Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Uzvaras bulv. 2A, Rīga, LV-1049

  • phone:  + 371 29532069

MUZEJS – DZĪVES KULISES UN FONS

 

Laura Brokāne RMM mājaslapas redaktore

Rakstniecības un mūzikas muzejs uzsāk interviju sēriju “Nākotnes muzejs”, kurā rakstniekiem un mūziķiem jautājam par muzeja nozīmi viņu dzīvēs un virzieniem, kādos tie varētu attīstīties nākotnē. Pirmā saruna – ar vienu no izcilākajām rakstniecēm Igaunijā, igauņu prozas klasiķi – Vīvi Luiku.

Kā jūs raksturotu savu līdzšinējo saistību ar muzejiem?

Muzeji ir bijusi daļa no manas dzīves. Muzejos esmu guvusi brīnumainas pieredzes. Tie ir bijuši dažu manas dzīves posmu kulises un fons.

Vai atceraties muzeju radītos iespaidus bērnībā? Un kādos muzejos jūs labprāt atgriežaties?

Bērnības iespaidu par muzejiem man nav. Skolas gados gan kopā ar klasi esmu vairākkārt bijusi Vīlandes novadpētniecības muzejā, bet no tā atceros tikai lāča izbāzeni, no kura baidījāmies  nevis tāpēc, ka tas bija lācis, bet tādēļ, ka bija pilns ar kodēm.

Pirmais iespaidīgais muzejs, kur es nokļuvu 1964. gada pavasarī 17 gadu vecumā, bija Ļeņingradas Ermitāža, precīzāk, tās Senās Ēģiptes daļa. Vēlāk, esot Ermitāžā, es vairs neesmu šīs zāles redzējusi, jo tās vienmēr bija slēgtas. Tolaik Ermitāžā nebija citas apsardzes sistēmas kā sēdošas tantiņas. Tantiņas nepaspēja pieskatīt katru telpu. Vienā tādā neuzraudzītā telpā es izdarīju to, kas bija aizliegts. Pataustīju eksponātu ar roku. Ar roku aptaustīju sievietes galvu, kas bija mumificēta un kuras sarkanīgie mati bija sakārtoti dižā un sarežģītā senēģiptiešu frizūrā. Mana roka sāka ārkārtīgi stipri smaržot pēc sveķiem un garšvielām. Šī smarža turējās vairākus mēnešus un pavadīja mani visur. No kabatlakata, kurā pēc eksponāta aptaustīšanas roku noslaucīju, šī smarža nekad neizmazgājās. Tā es pati ar savu roku pieskāros Senajai Ēģiptei.

Viens no maniem mīļākajiem muzejiem ir bijis Vācu vēstures muzejs Berlīnē. Nevienā citā muzejā neesmu tik daudz smējusies. Šis muzejs iemācīja man redzēt vēstures ironiju. No zāles uz zāli vēsture kļūst arvien straujāka, arvien vētraināka un varenāka, kamēr nonāk līdz pāršķeltajai Vācijai un Leonīda Brežņeva un Ēriha Honekera skūpstam.

Alfrēda Nobela muzejā Stokholmā mani ir saistījis šī muzeja savdabīgais, it kā no mūžības nākošais miers, kuru netraucē arī apmeklētāju kņada.

Modernās mākslas muzejā Romā esmu pavadījusi burvīgas dienas un stundas. Tā kā šis muzejs atrodas Romā, kur pāris simti gadu nav nekāds ievērības cienīgais laiks, tad turienes modernā māksla sākas apmēram 19. gadsimta sākumā. Protams, ka tur beidzot var nonākt arī līdz tādai mākslai, kuru ierasts uzskatīt par modernu ziemeļos no Alpiem. Taču, lai līdz tai nonāktu, vienmēr paiet laiks, pa vidu ir labirinti un slēptas kāpnes, un dažkārt gadās, ka līdz 20. gadsimtam tu nemaz netiec.

Šī muzeja kafejnīcu es esmu aprakstījusi savā grāmatā “Ēnu teātris”.

Jūgendstila muzejā Rīgā laikmeta noskaņa un laikmeta gars ir atainots tik labi, ka tad, kad pēc atrašanās šajās telpās tu atkal atgriezies savā laikā, īpaši skaidri saproti, ka katra paaudze pieder pie sava laika, un esi laimīgs par to, ka dzīvo nevis pagātnē, bet tagad.

Ja runājam vēl par to, kā kāds muzejs ir bijis saistīts ar manu dzīvi, tad tūlīt nāk atmiņā 1967. gads, kad mēs ar pazīstamu krievu puisi Ļošu rīkojām pēc pašu domām ļoti konspiratīvas un slepenas tikšanās Puškina Mākslas muzejā Maskavā. Tad man tikko bija 21, un pazīstamais puisis bija par mani divus vai trīs gadus jaunāks. Centāmies “cilvēkiem civilā” jeb VDK atstāt iespaidu, ka esam iedziļinājušies Andreja Rubļova ikonās, bet paši spriedām, ka derētu doties uz britu vēstniecību un lūgt tur politisko patvērumu. Uz britu vēstniecību tāpēc, ka tur strādāja Ļošas mamma, un viņš reizēm vēstniecībā bija bijis iekšā. Rubļova erceņģeļu acu priekšā pieņēmām liktenīgo lēmumu un tiešām aizgājām līdz britu vēstniecības durvīm, kur pēc dežurējošā miliča jautājuma mums par laimi noskaidrojās, ka Ļošas mamma tobrīd nebija darbā. Tad mums vēlēšanās pēc politiskā patvēruma prasīšanas pārgāja, un mēs vieglu sirdi gājām prom.

Kādi interesanti literatūras muzeji jums palikuši prātā?

Literatūras muzejos esmu bijusi maz. Mani vairāk ir interesējuši citu veidu muzeji. Saistībā ar literatūras muzejiem varu atcerēties tikai kādu vasaras dienu, kurā es noraudzījos caur Tallinā esošā Antona Hansena-Tammsāres mājas muzeja krāsainajiem verandas logu stikliem.

Atmiņā nāk arī sens igauņu rakstnieku izbraukums uz Vargamē [Zagļukalnu] mājām, kur Tammsāre ir dzimis un kur rakstniekiem lasīja nelielu lekciju par viņu. Mēs kopā ar Mati Untu citiem aiz muguras slapstījāmies apkārt. Bijām jauni un, savuprāt, slaveni, mūs interesēja spēles un joki. Grāvī atradām vecu, sarūsējušu bises stobru un ķērāmies pie situācijas dramatizējuma. No krūma aizsega tēmējām uz kolhoza priekšsēdētāju, kurš tobrīd nodarbojās ar rakstnieku uzņemšanu, un mums bija ļoti jautri.

Citu prātā palikušu iespaidu no literatūras muzejiem man nav.

Kādi krājuma veidošanas principi būtu jāievēro literatūras muzejā?

Tā kā manuskripti jau ilgāku laiku ir bijuši elektroniski, tad literatūras muzejs vairs nevar būt rokrakstu glabātuve. Taču tā varētu būt vieta, kur ir rakstnieku balsu ieraksti, rakstnieku rokraksta paraugi, filmas par rakstniekiem, fotogrāfiju kolekcijas par dažādu rakstnieku mājām un darba galdiem. Neatkarīgi no tā, ka visas šīs lietas var būt pieejamas arī internetā, muzejā tomēr ir sava īpaša gaisotne.

Labs piemērs par aptuveni šādu mūsdienīgu muzeju ir Alfrēda Nobela muzejs Stokholmā. Tai laikā, kad dzīvoju Stokholmā, bieži gāju uz šo muzeju, un tolaik (2011–2014) tur pastāvīgi rādīja dokumentālas filmas par Nobela prēmiju ieguvušiem rakstniekiem vai zinātniekiem. Var iedomāties, cik interesanti materiāli ir šī muzeja krājumā.

Kādu jūs gribētu redzēt un kāds, jūsuprāt, būs nākotnes muzejs?

Muzeji ir radīti būt konservatīvi un akadēmiski. Ļoti ceru, ka arī nākotnē saglabāsies šī tik raksturīgā iezīme, un to vadītāji nepadosies mirkļa modei kļūt tuviem tautai vai rotaļīgiem. Domāju, ka muzejiem piederas zināms klusums un miers. Ceru, ka mūsdienīgs muzejs nākotnē būs jaunatklāts vecais. Tas nozīmē, ka muzejs saglabās savu muzejiskumu.

Interviju no igauņu valodas tulkojusi Rūta Karma.


 
blog comments powered by Disqus