Aktualitātes

Gada kopsavilkums. Neērtie jautājumi: Diskusija (atšifrējums)

2020. gada 14. janvārī Latvijas Kara muzejā notika Latvijas Muzeju biedrības (LMB) organizēts forums "Gada kopsavilkums. Neērtie jautājumi” LMB biedriem un muzeju nozares profesionāļiem. Pasākuma mērķis bija mudināt nozari runāt par to, kas muzeju darbā nav viegli un iedrošināt uz veselīgu paškritiku, lai veidotu augsni jaunām iniciatīvām un kopīgi veicinātu tās ilgtermiņa attīstību. Šodien publicējam foruma noslēdzošās paneļdiskusijas atšifrējumu. Diskusiju vadīja Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs, tajā piedalījās foruma darba grupu vadītājas Daina Auziņa, Anna Balandina, Barba Ekmane, Ieva Priede un Ieva Andžāne.


Mārtiņš Mitenbergs (MM): Jāsaka, pēdējā laikā nav nācies vienlaicīgi runāt ar 160 gudriem cilvēkiem (ar to domājot diskusijas klausītāju auditoriju). Turklāt sen nebiju juties kā Goblins no Gredzenu pavēlnieka. Vai atceraties šo cilvēkveidīgo, kurš visu laiku mēģināja būt labs, bet tad pēkšņi kļuva slikts? Cīnos ar sevi jau kādu laiku, aptuveni divas nedēļas. Man ir grūti pieņemams šī pasākuma nosaukums – foruma pieteikums (domāts foruma nosaukums “Neērti jautājumi”). Un es mēģināju sevī atrast atbildi, kāpēc tā. Man šķiet, ka par to runāt ir par ātru. Ne tādēļ, ka mēs visi vēl neesam nosirmojuši, lai runātu par tādām lietām. Diemžēl neatradu kādu skaistu citātu par neērtumu, kas raksturotu izteiksmi “grūti”. Taču kaut ko es tomēr atradu – tā ir fotogrāfija, kā es saredzu Latvijas muzejus. Tas ir Friča Bārdas piemineklis – ļoti dziļdomīgs (fotogrāfijā redzams piemineklis ar sievietes atveidu guļus stāvoklī pirms uzstādīšanas). Ja mēs paskatāmies zālē, tad redzam – kādi 90% no visas auditorijas šeit ir sievietes. Un Latvijas muzejos pārsvarā strādā sievietes. Un kurš gan teiks, ka Latvijas muzeji nav „ērti” iekārtojušies? Teorētiski pieminekļa stāvoklis guļus arī ir pieņemams un ērts, tikai ir dabiska vēlme viņu pacelt un uz viņu lūkoties vertikāli, līdzīgi arī Latvijas muzeju vidē uzrodas kāds cilvēks – savā laikā tas bija Garjāna kungs (domāts - Jānis Garjāns), tad bija pāris sievietes, kuras mēģināja to pieminekli (domāts - muzejus) celt vertikāli. Tas nenozīmē, ka muzeju pasaule gulētu letarģiskā miegā. Var būt patiesībā šādā stāvoklī atrasties ir ērti? Es te par to neērtību, manu iepriekšējo neērtības skatījumu. Tas var būt skatoties no kuras puses – ja nu pašam muzejam šāds stāvoklis var būt ir patīkams?

Klausoties lektorus, mani pārņēma Déjà vu sajūta. Muzejos strādāju vairāk nekā 20 gadus. Kad atnāk un pasaka, ka muzejos nav piedāvājuma, tad jāsaka, esmu to dzirdējis jau ļoti sen. Tikai nezin’ kāpēc, ja jūs gribat septembrī aizbraukt uz Siguldu, tad tas piedāvājums jūs sagaida jau pie Juglas – tā ir cilvēku plūsma. Tad, kad runājam par zaļu, ekoloģisku muzeju – tā ir zaļa, izkopta Latvijas ainava kopā ar muzeju. Var būt tūristam no Ķīnas arī vairs nemaz nevajadzēs citas izklaides? Ja mēs runājam par zaļiem eko muzejiem, tad Braki, kas pagājušajā gadā ar savu zaļo domāšanu izskanēja pa visu Latviju, lai neaiztiktu viņu kokus – kur nu vēl zaļāku piemēru? Bet tad diskusijai vēl ir cita puse. Mēs paceļam problēmu, bet vai mēs to savā muzeju vidū esam noskaidrojuši? Var būt ļoti daudzi Latvijas muzeji ir zaļi? Var būt esam ar to jau tālu priekšā citām Eiropas valstīm?  Piemēram, koku aizsardzībā. Tā ir mūsu kapacitāte, visu mēs nevaram ierakstīt atskaitēs. Tāpēc es arī negribētu mest akmentiņu muzeju lauciņā. Lai nu kurš, bet Latvijas muzeju direktori ir gana sisti. Ļoti labi atceros no “savas vēstures” jautājumu par iekļaujošu muzeju, par neērtajām cilvēku kategorijām. Atcerieties, pirms pāris gadiem Medicīnas muzejs izlika ļoti drosmīgu fotogrāfiju ar sakropļotiem cilvēkiem (A.Žmijevska izstāde „Neredzamās zonas”)? Pēc tam šo muzeju “izvazāja pa visām malām” (sabiedrībai jautājot) – vai tas bija jārāda? Man liekas, ka šeit ir jābūt ļoti uzmanīgam! Mēs it kā sakām – sabiedrības spiediens, labā politika un vēlme (domāta iekļaujoša sabiedrība). Bet no otras puses liela daļa sabiedrības var būt nemaz nav gatava to redzēt? Te mums jābūt ļoti uzmanīgiem – nevajag sevi sist ar pletni par to, ka esam slikti un neejam līdzi laikam. Var teikt, ka muzeji mēģina iet un daudz ko darīt, tikai tā pieredze arī ir reizēm bijusi ļoti nelāga. Kā mēs zinām, visu atbildību par darbu muzejā uzņemas īpašnieks un direktors. Un tad nu var būt reizēm labāk nedarīt, nekā darīt un dabūt atpakaļ šo slikto reakciju? Bet par to, ko mēs varam darīt, tūdaļ parunāsim!  

Kā redzat, man līdzās šodien arī sēž dāmas. Sāksim ar Dainu. Tu, šķiet, nu jau pusotru gadu vadi krājumnieku grupu. Vai tā? Jums jau ir bijušas neskaitāmas tikšanās. Droši vien tie simptomi, kas bijuši, tā “sāpe” un problēmas iezīmējušās jau iepriekš? Vai vispār “Krājums” ir neērta tēma? 

Daina Auziņa (DA): Kā jebkuru tēmu, arī krājuma tēmu var uzlūkot kā neērtu. Izaicinājumi, kā jebkurā jomā, ir ļoti daudz. Šīsdienas uzdevums bija paplašināts skatījums. Krājuma speciālistu grupā, kas darbojas nu jau vairāk nekā gadu, daudzi krājuma darba izaicinājumi jau ir apkopoti. Taču šodien strādājām citā sastāvā un ar ļoti konkrētu mērķi – noskaidrot neērtos jautājumus vai, pārfrazējot, izvirzīt uzdevumus nākotnei.

MM: Kuras ir tās lietas, kuras var risināt paši krājuma speciālisti un kuras ir tās virsproblēmas, kuras prasa varbūt vairāk laika un citu instanču iesaisti?

DA: Var nodalīt politiku radīšanu no praktiskajām procedūrām. Pirmajā gadījumā būtiska ir mantojuma institūcijas sadarbība ar savu darba devēju – valsti vai pašvaldību; otra ir vairāk pakārtota pirmajai. To iespaido arī katra individuālā speciālista vēlme strādāt profesionāli, iedziļinoties dažādos darba aspektos. Domāju, ka mūsdienās ne tikai no krājuma darba speciālistiem, bet arī citiem muzejā strādājošiem tiek sagaidītas ļoti plašas kompetences, kas, neapšaubāmi, ir izaicinājums. Mums atliek tikai nemitīgi izglītoties.

MM: Vai krājuma darba grupā tika runāts par to, ka nozare sastopas ar kadru mainību, vai tas ietekmē krājuma darbu, krājuma politiku?

DA: Manuprāt, ir būtiska dažādu paaudžu pārstāvniecība muzejos – lai nodrošinātu pārmantojamību, kā arī jaunu ideju un zināšanu ienākšanu. Būtiskākā ir profesionalitāte, nevis vecums.

MA: Krājuma darba grupā sociāli pārstāvētas bija ļoti dažādas grupas – vīrieši un sievietes, jauni un vecāki cilvēki utt. Vai tas liecina par šīs jomas “veselību”?

DA: Kadru mainība krājuma darbā ir salīdzinoši lēna, tomēr notiek. Domāju, ka grupas sastāva dažādība ir arī grupas stiprā puse.

MM: Jautājums Annai: Cik produktīvas diskusijas izvērtās par jautājumu “Muzeju iekšējā komunikācija”?

Anna Balandina (AB): Darba grupas ietvaros izvērtās daudz diskusijas, dalībniekiem bija svarīgi savstarpēji dalīties pieredzē. Muzeju iekšējā komunikācija ietver vairākus neērtus jautājumus, tomēr darba grupā centāmies raudzīties uz tiem ne kā uz problēmām, bet izaicinājumiem. Diskutējām par trim konkrētām situācijām, ar kurām muzeju darbinieki ir saskārušies darbavietās. Tās analizējot, veidojām kopsavilkumu – piedāvājumu un idejas, kā uzlabot muzeju iekšējo komunikāciju. Manuprāt, šobrīd ir ļoti būtiski un aktuāli paskatīties kritiskāk uz muzeju kā darba devēju, ņemot vērā jau Dainas pieminētos aspektus: paaudžu jautājumu, pārmantojamību, pēctecību. Šīs tēmas tika daudz apskatītas mūsu darba grupas diskusijās, jo paaudzes un darbinieki muzejos pamazām nomainās.

Viens no izaicinājumiem, ko analizējām, ir caurspīdīgas iekšējās komunikācijas trūkums. Otrs – pēctecība un situācijas, kā muzeju vidē ienāk jauni darbinieki, konkrētāk, jautājums par to, kā un vai šis process tiek organizēts no muzeja kā darba devēja puses. Šeit ir vietā pieminēt mūsu darba grupai pieaicinātās ekspertes Martas Kāles komentāru, kas balstīts pētījumā, par to, ka jauns darbinieks savu lēmumu, vai viņš turpinās darbu jaunajā darbavietā, pieņem instinktīvā līmenī pirmajās piecās darba dienās, pirmajām darba dienām ir izšķiroša nozīme. Trešā tēma, ko apskatījām, bija paaudžu atšķirības, kas ietekmē darbu un atsaucas uz daudzām situācijām darba vidē.

MM: Jautājums Barbai Ekmanei: beidzamie divi gadi visiem muzejiem ir bijuši ļoti intensīvi ar izstāžu veidošanu, pasūtījuma darbiem valsts simtgades sakarā. Kādas vēsmas muzeju darbinieku vidū saistībā ar šo procesu? Vai viņiem ir gandarījums par savu paveikto?

Barba Ekmane (BE): Tik konkrēti mēs nepieskārāmies šiem jautājumiem. Tomēr diskusijas sākumā runājām, ka simtgades izstāžu veidošanas process padarījis muzejus savā veidā vienu otram līdzīgākus. Izstāžu tēmas, ko muzeji apskatīja šajā periodā, bija līdzīgas. Noslēdzoties valsts simtgades projektiem, muzeju izvēles iespējas kļūs dažādākas. Tas iezīmē vēl kādu problēmu – finansējums kļūs mazāks. Tātad lielie valstiskie procesi “nes līdzi” papildus finansējumu arī muzejiem. Šiem procesiem noslēdzoties, muzeju darba daudzveidības nodrošināšanai būs jāmeklē citi resursi.

MM: Vai muzeju intensīvā (kvantitatīvi) izstāžu politika sevi attaisno? Varbūt mazāk, bet saturiski kvalitatīvāk? Lai izstādes nav tikai pašmērķis, lai skaitliski īstenotu plānu.

BE: Grupā pieskārāmies jautājumam, vai cilvēkiem, kuri gatavo izstādes, ir pietiekami daudz laika to sagatavošanai. Jo izstādes plānošana ir ilglaicīgs process. Otrs jautājums – kā muzeji plāno izstādes, cik ilgam periodam – gada ietvaros, ilgākam periodam? Bet kopsaucējs tomēr bija viens – ir vajadzīgs laiks, lai sagatavotu kvalitatīvu izstādi. Jo apmeklētāji jūt, ka izstāde ir sasteigta. Ir nepieciešams vismaz gads, ja strādā ar krājumu, kas pieejams paša muzejā. Un divi gadi un vairāk, ja tas saistīts ar materiālu piesaisti no ārpuses.

MM: Jautājums Barbai un Dainai: vai pagājušais gads beidzot bija pirmais, kad varēja izmantot Nacionālo muzeju kopkatalogu (NMK), lai veidotu izstāžu plānus šim gadam, gan arī nākamajam periodam? Vai muzeju kopkatalogs sāk sevi attaisnot un šis rīks palīdz muzejniekiem?

BE: Tas bija viens no jautājumiem, par ko runājām. Diemžēl pietrūka laika, jo darba grupa aktīvi iesaistījās diskusijās – padziļinātāki izrunājām pirmos jautājumus, uz beigām laiks pietrūka. Bet galvenais secinājums – jā, muzeji kopkatalogu izmanto, jo priekšmetu apjoms katalogā jau ļauj muzejiem atrast interesējošos materiālus. Tas palīdz veidot izstādes, bet tas nav pietiekams un ir fragmentēts pētniecības darbam. Lai veidotu izstādes, kopkatalogs pakāpeniski ieiet muzeju savstarpējās komunikācijas apritē. Dalībnieku vidū bija arī tādi, kuri izstāžu materiālus bija atraduši NMKK.

DA: Pārsteidzoši, bet kopkatalogs krājuma speciālistu diskusijā šodien nekļuva par topa tematu. Pirms gada, kad darbu sāka neformālā krājuma speciālistu darba grupa, šī tēma tika minēta kā aktualitāte nr.1. Šodien izskanēja tikai viena reference, ka kopkataloga meklēšanas funkcija nedarbojas pietiekami labi, tāpēc rezultāti var būt maldīgi vai nepilnīgi. Joprojām aktuāls ir arī jautājums par datu kvalitāti un to – priekšmetu aprakstus – sistēmā vada muzejnieki paši. Par to profesionālajā vidē vajadzētu turpināt runāt.

MM: Jautājums Ievai Priedei, runājot par muzejpedagoģiju, vai pēdējā laikā sabiedrības spiediens ir tas, kas ietekmē “Skolas somas” piedāvājumu? Nšobrīd noslēdzies pilns viens cikls, kad var sākt izvērtēt muzeju piedāvājumu un arī konkurenci šajā programmā.

Ieva Priede (IP): Muzeji un muzejpedagogi kopumā ir priecīgi par programmu “Latvijas skolas soma”, jo pieaug skolēnu grupu apmeklējums muzejos, aug programmu daudzveidība, uz muzeju nāk skolēni, kas iepriekš nekad nav bijuši muzejā, atbrauc skolēni no attālākiem reģioniem utt. Savukārt neērtie jautājumi Skolas somas programmā, piemēram, ir finanšu jautājums. Kā piemērs – muzeji nav dārgākās iestādes un ir gadījumi, kad skolas grupu uz muzeju neaizved, jo nevarēs iztērēt visu piešķirto finansējumu (skolotājs saka – muzejs ir par lētu, jo nevarēs iztērēt semestrī paredzētos septiņus eiro uz skolēnu). Otrs jautājums – muzeji ar Skolas somas piedāvājumu (izglītojošo darbu) konkurē ar izklaides piedāvājumu šajā programmā. Jāatcerās, ka muzejpedagogs nav izklaidētājs, bet ir ar izglītojošo un sabiedrību iesaistošo, pilsonisko iniciatīvu veidošanas funkciju. Vēl viens izaicinājums, ka reizēm, kad skolēnu vai grupu ir ļoti daudz, pietrūkst gan telpas, gan cilvēkresursi.

MM: Tajā brīdī, kad muzejs sāk runāt par to, ka tiecas pēc kvalitātes, nevis kvantitātes, sabiedrība iebilst? Otra lieta kvantitātes sakarā – papildus slogs muzeju ļaudīm, lai izpildītu visas grāmatvediskās lietas, kas prasa ļoti lielu resursu. Piemēram, pēdējo trīs mēnešu laikā Kara muzeju apmeklējušas apmēram 300 skolēnu grupas – visiem nepieciešams izrakstīt rēķinus, nepieciešama arī cita veida uzskaite. Tas radīja problēmas.

IP: Jā, apspriedām jautājumus gan par kvantitāti, gan kvalitāti. Jo, ja piesaistām kolēģus, kas vienkārši izpalīdz, bet viņu pienākums nav vadīt grupas, tad rodas jautājums par kvalitāti (iegūst kvantitāte). Programmā “Latvijas skolas somas” šobrīd salīdzinoši maz  komunicē ar šīs programmas novadu koordinatoriem. Iespējams, tas ir tādēļ, ka jau esam iegrimuši papīru kalnos un lielajā piedāvājumā. Tomēr, iespējams, ka vajadzētu komunicēt vairāk, jo tā būtu iespēja uzlabot pakalpojumu.

MM: Jautājums Ievai Andžānei: Muzeju attīstības tendenču darba grupā bija mēģinājums vairāk runāt par sajūtām, ko sagaida muzejā sabiedrība vai sabiedrības grupas. Piemēram, par zaļo domāšanu. Vai mēs to ignorējam?

Ieva Andžāne (IA): Kādēļ runājām par to darba grupā? Jo šī tendence iezīmējas plašākos muzeju pētījumos, starptautisku konferenču materiālos un arī sabiedrības diskusiju līmenī. Taču runājām arī par vietējo kopienu attīstību, kāds ir muzeju devums šajā ziņā, kā muzeju produkts var kļūt neierastāks un tik skatīts citā dimensijā. Šie jautājumi ir aktuāli ne tikai sajūtu līmenī, tie apspriesti arī nākamā perioda politikas un kultūrpolitikas plānošanas dokumentos, piemēram, Eiropas Savienības nākamā plānošanas posma prioritātēs, kas ietekmēs arī mūsu politikas un kultūrpolitikas pamatnostādnes. Protams, svarīgi arī apzināties, ko mēs jau muzejos darām šajās jomās darām. Īstenībā Latvijas muzeji dažās pozīcijās ir krietni priekšā citu valstu muzejiem. Un ar to varam lepoties, un dalīties savā pieredzē. Bet nepieciešams arī apzināties, ko vēl var darīt, dalīties un diskutēt par šiem jautājumiem.

MM: Jautājums Annai Balandinai – vai var teikt, ka uz muzejiem īpaši pēdējo divu gadu laikā ir bijis kāds sabiedrības spiediens saistībā ar valsts svētkiem vai arī skatoties plašāk?

AB: Skatoties plašāk, sabiedrības spiediens noteikti ir novērojams. Raugoties mūsu darba grupas ietvaros, varu apgalvot, ka pieaugs sabiedrības jeb darba ņēmēju spiediens pret muzejiem kā darba devējiem, muzejiem būs jākļūst par pievilcīgākām darbavietām. Tas ietver sakārtotu, ērtu darba telpu, motivējošu iekšējo atmosfēru un, protams, svarīgs aspekts ir arī atalgojums. Šīs ir vērtības, kas paaudzei ap 30 un vecākiem ir būtiskas, un kas mudina arī pašus veidot sev tīkamu darba vidi. Bet, ja runājam par muzeju ilgtspēju, tad, manuprāt, viens no noteicošajiem resursiem muzeju ilgtspējīgā pastāvēšanā ir un būs tieši muzeja darbinieki.

MM: Neērtais jautājums – kā ir ar darba intensitāti?

AB: Pievienojos šai iepriekš izskanējušai tēzei, ka muzeju darbā vairāk būtu jākoncentrējas par kvalitāti, nevis kvantitāti. Ļoti svarīgi ir ikdienas gaitās izvērtēt, kā strādāt produktīvāk. Tas ir saistīts ar plānošanu un muzeja piedāvājumu. Neesmu droša, ka sabiedrībai tiešām vajag tik daudz, cik mēs ražojam.

MM: Varbūt ražot kopējiem spēkiem? Vai un kādi resursi ir pieejami, lai nākotnē sadarbotos arvien vairāk? Piemēram, simtgades izstāde nebija nemaz viegls process, tomēr visā visumā veiksmīgs projekts.

AB: Mēs jau šorīt pirmajā priekšlasījumā dzirdējām, ka visā pasaulē ir tendence sākt taupīt resursus, sākt ražot taupīgāk, tērēt mazāk. Tomēr jautājums par atalgojumu, par to, cik muzejs var investēt darbinieku pilnveidē un darba procesa uzlabošanā aizvien ir ārkārtīgi būtisks un šī investīcija vēl joprojām daudzos muzejos ir nepietiekama. Tomēr nauda, manuprāt, nav vienīgais atrisinājums, ir arī citi ceļi. Informācijas pieejamība šobrīd ir ļoti plaša. Populāra ir savstarpējās pieredzes apmaiņa, kas patiesībā neko nemaksā. Atbalsts resursu taupīšanā ir arī jaunās tehnoloģijas, kas palīdz sazināties ar visu plašo pasauli, labāk organizēt darbu.

IP: Arī šī prakse, ko mēs patlaban īstenojam, šīs darba grupas un citā laikā muzejpedagogu grupa „Nedarbnīca”, kā arī Dainas Auziņas vadītā krājumnieku darba grupa, ir labs resurss, kā sadarboties. Mēs iepazīstam cits citu, varam piezvanīt un noskaidrot, konsultēties, ja ir neskaidri jautājumi.

AB: Tas skar arī iekšējās un ārējās komunikācijas caurspīdīgumu. Kā to veicināt, lai šī komunikācija uzlabotos?

MM: Jautājums Dainai: vai krājuma ļaudīm šī intensīvā muzeju savstarpējā sadarbība iepriekšējos pāris gadus deponēšanas jomā bija kā apgrūtinājums?

DA: Kā problēmu krājuma speciālisti to šodien neminēja, tomēr tika aktualizēts jautājums par finanšu resursiem krājuma priekšmetu apdrošināšanā. Man šķiet būtiski, ka krājuma darba grupā izskanēja daži patiešām neērti jautājumi. Tas skar Annas nupat pieminēto “caurspīdīgumu” vai atklātību. Kolēģi grupā bija gatavi sākt sarunu par t.s. “skeletiem skapjos”. Attiecībā uz krājuma darbu, tie ir ilgstošā meklēšanā esošie muzeju priekšmeti. “Meklēšana” ilgst gadu desmitiem, tikmēr nomainās paaudzes, bet neviens neuzņemas par to drosmīgi runāt, lai situācijas risinātu.

MM: Vai tas izskanējis plašāk sabiedrībā?

DA: Nesenā pagātnē ir bijuši pāris skaļi gadījumi un, ir skaidrs, ka neviens muzejs negrib piedzīvot, lai šāda informācija pievērš masu mediju uzmanību. Bet man šķiet būtiski, ka šādā forumā varam piecelties kājās un aktualizēt neērto jautājumu. Tas demonstrē, ka sabiedrība mainās, cilvēki grib runāt un risināt šīs lietas, darīt to racionāli.

MM: Ja vēl blakus ir profesionāli sabiedrisko attiecību speciālisti, kas to lietu prot nogludināt…

DA: Vispirms būtu lietderīgi par to runāt šauri profesionālā vidē, akceptēt to kā neērtu jautājumu un saskatīt tajā izaicinājumu, jeb mērķi sistēmas sakārtošanai.

AB: Varu piebilst, ka mēs savā darba grupā vienojāmies, ka šodien bija ļoti svarīgi apsēsties un kopā sākt risināt tos jautājumus, kas mums ir būtiski vai neērti.

MM: Jāsaka paldies tām neformālajām darba grupām – krājumniekiem un „Nedarbnīcai”, kas mūs jau ir pieradinājušas runāt (kā pie psihoterapeita) par to, kas ir sasāpējis.

IA: Varēja just, ka ir vēlme runāt par sasāpējušām lietām, bet padziļinātā līmenī. Protams, vispirms svarīgi dalīties savā starpā aktualitāēs un vienoties par to, kādus jautājumus muzeji vēlas risināt. Tomēr viens pasākums šodien nebūs pietiekams, tam nepieciešama regulāra ikdienas komunikācija, līdzīgi kā šobrīd aktīvajās krājuma un muzejpedagogu grupās. Runājot par muzeju attīstību, diskusijai vajadzētu būt plašākai -  tā varētu noritēt ne tikai vienas muzejnieku profesionālās jomas ietvarā, bet visā muzeju speciālistu kopienā.

MM: Piekrītu, ka nepietiks ar vienu reizi šeit izrunāt neērtus jautājumus. Nekas nemainīsies, ja mēs tālāk šos neērtos jautājumus paši savās grupās vai muzejos nerisināsim. Tam nepieciešamas gan finanses, gan līdera vadība. Šādas diskusijas būtu vēlamas visa gada garumā, nevis tikai uz kopsapulci vai mēnesi pirms tam. Tātad, jautājums par intensitāti.

IP: Man šķiet, ka tas ir jautājums par to, cik esam paši aktīvi savos muzejos,arī par to, kāds ir sabiedrības pieprasījums. Muzejpedagogiem būtu arī lietderīga sasaiste ar citām muzeju profesionāļu grupām. Šobrīd visaktuālāk būtu strādāt kopā ar pētniecības un izstāžu veidošanas darba grupu. Jautājums, cik iesaistīti ir muzejpedagogi izstāžu veidošanas darbā? Vai viņus iesaista tikai tad, kad jau izstāde gatava un tad nodod to tālāk muzejpedagiem, vai tomēr muzejpedagogs ir iesaistīts ekspozīcijas veidošanas procesā. Šo jautājumu sadarbojoties varētu tālāk risināt. Vai izstāžu veidošanas darba grupā pieskārās arī šim jautājumam?

BE: Tiešā veidā nepieskārāmies šim jautājumam, bet par komunikāciju vispār runājām. Konteksts – komunikācija muzeja iekšienē, gan arī komunikācija starp muzejiem. Lai notiktu komunikācija, ir nepieciešama sarunas tēma. Piemēram, saistība ar muzejpedagoģiju vai eksponātu meklēšana. Tā ir viena no lietām, ko mācīties – komunicējot, mēs varam palīdzēt cits citam.

MM: Tam būtu labi izveidot ērti lietojamu muzeju platformu. Kas notiek ar vietni muzeji.lv? Pārlasot rakstus, kas tur pieejami patlaban, rodas jautājums, vai tam kāds seko, cik bieži tur parādās jauna informācija? Skatos, ka šodien ir pilna zāle ar ieinteresētiem un gudriem cilvēkiem. Vai mēs varētu darīt kaut ko lietas labā, paši aktualizējot tēmas un rakstot?

AB: Tu norādīji uz Muzeju biedrības neērto jautājumu. Varu informēt, ka šobrīd izstrādes procesā ir jaunā muzeji.lv mājaslapa, bet tā, protams, neatrisinās jautājumā piesaukto problēmu. Manuprāt, šobrīd trūkst mehānisma, kā iekustināt muzejniekus uz rīcību un būt atsaucīgākiem, darbojoties kopīgās nozares interesēs. Varbūt viens no mehānismiem varētu būt šādi muzeju biedrības rīkoti pasākumi, kurās lietderīga satura devējas ir muzeju speciālistu darba grupas, piemēram, manas kolēģes Dainas vadītā krājuma speciālistu grupa. Otra lieta, ko redzu kā iespēju, bet neredzu, kā to īstenot,- ir vairāk eksperimentēt, spēt būt atvērtākiem un paļāvīgākiem. Tādējādi jaunu eksperimentu un izmēģinājumu ceļā attīstīties un mainīties.

MM: Runājot par caurspīdīgumu, ļoti vēlējos izlasīt pagājušā gada LMB valdes sapulču protokolus. Tos mājaslapā neatradu nevienu.

Zane Grīnvalde (Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja): Visi protokoli ir pie manis, tie nekur nav pazuduši!

MM: Tad otra lieta. Varbūt ir vērts domāt par muzejnieku ikgadējo tikšanos maijā, Muzeju dienas formāta maiņu? Varbūt to arī var izvērst par viedokļu apmaiņas pasākumu, transformēt šo notikumu jaunā pakāpē?  Piemēram, nevis rīkot koncertu, bet ļaut satikties šādās darba grupās? Aicinu pēc pasākuma, katram atgriežoties savā muzejā, kolēģiem izstāstīt to būtisko, par ko mēs šodien runājām. Jo visus sapulcināt uz forumu mēs nevarēsim. Paldies, ka atradāt laiku un iespēju palikt līdz šī pasākuma beigām!