Intervēt Rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ilzi Knoku bija profesionāls baudījums. Patiesībā, ejot uz interviju dienu pirms valsts svētkiem, par šo sarunu biju ļoti intriģēta. Tā nepievīla. Jau kopš Latvijas Kulūras akadēmijas Muzoloģijas maģistrantūras studiju laika, kad Ilze lasīja lekcijas par muzeju komunikācijas formām un kļuva par mana maģistra darba vadītāju, Ilzi kā kritisku, tiešu un brīžiem bezkompromisu muzeju profesionāli ļoti novērtēju. Prieks par Ilzes optimismu un uzņēmību menedžējot RMM, bet vēl lielāks gandarījums, ka muzejs ir saņēmis apstiprinājumu ēkas Pils laukumā 3 pārbūves darbu sākšanai. Kaut vairāk mums Latvijā tādu muzeju profesionāļu – moderni domājošu, dzirkstošu un profesionāli pašapzinīgu!

Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu vērtē divos gados paveikto, kopš esi Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja?

Ilze Knoka: Samērīgi. Nevar teikt, ka slikti. Vienmēr var gribēt vairāk un es, kā pēc dabas skeptisks cilvēks, nenormālā sajūsmā nemēdzu nonākt. Bet kopumā neslikti. Ciparu ziņā, rezultātu ziņā šis laiks ir bijis pietiekami samērojams.

IZS: Vai bija jālauž kādas stagnējošas vai tieši otrādi pārāk optimistiskas tradīcijas?

IK: Tradīcijas lauzt mēs turpinām. Viens no pirmajiem kategoriskajiem uzstādījumiem, ar ko es sāku pēc 2009.gada 1.oktobra, ka es pārtraukšu jebkuru sarunu, kurā kāds teiks, bet agrāk mēs darījām citādi, otrkārt, ja tiks atgādināts, cik ļoti mēs visi esam nenovērtēti, neapmaksāti, aizmirsti u.tml. Jo tā nav mūsu ikdienā risināma problēma. Bet tradīcijas tiek lauztas joprojām. Nevar noliegt, ka apmēram 5 gadus pirms reorganizācijas, īpaši šī māja, ne viss muzejs kopumā, bija nonākusi diezgan latentā stāvoklī. Kaut vai tas, ka vairāku gadu laikā nebija nevienas pašu veidotas izstādes. Tas nozīmē, ka vispirms jāmaina izpratne par tempu. Ja par tradīciju lauzšanu runājam, piemērs ir arī darba laiks. Kad es atgādināju, ka darbs sākas deviņos, tad cilvēki sāka runāt par žandarmērisku režīmu. Pirmais uzdevums ir atcerēties, ka mēs esam valsts darbā, ar vismaz elementāru normu ievērošanu.

IZS: Ienākot ar jaunu menedžmenta stilu, kā muzejs kā kolektīvs sadzīvo ar jauno stratēģisko modeli? Viens ir jauns uzstādījums, otrs – kā tas īstenojas dzīvē? Vai Latvijas muzejos jauns kultūras menedžmenta stils vispār ir iespējams?

IK: Pirmkārt, es nevaru piekrist, ka tas ir jauns muzeju uzstādījums. Ja nemaldos, tad jau no 90.gadiem visi muzeji runā par mainīšanos, izrunājušies visi ir līki, tāpēc es nevaru piekrist, ka es atnācu ar jaunu, nekur neredzētu uzstādījumu.

IZS: Bet īstenošana praksē?

IK: Tur ir tā nianse. Tāpēc ir tā paradoskālā situācija, ka nevar teikt, ka arī šajā muzejā cilvēki neko iepriekš par jaunām vēsmām nebūtu dzirdējuši. Par to tika runāts projektos, kursos. Tāpēc, ja kādam tas joprojām liekas jauns, tā nav menedžmenta problēma, nedz arī mana. Nākot uz šo amatu, es ar sevi vienojos, ka mans uzdevums nav patikt. Vienmēr būs cilvēki, kuriem būs sava izpratne par to, kas muzejam ir svarīgākais uzdevums un prakstiskie soļi. Priekš sevis par atskaites sistēmu es ņemu tikai un vienīgi apmeklētāju. Jo ja apmeklētāji uz kaut ko neparakstās, tad ir jādomā, ka kaut kas ir būtiski jāmaina. Kamēr apmeklētājs demonstrē, ka viņš mums vairāk seko nekā iebilst, man personīgi ir diezgan vienalga, ka kādam kolēģim tas nepatīk.

IZS: Vai izdodās veidot komandas sajūtu?

IK: Aizvien labāk. Pašlaik man ir izdevies piesaistīt divus burvīgus nodaļu vadītājus, kuriem uzdots pārējos iesaistīt un panākt, ka ikviens ir saistīts ar gala rezultātā tapušo piedāvājumu vai produktu. Ir izdevies pārvarēt situāciju, ka daži cilvēki ar putām uz lūpām, piemēram, veido izstādi un divas trešdaļas personāla uzskata, ka tas uz viņiem neattiecas.

IZS: Es pieņemu, ka tie divi burvīgie nodaļu vadītāji ir Komunikāciju un Mārketinga nodaļu vadītāji? Kādu lomu mārketingam un komunikācijām tu savā muzeja stratēģijā atvēli?

IK: Manā galvā viņi saucas ražošanas nodaļa (Komunijāciju nodaļa), kas nodarbojas ar ražošanu un pārdošanas nodaļa (Mārketinga nodaļa), kas nodarbojas ar to, lai saražotais nonāk līdz noņēmējam. Tāpēc loģiski, ka šīs nodaļas ir pašas galvenās un, ja tur ir vājā vieta, tad krājuma esībai vai neesamībai vairs nav nekādas nozīmes. Ja nevar atrast cilvēkus komunikāciju nodaļā, mārketinga nodaļā, kas idejas dzen uz priekšu vai vismaz konceptuāli saprot, ko muzejam nākamajā gadā vajadzētu darīt, lai vēl kāds, kas nav atnācis, tomēr atnāktu, tad tas ir pavisam slikti.

IZS: Jā, tas jau ir tas jaunais menedžera tips, kam par to ir redzējums. Man šķiet, ka muzejos Latvijā šāda tipa pieeja un proporcionalitāte atbildībās nav novērojama.

IK: Atbildībā, jā. Skaitliski joprojām krājuma turētāju nodaļa ir lielāka un tas ir loģiki, jo skaitliskā ziņā mums ir milzīgs krājums. Bet runājot par atbildībām, loģiski, ka tiem vilcējiem ir jābūt pakalpojumu nodaļās.

IZS: Kāds menedžera tips tu esi?

IK: Teikšu kā ir, nekad neesmu spējusi izlasīt līdz galam nevienu menedžera tipa klasifikāciju, jo pie kāda otrā vai trešā vienmēr šausmīgi nāk smiekli, jo es saprotu, ka pierādīt var jebko un pie zināmas vēlēšanās sevi var piesaitīt pie jebkā. Tāpēc es nevaru sevi iedefinēt kādā konkrētā menedžera tipā. Es nezinu.

IZS: Tad vismaz demokrātiskais vai autoritārais menedžeris?

IK: Ja cilvēks nākšanu uz darbu laikā uzskata par autoritāru, tad es esmu galēji autoritārs subjekts, jo, manuprāt, mēs esam valsts dienestā un mums tas ir jāapzinās. Mēs strādājam par nodokļu maksātāju naudu un mums tas ir katrā solī jāapzinās. Tajā pat laikā, katrs kurš nāk ar idejām, kuras ir iespējams īstenot saprātīgas komunikācijas un pieejamības politikas ietvarā, ir aicināts līdzdarboties. Nest idejas - uz šāda tipa demokrātiju es mēģinu kolēģus mudināt.

IZS: Atriežoties pie personāla, RMM ir viens no nedaudzajiem muzejiem Latvijā, kur ir gan komunikāciju, gan mārketinga nodaļas. Vai šāda struktūra darbojas un ir sevi attaisnojusi?

IK: Trīs gadu darbības izvērtējums parādīs vai šī strukūra sevi attaisno, vai nē. Patlaban, pēc diviem gadiem, man nav pamata apgalvot, ka struktūra sevi neattaisno. Man ārkārtīgi patīk, ka ir komunikāciju nodaļa, kuras tīrais uzdevums ir radīt mākslu, muzeja pakalpojumu, un mārketinga nodaļai ir jānodrošina pārdošana. Ir ļoti svarīgi, ka ir divas atsevišķas struktūras, divi nodaļu vadītāji, kuri savā starpā nepārtraukti par to debatē. Jo tiklīdz mēs to ieliekam vienā struktūrā, tam cilvēkam īsti nav ar ko konfrontēt. Tāpēc ir labi, ka ir divas struktūras, kas ir spiestas nepārtraukti viena ar otru sazināties, katru soli izmērīt vismaz divreiz, tā lai abas puses piekristu. Man ir svarīgi, lai rodas diskusija.

IZS: Un muzejam abās šajās jomās ir stratēģijas, kuras ietilpst muzeja kopējā stratēģijā?

IK: Jā.

IZS: Vai tas, ka tika paziņots, ka pārredzamā nākotnē muzejam ir plānota rekonstrukcija, deva stimulu darbiniekiem domāt savādāk?

IK: Ja neskaita milzīgo sajūsmu par to, ka gaidāma ēkas rekonstrukcija, ko tagad pareizi būtu dēvēt par pārbūvi mūsu likumdošanas ietvaros, pirmās atziņas ir par to, ka beidzot vairs neplaisās, nebruks balkoni uz galvas. Nākamais jautājums ir par to, ko mēs tajā mājā liksim iekšā, jo tas nozīmē, ka gada, pusotra laikā mums no nulles jārada ēkas saturs. Jo tie dotie lielumi no vienas puses ir ļoti iedvesmojoši, jo pirmo reizi varēs tikt veidots mūzikas un rakstniecības konglomerāts, jo iepriekš tādā skatījumā tas nav bijis. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ir jomas, kur nav pilnīgi nekādu iestrāžu. Tas nozīmē, ka tiem pašiem diezgan mazu laiku nostrādājušajiem cilvēkiem jāspēj radīt saturs. Jo nenoliedzami, tad kad 4,5 miljoni būs ieguldīti ēkā, tad mums būs daudziem jāspēj pierādīt, ka tieši šajā ēkā bija vērts ieguldīt. Tad tā otrā reakcijas fāze ir, kā mēs to pa gadu izdarīsim.

IZS: Bet psiholoģiski jūs tam esat gatavi?

IK: Nav jau daudz variantu.

IZS: Ņemot vērā, cik liela loma ir muzeja tēlam un infrastruktūrai, kas būs lielākie uzlabojumi pēc pārbūves Rakstniecības un mūzikas muzejā?

IK: Pirmais ieguvums – nebūs bail no mājas. Ja cilvēks nav kaut kādā veidā īpaši motivēts muzeja pasākumu apmeklēt, tīri vizuāli šī ēka pašlaik neaicina nākt iekšā. Tāpēc, neapšaubāmi, pirmais ir tas, ka ēka varēs sākt asociēties ar pieklājīgu apmeklējumu.

IZS: Vai jūs piedalāties plānošanas procesā, paredzot atsevišķas telpas izglītības aktivitātēm, kafejnīcai?

IK: Process tīri organizatoriski vēl nav sācies, pašlaik ir saskaņošanas darbi. Bet iecerētā vadība ir tāda, ka tikai tad, kad muzejs ir piekritis tam vai citam lēmumam par telpu izvietojumu, vizuālo risinājumu vai tehnisko jautājumu, tas tiek iekļauts būvniecības vai tehniskajā projektā. Mums, piemēram, ir jāsaglabā vēsturiskā fasāde, līdz ar to galveno ieeju mēs pārceļam uz ēkas galu, jo ja galvenā ieeja nevar tikt pielāgota un būt pieejama visām apmeklētāju kategorijām, tā nevar tikt saukta par galveno ieeju. Apmēram tādā veidā vajadzētu notikt visai plānošanai.

IZS: Vai projekts paredz arī telpu apjoma palielināšanu?

IK: Nē, tieši tāpēc to īsti nav pamata saukt par rekonstrukciju, kā tas tika saukts iepriekš, kad tika plānots piebūvēt ceturto stāvu. Pašlaik to sauc par pārbūvi un tiek plānots, ka ēkas apjoms paliek nemainīgs.

IZS: Tad jau paredzams diskusijām pilns laiks, jo jums būs jāziedo kāda daļa no ekspozīcijām vai citām telpām tādām mūsdienās neatņemamām muzeja infrastruktūras sastāvdaļām kā auditorija, kafejnīca, atpūtas telpa.

IK: Patlaban trīs stāvu apjoms tiek izmantots ārkārtīgi dažādiem mērķiem. Mums šeit ir ne tikai publiskā - apmeklētājam pieejamā – zona un darba telpas, bet arī krātuves.

IZS: Paredzēts, ka krātuves tiks pārvietotas?

IK: Šajā ēkā pēc pārbūves paliek tikai publiskā zona, kas ir ekspozīcijas, izglītības telpas un apmeklētāju telpas, kā arī darba telpas tam personālam, kas strādā ar apmeklētāju. Krājums šai ēkā kā krātuvē vairs neatrodas. Tas nozīmē, ka telpu būs vairāk nekā tagad.

IZS: Un par krājumu runājot, kā tu kā muzeja vadītāja vērtē muzeju kopkataloga ideju un procesu?

IK: Droši vien viss jādala gabaliņos. Kopkatalogs, kā tāds, loģiski ir labi. Uz kopkatalogu attiecināmais tiesiskais ietvars, ieskaitot autortiesības, ir pavisam slikti. Jautājums, ko mēs patlaban tajā varam mainīt. Muzejnieki autortiesību likumdošanu mainīt nevar. Tāpēc ir svarīgi, kad muzejnieki visu ideju kopumā vērtē kritiski, saprast, ko mēs objektīvi varam uzlabot, ko mēs nozares ietvaros izlabot nevaram. Ja runa ir pašu programmatūru, loģiski, ka visiem gribētos redzēt kaut ko labāku. Bet atkal, jāsaprot, kas ir tas reālais instruments, kā to uzlabot.

IZS: Iesējams, ka jau šīs idejas sākumposmā muzeju speciālisti nav pietiekami aktīvi iesaistījušies un muzeju krājuma un komunikāciju specifiku nopozicionējuši. Runājot par muzeju iesaistīšanos un sava viedokļa paušanu, nākamais jautājums ir par Kultūras ministrijas plānošanas dokumentu "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam". Vai Rakstniecības un mūzikas muzejs ir piedalījies tā publiskajā apspriešanā?

IK: Nē.

IZS: Vai jūs šo plānošanas dokumentu attiecināt uz sevi un kā, tavuprāt, muzejs var piedalīties integrācijas procesos?

IK: Muzejam kopumā nav izvēles piedalīties vai nepiedalīties. Atsaucoties uz jau iepriekš mineto, mēs pārtiekam no nodokļu maksātāju naudas, un nodokļus maksā dažādas izcelsmes cilvēki, ja mēs runājam par nacionālo piederību. Tāpēc, manuprāt, mums pat nav tiesības spriedelēt gribam vai negribam piedalīties integrācijas procesos. Cits jautājums, kā katrs muzejs sevi pozicionējam atsevišķi, kā mēs iztēlojamies dalību un vēl grūtāk, cik lielā mērā dokumentu sacerētāji vispār aptver, ka muzejs ir lieliskākais integrācijas avots.

IZS: Neaptver, bet muzeji šo aptveršanu un izpratni arī neveicina.

IK: Un tas ir jautājums, kas būtu diskusijas vērts.

IZS: Jā, un papētot plānošanas dokumenta tapšanu, atklājas, ka tad, kad bija dokumenta publiskā apspriešana neviens muzejs, izņemot Latvijas Okupācijas muzeju, savus komentārus, apsvērumus un iebildumus vai ierosinājumus dokumenta veidotājiem nav iesniedzis.

IK: Iespējams, tāpēc ka pašlaik muzeju piedāvājuma saturs ne tuvu nav integrējošs.

IZS: Vai tev ir vīzija, kāds muzejs izskatīsies pēc 10 gadiem?

IK: Vīzija, loģiski, ir. Galvenais izaicinājums vīziju sadalīt uzdevumos. Pašlaik svarīgākais ir tas, ka 2015.gada otrajā pusē varētu būt gatava jaunā māja. Svarīgi, lai nākotnē mums vairs nav jāmokās ar to, ka mēs esam radījuši vienu ideju izstādei vai kādam citam projektam un tad ar milzīgu piepūli un ciešanām īstenojam. Tas, ko es gribētu sagaidīt, ka mums ir tik daudz profesionālu ideju, ka galvenā rūpe ir spēt izvēlēties labāko.

IZS: Tad jau gluži loģiski nonākam pie kapacitātēm un profesionalitātes, nepieciešamības pēc profesionālās pilnveidošanās. Vai Latvijā liela problēma nav tieši nepietiekamā profesionālā pilnveidošanās, “iesēšanās” un gadu desmitiem palikšana vienā institūcijā, kas nekādā veidā neveicina konkurētspēju? Nespēja pārmaiņas attiecināt uz sevi un savu institūciju.

IK: Profesionalizēšanās un pilnveidošanās nekad nevar būt pietiekama. Manuprāt, tas, kā būtiski pietrūkst, ir ārējais spiediens. Jo viena lieta, ka mēs nozarē savā nodabā ņemamies, bet kopumā trūkst spiediena no ārpuses. Piemēram, KM ierēdņiem arī pašiem neienāca prātā, ka muzejs ir izmantojams integrācijas resurss. Izskatās, ka muzejs tiek uztverts kā neizbēgams ļaunums, kurš klusiņām kaut ko čabinās un labi, ka klusiņām. Naudas devējs nav spējīgs noformulēt prasības. Viņš nedod naudu un tas ir viens. Bet faktiski vai kāds ir nodefinējis, ko valsts no muzeja sagaida?

IZS: Iespējams, mums trūkst harismātisku nozares pārstāvju, kas spētu nodefinēt, kas ir muzejs un lobēt muzeja intereses? Un īpaši jau tajā rakursā, ka muzejs nav tikai krātuve. Protams, krājums ir galvenais nosacījums, lai muzejs pastavētu un tas, kas rada šīs institūcijas unikalitāti, bet nebūt ne vienīgais faktors pastavēšanai. Diezgan dīvaini, ka mēs necenšamies pamatot muzeja sociālo nozīmību un vērtību, muzeja ekonomisko vērtību.

IK: Kopumā nav prasības pēc tā, lai muzejs nodrošinātu noteiktu labumu. Kas ir tas labums, ko no mums sagaida vai nu katrs cilvēks atsevišķi, vai kāda institūcija kopumā. Loģiski, ka tam ir divas puses, arī nozare nav spējīga īsti formulēt, kas tad ir tas, ko no mums vajadzētu prasīt. Kopumā tas ir tāds latents stāvoklis. Visi ir vairāk vai mazāk laimīgi, ka neviens neko neprasa. Nozare nav īsti pārliecināta, ka prasībām rodoties, tās varēs tikt izpildītas, un noņemējs nav īsti gatavs kaut ko prasīt, jo ir pierasts, ka mēs, muzeji, esam paralēlā realitāte.

IZS: Kā tu kā muzeja vadītāja reaģētu, ja tev prasītu pierādīt skaitļos izsakāmu muzeja lietderību?

IK: Ir jābūt matemātiskiem saskaitāmiem kritērijiem. Cits jautājums, no kā tos matemātiskos rādītājus izfiltrē. Vai aiz tā stāv integrācijas politika, kas nozīmē, ka par katru nelatviski runājošo bērnu, muzejs saņem kaut ko. Kā jau teicu var diskutēt par to, no kurienes tas cipars veidojas, bet kliedzoši ir nepieciešams kāds novērtēšanas mehānisms. Pēc kādiem kritērijiem mēs pasakām, ka tas muzejs ir labs, tas ne tik labs. Šādu kritēriju pašlaik nav. Mēs pamatoti sūdzamies, ka mums nekā nav, bet arī atskaites mehānismi izpaliek.

IZS: Kas ir tas lielais pienesums, kas varētu pozitīvi ietekmēt muzeju specialistu tēlu? Rietumos muzeja speciālists, eksperts ir iekārojama un prestiža profesija.

IK: Pirmkārt, ko nozīmē muzeja speciālista tēls? Vai mēs runājam par apmeklētāja attieksmi pret muzeja pakalpojumu, vai mēs runājam par fizisku personu, kura kaut kur ierodas un saka, sveiki, es esmu no muzeja, man vajadzētu ar jums parunāt.

IZS: Gan, gan. Šobrīd abās nozīmēs šis tēls viennozīmīgi ir uzlabojams.

IK: Tas, protams. Svarīgs apstāklis un tas novedīs pie tava mīļotā profesionalizācijas jautājuma – no kurienes un pa kādiem ceļiem muzejos nonāk cilvēki. Ir diezgan skaidrs, ka gadu garumā muzejos mēdza nonākt cilvēki, kuri citur nu nekādi nevarētu dabūt darbu, vai arī tās ir vietas, kur gadu garumā ir nonākuši cilvēki, kuri nav gribējuši, lai no viņiem prasa kādas ierosmes un inovācijas. Muzeji ir zināmā mērā vietas, kur sapulcināti cilvēki, kuri grib, lai no viņiem neko lieku neprasa. Loģiski, ka šādu tēlu nav iespējams pārdot. Un līdz ar to nav iespējams radīt tēlu par iekārojamo, gaišo profesiju.

IZS: Bet ir arī kāda cerība, nozarē ir un arī arvien vairāk ienāk cilvēki ar ambīcijām.

IK: Bet ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais punkts. Mēs nevaram garantēt, ka sabiedrība redz spilgtos, pārliecinātos, iedvesmojošos muzeju speciālistus.

IZS: Kā tu skaties uz pēctecības jautājumu muzejos?

IK: Pēctecība ir vājā vieta Latvijas muzejos. Muzeju profesija nav ne iekārojamākā, ne prestižākā, kur nevienam neko nemaksā un izaugsmes iespējas nekādas, kamēr nomirs direktors, visi pārējie jau būs pensionējušies. Ir lērums gan subjektīvo, gan objektīvo kritēriju. Muzejs visbiežāk nav tā vieta, kur cilvēks dodas veidot savu karjeru. Tāpēc neapšaubāmi rodas pārrāvums. Bet es priecājos, ka man ir diezgan daudz jaunu, par mani jaunāku, darbinieku, lai mēs varētu mēģināt tiltus veidot.

IZS: Kā tu skaties uz muzeju kritiku Latvijā?

IK: Vai tāda ir?

IZS: Jā, vai tāda ir? Un ja nav, tad kāpēc nav? Kāpēc neveidojas profesionālā domu apmaiņa? Kāpēc pie jebkura mēģinājuma analizēt, muzeji aizvainojas?

IK: Kritika kā žanrs prasa analīzi. Tas, ka mums visiem ir nenormāls mazvērtības komplekss, tas nozarei ir ārkārtīgi raksturīgi. Saki, ko gribi, lai cik maigi tu to izdarīsi, kāds vienmēr tāpat apvainosies. Tas ir arī viens no iemesliem, ka neviens nav tik pašnāvnieciski noskaņots, lai sāktu metodiski analītiski kritizēt muzeju pakalpojumus, ja viņš pats tai nozarē strādā. To varētu darīt kāds, kas muzejā nestrādā un jūtas neatkarīgs. Vajag, lai ir kāds, kas nav tai katlā iekšā. Tas, ko noteikti kāds piedāvātu kā iemeslu, kāpēc nav kritikas, ka nav jau kur publicēt, bet tas vairs īsti neiztur kritiku, jo ir taču dažādi portāli, kur var rakstīt par izstādēm. Tas atkal norāda uz to, ka nav spiediena no ārpuses. Pat tad, ja mēs taisītu vēl trīs reizes sliktākas izstādes nekā patreiz. Kas notiktu? Nu, nenāktu cilvēki. Bet vai tas radītu reālu risku muzeja tālākai pastavēšanai? Nav jau rāmja, kas piespiež mūs strādāt labāk. Es nevaru iedomāties līdz kādai nekvalitātei pakalpojumam būtu jānolaižas, lai tas sāktu kādu uztraukt.

IZS: Un akreditācija?

IK: Tu taču ļoti labi zini, kas ir akreditācijas kritēji. Ir daudz jautājumu par krājumu un tad ir pāris jautājumu par auditorijām, piedāvājumu.

IZS: Veidojot muzeji.lv mājaslapu, nelielu  profesionālu satraukumu rada kolēģu neiesaistīšanās, diskusijas trūkums. Ir izveidota platforma, bet domu apmaiņa pagaidām ir mazaktīva.

IK: Jā, vienmēr taču saka, ka mums nav kur izpausties, izrunāties, apspriesties. Ir iespēja. Kaut divreiz dienā var rakstīt jautājumus kolēģiem, kā man rīkoties situācijā, ja man nāk krievu skolas un pieprasa vadīt ekskursiju krieviski. Es pajautāju, pieci speciālisti man atbild, veidojas domu apmaiņa un pārliecība.