Блоги

 
Maija Meiere

Kaimiņu būšana: kurā dārzā zāle zaļāka?

Kopš 2016.gada rudens krāšņajam Mencendorfa namam Grēcinieku ielā uzradies kaimiņš (konkurents?) – Modes muzejs. Mencendorfa nams ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle, bet Modes muzejs ir privātpersonu iniciatīva, Aleksandra Vasiļjeva fondam sadarbojoties ar Rīgā dzīvojošu arhitekti no Maskavas – Nataļju Muzičkinu. Tā kā abi muzeji atrodas tik tuvu viens otram, man radās kārdinājums salīdzināt abu piedāvājumu gan virtuālajā vidē, gan realitātē. Noteikti ir lietas, ko abi muzeji viens no otra var mācīties! 

Ko muzeji piedāvā?

Mencendorfa nams apmeklētājus aicina doties ceļojumā uz 17.-18. gadsimtu. Turīga rīdzinieka mājoklī izstaigāt, piemēram, senā veikala telpas, iztēloties, kā ēdienu smarža piepilda manteļskurstenī izvietoto virtuvi, fantazēt, kāda mūzika pieskandinājusi viesu salonu vai deju zāli... Skumdināja, ka muzejs apmeklētājiem par ceļvedi piedāvā no abām pusēm aprakstītu A4 lapu, kur skopi un formāli pastāstīts būtiskākais par namu. Arī tie apmeklētāji, kas neizvēlas gida pakalpojumus, manuprāt, ir pelnījuši gan vairāk aprakstu pie ekspozīcijas priekšmetiem, gan “garšīgākus” stāstus par pašu namu. Savukārt Modes muzejā kopš aprīļa uzsvars likts uz krāšņu tērpu un aksesuāru izstādi “Austrumu noslēpumi. Rietumu mode un Ķīna”. Vienu no pagraba telpām muzejs atvēlējis arī pamatekspozīcijai – ceļojumam laikā un telpā. Ekspozīcijā izveidota nosacīta laika līnija – vienā telpā cits aiz cita eksponēts Nīcas tautastērps, 19.gadsimta Francijas un Vācijas tērpi, operas “Turandota” skatuves kostīms, 20.gs sākuma spīguļojošie tērpi no Šanhajas,  kā arī amerikāņu hipiju un disko stila mīļotāju ietērpi. Laika nogrieznis apstājas pie 1978.gada un grupas “Queen” izpildītās “We are the champions”. Labā ziņa – dažādu valstu tūristiem būs patīkami dzirdēt savu valodu vai tautā iemīļotus skaņdarbus. 

Arī interneta vidē sevi jāmāk pasniegt

Neskaitot mani, Mencendorfa namu tobrīd apmeklēja vien divi cilvēki – vācu valodā runājošu sirmgalvju pāris. Šī iemesla dēļ nolēmu uzzināt, kāds pirmais iespaids par muzeju rodas tiem, kas savu vizīti sāk vēl mājās (piemēram, ārzemēs) esot un aplūkojot Mencendorfa nama interneta vietni. Izrādās, ja latviešu valodā ir iespējams uzzināt būtiskāko plānotajai vizītei, tad šķirkļos svešvalodās valda haoss. Piemēram, dažādās valodās norādīti dažādi cenrāži, svešvalodu šķirkļos muzeja izstāžu grafiks vēsta par 2015.gadu, pasākumu saraksts un apraksts svešvalodās vispār nav pieejams. Varbūt tad tas vispār nav interneta vietnē jāatspoguļo? Varbūt ir iespēja vismaz pasākumu nosaukumus un norises laikus iztulkot attiecīgajā svešvalodā? Šeit jāuzslavē jaunatklātais Modes muzejs – mājvieta interneta vidē veidota korekta, ar aktuālo informāciju, nevienā no piedāvātajām svešvalodām lapa nepārvēršas “spoku kuģī”.

Muzejā drīkst “spēlēties”

Ir vēl viena joma, kurā Modes muzejs izkonkurē Mencendorfa namu. Individuālajiem apmeklētājiem, kuri izvēlas muzeju izstaigāt bez gida, vizīte ir aktivitātēm bagāta. Muzejā iespējams rotaļāties aktuālās izstādes ietvaros. Kā jau minēju, mana apmeklējuma laikā muzejā bija apskatāma izstāde “Austrumu noslēpumi. Rietumu mode un Ķīna”, kuru muzejs aicina izpētīt līdz 28.oktobrim - vēl var paspēt! Saviem vieisiem muzejs sarūpējis iespēju uzģērbt ķīniešu kāzu tērpu, izpētīt, ko par cilvēku raksturu atklāj ķīniešu zodiaka zīmes, izzīlēt nākotni ar ķīniešu “Pārmaiņu grāmatas” palīdzību, izmēģināt spēkus kaligrāfijas mākslā. Izstādē, (iespējams) no iepriekšējām izstādēm, aizķērušās arī dažas aktivitātes, kas stilistiski neiederas pārējo, austrumu tēmai veltīto, vidū, piemēram – pielīmēt sejai skaistuma mušiņas, nobildēt seju rokoko stila parūkas rāmītī, uzzināt vēdekļa flirta pamatus. Bez manis muzejā bija gan mamma ar divām meitām, gan divas pensijas vecuma kundzes, gan sieviete, kura muzeju apskatīja gida pavadībā, tātad – divreiz vairāk apmeklētāju kā biju redzējusi tajā pašā dienā Mencendorfa namā. 

Biļešu jautājums

Modes muzejs cenu ziņā ir draudzīgāks kā, piemēram, Rīgas Motormuzejs vai Rīgas Jūgendstila centrs. Parastam apmeklētājam apmeklēt muzeju izmaksā 7 eiro. Bērniem biļete ir drusku lētāka – 5 eiro. Par atsevišķu samaksu tiek piedāvāts audiogids. Mana personīgā lielā vilšanās – kā biļeti man pasniedza kases čeku. Piederu pie tiem, kas biļeti patur kā suvenīru no muzeja apmeklējuma, kases čeks jau pēc gada būs izbalojis, tas neiemieso smalko stilu, kas staro no izsmalcinātajiem tērpiem muzeja izstāžu zālēs. Mencendorfa namā biļete ir daudz lētāka. Jānorāda, lai arī interneta vietnē teikts (tikai latviešu valodā – svešvalodās ir cita informācija/summa), ka apmeklējums man izmaksās 3 eiro, realitātē samaksāju 2,85 eiro. Taču man nācās samaksāt vēl tikpat, jo atzinos, ka vēlos fotogrāfēt. Realitātē muzeja apmeklējums man izmaksāja gandrīz 6 eiro. Vai nebūtu prātīgāk atteikties no piņķerīgās, neprecīzās centāža tabulas, vienoties, ka ieeja muzejā maksā, piemēram 5 eiro, bet neprasīt samaksu par nekomerciālu fotogrāfēšanu ar viedtālruni? Izsniegā biļete bija ar jauku dizainu, taču uz tās nekur nebija norādīts, ka esmu Mencendorfa namā... Man tika izsniegta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja biļete. Saprotu, ka nams ir lielā muzeja filiāle, bet man pietrūka īpašas atzīmes, kurā no filiālēm esmu. 

Zāļu uzraugi ietekmē to, kā muzeja apmeklējums paliks atmiņā

Muzejā nav svarīgu un nenozīmīgu amatu. Katram darbiniekam jāstrādā pēc vislabākās sirdsapziņas, tikai tad muzeja “mehānisms” darbojas, tas ir pievilcīgs apmeklētājiem. Modes muzejā vienīgais darbinieks, ar kuru saskāros, bija laipna kasiere. Viņa ne tikai pārdeva biļeti, bet arī paskaidroja, kā virzīties pa izstādi, ko tajā varu darīt, īsi pastāstīja par muzeja izveides vēsturi. Mencendorfa namā savas vizītes laikā sastapu tikai vienu darbinieku, kuras entuziasms mani aizgrāba. Citos stāvos uzdūros uzraugiem, kuriem svarīgāk ir izlasīt avīzi vai izklikšķināt telefonu... Uzrauga darbs nav vislabāk atalgotais, tajā ātri var iestāsties rutīna, taču tieši šie cilvēki visbiežāk saskaras ar apmeklētāju un atstāj iespaidu par muzeju. Ja uzraugs tikai atsēž darba līgumā noteiktās stundas, loģiskāk ir izmantot novērošanas kameras – tās izmaksā lētāk, ja ņem vērā, ka to “acs” nekad nav aizņemta ar blakuslietām. Uzraudzei, kura aprunājās ar vācu tūristiem (vāciski!) un ar mani, visticamāk alga neatšķiras no kolēģu, bet atšķiras attieksme pret uzticēto darbu. Paldies viņai! 

Atdarināšana ir lielākais kompliments
Modes muzejs ir nopietns, respektējams jaunpienācējs Rīgas muzeju saimē. Ne vienmēr privātās iniciatīvas, kurām piekabināts vārds “muzejs”, ir šī vārda cienīgi. Esmu sarkusi un bālējusi, piemēram, par priekšmetu glabāšanas pamatprincipu neievērošanu vai haotiskām, apmeklētāju ērtības nerespektējošām izstādēm/ekspozīcijām vietās, kas pašas sevi dēvē par muzejiem. Šāda amatierisma Modes muzejā nav. Tajā nojaušama rūpīga citu muzeju pētīšana, labāko ideju aizņemšanās un pielāgošana savām vajadzībām. Mīnuss – izpaliek “wow” efekts par kādu negaidītu, oriģinālu risinājumu eksponāta atklāšanā. Tomēr paši tērpi jau ir tik koši, ar leģendām apvīti, ka varbūt nekādu “specefektu” nemaz nevajag... 

Apmeklējuma vērti ir abi muzeji

Neskatosties uz nepilnībām, ko minēju, Mencendorfa nams ir estētisks baudījums. Tajā ir daudz t.s. instagram-ready stūrīšu, muzeja telpas, nemaz nerunājot par to vēsturiskio vērtību, ir arī skaistas un sakoptas. Neliels aizrādījums par “saimniecības lietu novietnēm” skaistajā interjerā – krēslus un citas pasākumiem vajadzīgās lietas tomēr būtu jātur vietā, kur tie nebojā jauko skatu. Modes muzejam ar interjeru nav tik ļoti paveicies. Tas atrodas ēkas pagrabā, aiz krāšņajiem tērpiem stiepjas ventilācijas caurules, dienas gaismu apmeklētājs neredz. Taču Modes muzejā padomāts par apmeklētājiem, kuri apskates laikā vēlas piesēst, lai noskatītos video vai vienkārši atpūtināt kājas. Ja Mencendorfa namā vienīgais kairinājums ausij ir čīkstošie grīdas dēļi, kas piešķir pastaigai, manuprāt, papildus “garšu”, tad Modes muzejā patstāvīgās ekspozīcijas audiālais noformējums piedimdina gandrīz visu muzeju. Tā kā visi tērpi paslēpti aiz stikliem, uz tiem vietām palikuši pieru un pirkstu nospiedumi, kas netraucē tērpu apskatīt ar acīm, bet apgrūtina iemūžināt tos jaukā fotogrāfijā. Abi muzeji ir tik dažādi, ka droši apmeklējami vienas pastaigas ietvaros. Nebūs sajūta, ka visu dienu staigāts pa vienu milzīgu muzeju, katra muzeja noskaņa un piedāvājums ir krasi atšķirīgs. 

Pēcvārds

Uz muzejiem ir jāiet! Nevar apstāties pie kādas sliktas pieredzes, kā to darījuši daži mani paziņas, kuriem bērnībā kāda dusmīga tante sabojājusi pirmo saskarsmi ar muzeju. Nevar arī prasīt, lai visi muzeji ir vienādi – jārespektē katra raksturs, īpatnība. Tomēr nav jākaunas pieprasīt, piemēram, jauku, profesionālu, laikmetam atbilstošu apkalpošanu. Ideālais muzejs laikam nemaz neeksistē, bet vienmēr var tiekties, lai rīt tas ir jaukāks, apmeklētājiem draudzīgāks, sakoptāks kā vakar...

12.07.2017
 
blog comments powered by Disqus