beigām muzeja direktors var pretendēt uz nākamo periodu, neierobežojot to ar kādu noteiktu reižu skaitu. Tādējādi veiksmīgi strādājošam direktoram ir iespējas konkursā apliecināt savu prasmi un turpināt darbu.      

 

Kur Jūs saskatāt priekšrocības un kur draudus, ja muzejs maina juridisko statusu?

Ja jaunais juridiskais statuss dos iespēju atrisināt pieminētās problēmas, tas būs nopietns priekšnoteikums muzeju attīstībai. Tomēr jāsaprot un jāatceras, lai kāda būtu juridiskā forma, pati par sevi tā negarantēs panākumus un nebūs „panaceja” visās grūtībās. To pierāda muzeju darbība līdzšinējā situācijā. Spēles noteikumi visiem ir analogi, tomēr darbības rezultāti, vieta kultūras procesos un atpazīstamība sabiedrībā ļoti atšķirīga. Strādājot publiska nodibinājuma formā, neapšaubāmi, palielināsies muzeju iespējas un elastība, bet tikpat lielā mērā palielināsies muzeju atbildība par darbības efektivitāti un rezultātiem. Nacionālā muzeju krājuma pārvaldības stabilitāte un nepārtrauktība ir jānodrošina jebkurā juridiskajā statusā. Pārrunājot ar muzeju juridiskā statusa pilnveidošanu saistītos jautājumus ar muzeju nozares pārstāvjiem Latvijas Muzeju padomē un Kultūras ministrijas organizētajā diskusijā, no muzeju darbinieku puses ir jūtama ieinteresētība un vēlme nonākt pie risinājumiem, kas ir gan muzeju, gan sabiedrības interesēs. Tas vieš optimismu. 

 

Vai zināt un variet pastāstīt par kaimiņu valstu pieredzi šajā jautājumā? 

Domājot par iespējamiem risinājumiem, protams, būtu tuvredzīgi neanalizēt citu valstu pieredzi. Kā viela pārdomām noderīga bija gan Vācijas, gan Nīderlandes, gan arī mūsu tuvāko kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas pieredze. Tomēr jāatceras, ka valsts pārvaldes sistēma, tradīcijas un prakse katrā valstī tiek risināta individuāli un kāda modeļa mehāniska pārņemšana nav iespējama. Visvairāk ierosmju gan konceptuālā, gan praktisko risinājumu līmenī varam smelties no Igaunijas, kur jau vairākus gadus norisinās valsts muzeju pārvaldības maiņa, izmantojot fondu darbības principus. Jāpiebilst, ka, piemēram, Igaunijas valsts pārvaldes tradīcijā valsts iestādēm, tostarp muzejiem, arī agrāk ir bijusi iespējama lielāka saimnieciskās darbības elastība nekā Latvijā. Ir izanalizēts Igaunijas un Lietuvas muzeju nozares tiesiskais regulējums, apjausta tā īstenojuma realitāte. Tā ir vērtīga informācija, lai veidotu savu – Latvijas muzeju nozarei un Latvijas valsts pārvaldes sistēmai iederīgu risinājumu. 

 

Kādā stadijā patlaban ir Muzeju likuma grozījumi?

Muzeju likuma grozījumu sagatavošanas process joprojām turpinās. Pēc tam, kad Kultūras ministrija konsultācijās ar nozares pārstāvjiem būs izstrādājusi projektu, tā apspriešanā iesaistīsies citas iesaistītās puses – Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija, Valsts kanceleja u.c. Ņemot vērā, ka muzeju nozare Latvijā ir decentralizēta, būtu svarīgi sadarbībā ar muzejus pārvaldošajām un pārstāvošajām institūcijām – ministrijām, pašvaldībām, Latvijas Muzeju biedrību – sekot līdzi šim procesam un iestāties par tādu lēmumu pieņemšanu, kas sekmē nozares attīstību. 

 

Ko Jūs novēlētu Latvijas muzejiem šo iespējamo pārmaiņu priekšā?

Gribētos, lai uz pārmaiņām mēs spētu raudzīties kā uz iespēju pilnveidoties, iet līdzi laikam. Atcerēsimies, ka juridiskā statusa jautājums ir pašas nozares identificēta problēma un būsim aktīvi optimālā risinājuma meklējumos. 

 

 

Foto no J.Garjāņa personīgā arhīva