Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Tīklošana ir ļoti vajadzīga!

 

Daiga Dupate

2019. gada 2. maijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Latvijas vizuālās mākslas departamenta krājuma darba vadītāja Daina Auziņa Latvijas muzeju biedrības pārstāvei Daigai Dupatei pastāstīja gan par savu darbu muzejā, gan Latvijas muzeju krājuma darba speciālistu darba grupu. Tā ir jauna un neformāla iniciatīva, kuras ierosinātāja ir Daina.

Lūdzu, pastāsti par savu profesionālo karjeru, kā kļuvi par Latvijas Nacionālā muzeja darbinieci?

Savu karjeru šajā muzejā sāku pirms 16 gadiem kā izglītības speciāliste. Tolaik vēl studēju Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā mākslas vēsturi un teoriju. Komunikāciju nodaļā nostrādāju septiņus gadus. Jā, cikliskie septiņi gadi, kuru laikā, šķita, esmu izsmēlusi savu potenciālu darbā ar muzeja apmeklētāju! Tad man radās iespēja pāriet uz krājumu. Tas man vienmēr bija šķitis saistoši. Sākumā strādāju ar LNMM tēlniecības kolekciju, bet pēc laika pavērās iespēja ieņemt tagadējo amatu, ko ar prieku izmantoju.

Kas ir Tavi lielākie izaicinājumi un arī saistošākais šajā darbā?

Izaicinājumi un saistošais pārklājas. No malas var šķist, ka LNMM ir liels muzejs, tomēr pienākumu loks katram darbiniekam šeit ir ļoti plašs. Manā atbildībā ir krājuma aprites dokumentu reģistrēšana. Pret to izturos ļoti nopietni, apzinoties, cik izšķiroša te ir precizitāte. Nonākot arhīvā, šie dokumenti turklāt kļūst par nozīmīgu pētniecisko materiālu. Priekšmetu “kustība” ir liela un gadā LNMM Latvijas vizuālās mākslas departamentā tiek reģistrēti ap 500 dažādi akti. Piešķirot kārtas numurus, katru gadu jāreģistrē arī vairāk nekā 1000 ienākošo deponējumu, kas tiek pieņemti eksponēšanai izstādēs. Esmu iesaistīta arī ikgadējās krājuma esības pārbaudēs – šogad plānojam inventarizēt ap 6000 priekšmetu; piedalos arī krājuma finansiālajā novērtēšanā. Manā pārziņā ir muzeja palīgkrājums un apmaiņas krājums. Iesaistos arī izstāžu darbā, reizēm veicot kuratora, reizēm reģistratora[1] pienākumus. Koordinēju izstāžu iekārtotāju komandas darba grafiku. Un ir vēl daudz dažādu pienākumu.  

Šīs intervijas galvenais iemesls ir Tava iniciatīva organizēt Latvijas muzeju krājuma speciālistu darba grupu, kurā notiek dalīšanās pieredzē un jaunu ideju ģenerēšana. Kā radās ideja un kāds ir tās mērķis?

Izšķīros par šo iniciatīvu pēc Eiropas reģistratoru konferences apmeklējuma Londonā pagājušā gada novembrī. Tas bija ļoti vērienīgs un izcili noorganizēts pasākums, ar daudzveidīgu, interesantu un iedvesmojošu programmu. Pirmo reizi šādu forumu apmeklēju pirms pieciem gadiem Helsinkos. Jau toreiz priecājos par tur piedzīvoto kopienas sajūtu, taču ideja organizēt kolēģus Latvijā radās krietni vēlāk. Pirmo reizi par to aizdomājos 2017. gadā, kad piedalījos Baltijas muzeoloģijas vasaras skolā. Viena no uzaicinātajām lektorēm Maija Ekosāri (Maija Ekosaari) stāstīja par Somijas kolēģu realizētajiem projektiem – krājuma vadības vadlīniju izstrādi, TAKO tīklu, kas ieviests muzeju sadarbībai krājuma papildināšanas, tostarp krājuma priekšmetu apmaiņas, un dokumentācijas jomā.  Toreiz ļoti spēcīgi izjutu to, ka man Latvijā pietrūkt līdzīgu sadarbības iniciatīvu.

Darba grupas mērķis ir veidot profesionālas kopienas sajūtu Latvijas muzeju krājuma darbinieku vidū, dalīties pieredzē, profesionāli pilnveidoties un attīstīt nozarei būtiskas lietas. Iepriekš man šķita,  ka Latvijas muzeju vidē izglītības un komunikāciju speciālisti ir atvērtāki un saliedētāki, kur pretī krājumnieki – noslēgtāki un savrupāki.  Tomēr mans priekšstats izrādījās maldīgs, jo jau no paša sākuma atsaucība bija liela. Uz pirmo tikšanos šī gada janvārī ieradās 25 cilvēki. Tagad skaits gandrīz dubultojies.

Ļoti svarīgi darba grupā ir panākt savstarpējas uzticēšanās gaisotni, lai varam atklāti runāt par problēmām un meklēt risinājumus.

Kā notika pirmā tikšanās janvārī?

Tas bija iepazīšanās pasākums. Pirmajā daļā kopā ar kolēģēm no Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja pastāstījām par konferenci Londonā, otrajā – izklāstīju darba grupas ieceri. Taupot laiku, biju iepriekš lūgusi kolēģus aizpildīt aptaujas lapas, lai noskaidrotu, kādi šobrīd katram ir aktuālākie jautājumi krājuma darbā. Vienojāmies, ka turpmāk dalīsimies mazākās darba grupās vai fokusgrupās. Katra no grupām mērķtiecīgi koncentrēsies uz vienu tēmu, klātienes sanāksmēs regulāri informējot pārējos par progresu. Pašlaik esam izveidojuši četras komandas, kas strādā ar šādām tēmām: juridiskie jautājumi, šobrīd akcentējot autortiesības; digitalizācija, šobrīd akcentējot darbu ar Nacionālo muzeju kopkatalogu (šeit piedalās arī pārstāve no Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC)); krājuma vadība, šobrīd akcentējot krājuma komplektēšanas problemātiku; krājuma aprūpe, paredzot tādu jautājumu akcentēšanu kā krātuvju iekārtošana, priekšmetu pārvietošana, esības pārbaudes, kolekciju saraksti u.tml. Pēdējā grupa ir skaitliski vislielākā, tāpēc saskaras ar problēmu vienoties par precīzu fokustēmu.  

Kā Tu raksturotu, no kuriem muzejiem pārstāvji ir atsaucīgāki?

Nav tādu izteikti aktīvu vai mazāk aktīvu dalībnieku. Arī reģionāli ir pārstāvēta visa Latvija. Ārpus klātienes tikšanās reizēm, ko rīkojam apmēram reizi sešās nedēļās, pateicoties KISC atbalstam, mums ir iespēja sazināties un strādāt tiešsaistē vadības un komunikāciju vietnē Basecamp (projektu menedžmenta un komunikāciju pārlūks, maksas programmatūra – red.). Pašlaik to apgūstam. Grupas ietvaros plānojam komunicēt šajā vietnē bez e-pastu starpniecības, kas ir ļoti ērti.

Vai ir doma kādu tikšanās reizi rīkot ārpus Rīgas?

Pirmajā tikšanās reizē izskanēja šāds priekšlikums. Tomēr vairākums to neatbalstīja. Piemēram, ja kolēģi brauc no Alūksnes, tad tikties Kuldīgā viņiem ir dubultsarežģīti.

Pirmās divas sanāksmes notika LNMM, kur radām iespēju ieskatīties arī krātuvju telpās. Trešajā reizē pulcējāmies Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā; dažiem kolēģiem tas bija pirmais šī muzeja apmeklējums. Arī turpmāk norises vietas varētu mainīties. Vērā jāņem tas, ka grupa nu jau ir diezgan liela, un ne visi muzeji var uzņemt šādu cilvēku skaitu. Par to vēl ir jādomā.

Tas nozīmē, ka interese par šo iniciatīvu aug?

Domāju, ka ilgtermiņā viss būs atkarīgs no tā, cik intensīvi mēs darbosimies. Muzejnieki augstu vērtē savu laiku. Ja nebūs kvalitatīva satura, tad iniciatīva var panīkt.

Pastāsti, lūdzu, nedaudz par tikšanos formātu!

Līdz šim tikšanās esam organizējuši divās daļās: pirmajā –  tematisks seminārs, otrajā – darbs fokusgrupās un praktisko jautājumu koordinēšana. Pirmie semināri bijuši veltīti tēmām “Ceļā uz jaunām krātuvēm. Krātuvju aprīkojums, priekšmetu pakošana pārvadāšanai un priekšmetu pakošana uzglabāšanai krātuvēs” un “Izstāžu tehniskais menedžments: deponējumu dokumentācija, priekšmetu stāvokļa pārbaudes, transporta un apdrošināšanas organizēšana, kurjeri, montāža, topogrāfiju sastādīšana”.

Semināri, domājams, varētu interesēt arī plašāku muzejnieku loku, taču, pārvēršot tos par publiski izziņotiem pasākumiem, rastos risks zaudēt kopienai nepieciešamo savstarpējās uzticēšanās un atklātības gaisotni. 

Kurš izvēlas runātājus semināru daļai? Cik viegli ir atrast vērtīgus pieredzes stāstus?

Idejas par pirmo semināru tēmām un referentiem man bija jau aizsākot iniciatīvu. Kolēģi nāca talkā ar vērtīgiem papildus ierosinājumiem. Tā, piemēram, veidojot semināru par izstāžu tehnisko menedžmentu, kopīgi spriedām, kuru izstāžu stāstus vēlamies dzirdēt. Svarīgi bija izvēlēties atšķirīgus projektus – gan lielākus, gan mazākus, gan vietēja, gan starptautiska mēroga, lai iezīmētos pēc iespējas plašāka problēmu amplitūda. Atlasītie projekti ļāva runāt gan par dažādiem izstāžu sagatavošanas posmiem, gan katrā posmā veicamajiem uzdevumiem. Man šķiet, ka ir ļoti noderīgi atskatīties uz paveikto, analizēt veiksmes un neveiksmes un dalīties pieredzē.

Katrs pasākums ar kaut ko atšķiras. Ir interesanti saņemt atgriezenisko saiti. Daži kolēģi, piemēram, norādīja, ka pirmais seminārs “Ceļā uz jaunām krātuvēm” informatīvi bijis daudz piesātinātāks, kur pretī seminārs par izstāžu tehnisko menedžmentu šķitis “vieglāks”, jo balstījās pieredžu stāstos, nevis teorijā.

Cik ilgam laikam ir atrastas tēmas, par kurām runāt un tikties?

Tēmu saraksts ir ļoti garš. Ir ētiskie pamati, dažādi juridiski jautājumi, krājuma menedžments, kuru var sadalīt teju 20 apakštēmās, priekšmetu inventarizēšana, kolekcijas priekšmetu provenanses pētījumi, deponējumus pavadošā dokumentācija. Vēl ir apdrošināšana, muita, autortiesības, digitalizācija, preventīvā aizsardzība, visa veida priekšmetu pakošana, krātuvju organizēšana, drošības pasākumi, saglabātības pārbaudes, izstāžu menedžments, plānošana, budžeta sastādīšana u.tml.

Veidojot aptauju grupas dalībniekiem, ietvēru tajā punktu “Ierosinātās tēmas”. Pirmajā brīdī bija tikai pāris jaunas idejas, taču pakāpeniski to kļūst ar vien vairāk.  Tas ir likumsakarīgi, jo ikdienas darbā mēs mēdzam konstatēt, ka konkrētā profesionālā jautājumā mums trūkst padoma vai metodikas. Savukārt citu jautājumu rodas vēlme izdiskutēt plašākā kolēģu lokā. Nesen tika aktualizēta nepieciešamība no krājuma darba pozīcijām apskatīt datu aizsardzības jautājumu. Patiešām - tas skar virkni krājuma priekšmetu – dokumentus un fotogrāfijas!

Cita lieta ir ekspertu jautājums. Kopienas ietvaros mēs nevaram katrai tēmai tādu atrast. Ir jādomā par sadarbību ar citu nozaru profesionāļiem, kas prasa arī finanšu jautājumu risināšanu.

Izklausās pēc kārtīgas misijas apziņas, lai uzlabotu kopīgo ainu nozarē. Vai Tev ir šī misijas apziņa?

Jā, citādi nemaz nevar būt! Pati sev esmu pateikusi, ka galvenais ir neļauties vilšanās sajūtai, ja tāda kādā brīdī piemeklēs. Ļoti svarīga man ir kolēģu atsaucība un vēlme iesaistīties un, es tiešām ticu, ka kopīgi varam darīt lielas lietas.

Tagad Tev ir pieredze strādāt šādās interešu kopienās gan šeit Latvijā, gan ārpus tās. Kādas ir atšķirības?

Darbā ar krājumu atšķirības nav tik izteiktas, savukārt starptautisko izstāžu menedžmentā gan. Mērogs, kādā strādā, piemēram, Lielbritānijas reģistratoru grupa ir iespaidīgs. Šogad šī grupa atzīmē jau 40. jubileju un šo gadu gaitā ir uzkrājusi vērtīgu pieredzi. Turpretī Latvijas muzejos reģistratora amata pozīcija joprojām nav ieviesta un darbs tiek veikts pienākumu apvienošanas kārtībā. Mums būtu no viņiem ļoti daudz ko mācīties.

Aprīļa beigās atgriezos no Eiropas reģistratoru grupas tikšanās Leonā, Spānijā. Tā bija interesanta pieredze. Tiku uzaicināta pateicoties dalībai Londonas konferencē, kur sesiju starplaikā tika organizēta iepriekšējā tikšanās. Kolēģi izmantoja konferenci, lai piesaistītu grupai dalībniekus no valstīm, kas iepriekš tajā nebija pārstāvētas. Kopā ar Igauniju un Portugāli esam jaunie biedri.

Salīdzināšanas kāre sarunās ar ārzemju kolēģiem, protams, ir neizbēgama. Zinot, ka vienā reģistratoru grupā apvienojušies Skandināvijas muzeju kolēģi, citā – Nīderlandes un Beļģijas kolēģi, rodas doma par iespējamu Baltijas grupas veidošanu. Tīklošana reģionālā līmenī var būt īpaši auglīga, jo sadarbība izstāžu vai atsevišķu deponējumu apmaiņā visregulārāk veidojas tieši ar kaimiņu valstīm. Vienā jomā vairāk attīstīta ir viena valsts, citā – cita.

Eiropas reģistratoru grupā, aktualizējot vienotu standartu problemātiku, tiek runāts par t.s. valsts garantu sistēmu, kas darbojas lielākajā daļā Eiropas valstu, par transportēšanas pakalpojumu iepirkumiem un tajos izvirzītajām prasībām, par ilgtspēju. Tiek pārskatīti arī esošie klimata parametri, iesakot sekot BIZOT vadlīnijām, ICOM-CC un IIC  vides vadlīniju deklarācijai (2014), kopumā aicinot uz elastīgāku pieeju. Šīs tēmas izpētē šobrīd aktīvi iesaistījies, piemēram, Getti restaurācijas institūts (Getty Conservation Institute, Los Angeles), ar ko konsultējušies Eiropas reģistratoru grupas pārstāvji.

Ko Tu vēlētos ieviest šeit Latvijā no tās pieredzes, ko esi guvusi darba grupā Eiropā?

Jāsaka, ka šajā ziņā iedvesmojošākas mēdz būt konferences, jo tajās tiek prezentēti jau veiksmīgi realizēti projekti. Darba grupā norit process, tādēļ nav iespējams paņemt kādu jau gatavu risinājumu un pielāgot to mūsu situācijai. No Eiropas reģistratoru grupas gan esmu pārņēmusi ideju par fokusgrupu veidošanu.

Ļoti ceru, ka pārskatāmā nākotnē Latvija pievienosies tām valstīm, kurās darbojas valsts garants, tādejādi veicinot starptautisko sadarbību izstāžu deponējumu jomā. Eiropas reģistratoru grupas apkopoto informāciju esmu nosūtījusi Latvijas Muzeju padomei, kura valsts garanta izstrādi un ieviešanu iekļāvusi savā darba plānā 2018.–2022.  gadam.

Tuvākā vai tālākā nākotnē varētu runāt par kurjeru apmācības programmu, ko izstrādājuši kolēģi no Lielbritānijas un Nīderlandes. Jāpēta gan, vai būtu pietiekami liels interesentu loks šādām apmācībām un jāmeklē finansējums. Programmā ir ietverti tādi punkti kā kurjera izvēle, deponējumu sagatavošana, saglabātības aktu sastādīšana, kravas pavadīšana, nestandarta situāciju risināšana u.tml.

Muzejiem arvien vairāk nākas risināt juridiskus jautājumus, tāpēc reģistratoru nodaļas atsevišķos gadījumos tiek atdalītas no krājumu nodaļām un pievienotas juridiskajām nodaļām.  Rijksmuseum Amsterdamā, piemēram, ir savs juridiskais reģistrators, kurš strādā ar dokumentiem, kas pavada deponējumus.

Kā Tev šķiet, vai vairāk “uz priekšu dzenošs” un ieinteresēts attīstīt procesus muzeju jomā ir valsts un pašvaldību vai nevalstiskais sektors?

Domāju, ka ideālā gadījumā tiem vajadzētu iet roku rokā. Skaidrs, ka valsts vai pašvaldību sektors nevar izdarīt visu. Iespējams, pat nevar par visu iedomāties. Muzeji bieži saskaras ar darbaspēka trūkumu, kas liedz īstenot būtiskus pasākumus. Mēs katrs ikdienas darbā specializējamies noteiktos jautājumos, tādēļ ļoti svarīga ir komunikācija un sadarbība. Pēdējos gados nevalstiskais sektors Latvijā ir kļuvis arvien aktīvāks un daudz ko organizēt ir kļuvis vieglāk. Šķiet, ka cilvēki labāk apzinās to, cik būtiski ir iesaistīties, lai kaut ko ietekmētu. Taču potenciāls nebūt nav izsmelts. Tādēļ tīklošana ir ļoti vajadzīga!

Visbeidzot jautājums, kā papildini savas zināšanas, kur gūsti jaunāko profesionālo informāciju? 

Šķiet, ka krājuma speciālistu darba grupa radusies tieši no manas mīlestības pret mācīšanos. Rīkojot pasākumu, automātiski ir jāiedziļinās tēmā. Mūsdienās neformālās mācīšanās iespējas ir ļoti plašas – sākot ar tiešā komunikācijā balstītu pieredzes apmaiņu un beidzot ar grāmatām un interneta resursiem. Par praktiskiem muzeju darbības aspektiem ļoti daudz informācijas var atrast internetā. Iedvesmas meklējumos viens no etaloniem man ir Londonas Nacionālā galerija, kurai ir brīnišķīgs YouTube kanāls. Tā kā Londonas Nacionālās galerijas krājums ir skaitliski neliels, tad katrs krājuma priekšmets saņem pelnīto uzmanību. Salīdzinoši nesen noslēdzās video stāstu sērija, kas bija veltīta galerijas jaunieguvumam – Artemizijas Dženteleski (Artemisia Gentileschi – itāļu gleznotāja, red.) pašportretam. Pus gada garumā interesenti varēja sekot līdzi tam, kā glezna tiek sagatavota eksponēšanai – restaurēta, rāmēta un, galu galā, izstādīta. Video ļāva neklātienē piedalīties aizraujošās muzeja speciālistu sarunās, kas atklāja, cik niansēs bagāts un daudzveidīgs ir darbs ar krājuma priekšmetiem.

Paldies par sarunu!

Ja vēlaties pievienoties Latvijas muzeju krājuma speciālistu darba grupai, lūdzu rakstīt e-pastu uz daina.auzina@lnmm.lv

Foto: Antra Skripste


[1]Reģistrators – pamatā šie speciālisti muzejos strādā ar izejošo un ienākošo deponējumu dokumentāciju, transporta organizēšanu un apdrošināšanas jautājumu risināšanu.

 
blog comments powered by Disqus