63222770, 29102628
Talsu novada muzejā apskatāma izstāde „Kas tas ir – kolhozs?”. Izstādes nosaukums izvēlēts ar mērķi, lai muzeja apmeklētāji paši mēģinātu rast atbildi uz minēto jautājumu.
Tūlīt pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā notika privātīpašuma likvidācija. 1940. gada 22. jūnijā jaunā valdība pasludināja, ka zeme ir tautas īpašums un zemnieku lietošanā atstāja ne vairāk kā 30 hektārus zemes vienai saimniecībai. Pārējo zemi iekļāva valsts zemes fondā, no kura piešķīra pa 10 hektāriem kalpiem un bezzemniekiem jaunsaimniecību izveidošanai.
1941. gada 12. martā LK(b)P CK pieņēma lēmumu par mašīnu – zirgu iznomāšanas punktu (MZIP) izveidi, šim nolūkam 22. martā Talsu apriņķī nacionalizēja un ieskaitīja valsts zemes fondā 18 bijušo lielsaimnieku saimniecību ar visu inventāru. Ārlavas pagasta Laukmuižā un Kandavā iekārtoja mašīnu – traktoru stacijas (MTS). Talsu apriņķī izveidoja zirgu un mašīnu koplietošanas punktus – Mērsragā, Pastende, Upesgrīvā, Laidzē, Vandzenē, Nogalē, Ārlavā, Lubezerē, Kandavā, Strazdē, Lībagos, Laucienē, Stendē, Zentenē, Cērē, Spārē, Virbos un Valgalē.
1941. gada pavasarī uz valsts saimniecību bāzes izveidoja pirmos padomju sovhozus. Laikraksts „Talsu apriņķa Ziņotājs” vēstī, ka Talsu apriņķī darbojās Nurmuižas, Lubezeres, Sārcenes un Šķēdes sovhozi. 1941. gada maijā Mērsraga pagasta zvejnieki nodibināja pirmo arteli Talsu apriņķī.
Pēc Otrā pasaules kara pirmā lauksaimniecības arteļa Talsu apriņķī statūtus pieņēma Ārlavas pagastā 1947. gada 11. jūnijā. Kolhozam deva cerīgu nosaukumu „Cīņa”. Drīz pēc tam nodibinājās arvien jauni kolhozi Talsu apriņķī.
1949. gada 17. februārī Latvijas PSR MP pieņēma lēmumu par kulaku saimniecību pārvietošanas kārtību. Ja individuālo zemnieku zeme atradās starp kolhozu laukiem, to atņēma un ierādīja citur, nereti sliktu vai tālu no mājām. Tikai kolhozos bija paredzēta elektrifikācija un telefonizācija.
Nespēdami izturēt nodevu un nodokļu slogu, līdz 1953. gadam lielākā daļa individuālo zemnieku iestājās kolhozos. Smags slogs kolhozniekiem bija obligātās sagādes normas no piemājas saimniecībām. No katras sētas gadā bija jānodod 40 kilogramu gaļas, 50 olas, 300 litru piena un 0,2 kilogrami vilnas, 12 centneri kartupeļu, kā arī mājlopu ādas. Kolhozos, kuri gandrīz neko nemaksāja par izstrādes dienām un piemājas saimniecība bija vienīgais iztikas avots, šīs nodevas sagādāja lielas grūtības. Lauku iedzīvotāji bija spiesti parakstīties uz „obligāti brīvprātīgajām” valsts aizņēmumu obligācijām. Valsts it kā aizņēmās no iedzīvotājiem naudu – 10 % no mēneša algas.
1940. gadu beigās un 1950. gadu sākumā kolhoznieki bija jāpiedalās arī ceļu labošanas un kokmateriālu sagādes darbos valsts vajadzībām.
Lielu atsaucību neguva 1950. gadu sākumā radusies ideja – zemnieku mājas no viensētām apvienot ciematos. Vispirms mājām nojauca krāsnis, skursteņus, tad pašas būves uzbīdīja uz koka sliedēm un ar traktoriem vilka uz ciematiem.
Pēc Staļina nāves nedaudz uzlabojās kolhozu un kolhoznieku stāvokli, jo atcēla obligātās lauksaimniecības produkcijas piegādi no individuālajām saimniecībām, kā arī parakstīšanos uz valsts aizņēmumu obligācijām. Kolhoziem palielināja arī obligātās sagādes un valsts iepirkuma cenas. Arī Hruščova laiks ienesa pārmaiņas, jo arī Latvijā kolhozus spieda samazināt tradicionālo lopbarības kultūru platības un audzēt kukurūzu.
1964. gadā kolhoznieki ieguva tiesības uz valsts pensiju, lai gan pensionēšanas laiks tika noteikts piecus gadus vēlāk nekā strādniekiem un kalpotājiem, tikai 1970. gadā diskriminācija izzuda. Strauji pieauga gan kolhoznieku, gan sovhozu darbinieku darba samaksa naudā. Daudzas padomju saimniecības attīstīja palīgnozares (konservu un desu cehi, būvmateriālu, keramikas un suvenīru ražošana), specializējās un kooperējās. 1980. gados daudzi pilsētnieki pārcēlās dzīvot uz laukiem, jo tur ātrāk varēja tikt pie dzīvokļa un arī labi nopelnīt.
Informāciju sagatavoja:
Kristiāna Skromule,
Talsu novada muzeja
speciāliste vēstures jautājumos
blog comments powered by Disqus
