Latvijas muzeju katalogs

Muzejs un efektivitāte

 

Rīgas Motormuzejs pēdējā gada laikā nebeidz pārsteigt gan savus apmeklētājus, gan muzeju profesionāļus ar jauniem un radošiem veikumiem. Laikā, kad liela daļa muzeju sūdzas par krīzi, 2010. gada novembrī Rīgas Motormuzejā tika atklāta jauna ekspozīcijas daļa, kas ievērojami papildināja līdzšinējo piedāvājumu, savukārt šī gada jūlijā pēc rekonstrukcijas tika atklāta CSDD korporatīvajā stilā ieturēta Rīgas Motormuzeja Bauskas filiāle. Tāpēc uz sarunu aicināju Rīgas Motormuzeja direktoru Aivaru Aksenoku.

Ineta Zelča Sīmansone: Paplašinātā ekspozīcija Rīgā, jaunā Bauskas filiāle… kādus vēl jaunus un kvalitatīvus piedāvājumus Rīgas Motormuzejs plāno tuvākajā nākotnē?

Aivars Aksenoks: Plānojam būtiski uzlabot darbu ar bērniem un jauniešiem. Septembrī, līdz ar jaunā mācību gada sākumu, muzeja telpās atklāsim automašīnu modelīšu sacensību trasi, kuru bērni un jaunieši, arī pieaugušie apmeklētāji, varēs izmēģināt, iejusties sacīkšu braucēja lomā. Savukārt, aizrautīgākie bērni varēs šos modelīšus paši gatavot speciālās nodarbībās. Bez tam, jau šoruden skolēniem, jaunajiem satiksmes dalībniekiem būs iespējams apgūt satiksmes noteikumu zināšanas, izmantojot jauno datorspēli.

Lielie plāni mums saistās ar muzeja rekonstrukciju. Pašlaik ir izstrādāts muzeja rekonstrukcijas plāns. Ēka ir būvēta 1989.gadā un daudzas komunikācijas ir gan nolietojušās, gan novecojušas un līdz ar to arī energoefektivitāte ir ļoti zema. Tas ir saistīts arī ar krājuma saglabāšanu, glabāšanas apstākļiem, ekspozīcijas apstākļiem. Un, protams, veicot rekonstrukciju, mēs palielināsim ērtības apmeklētājiem, būs daudz plašāka ieejas daļa, būs atsevišķa rotaļu un atpūtas zona bērniem. Pārveidosim arī ekspozīciju - to uzlabojot gan vizuāli, gan no informācijas pasniegšanas viedokļa. Eksponāti galvenokārt saglabāsies tie paši, bet mēs ļoti nopietni strādāsim pie jauna informatīvā materiāla, informācijas pasniegšanas veida un vizuālā noformējuma. Tas nav rītdienas projekts, bet nav arī nezināmā nākotnē. Paredzēts, ka to varētu sākt realizēt pēc gada, pusotra. Pašlaik rekonstrukcijas projekts ir saskaņošanas stadijā.

IZS: Vai plānots rekonstrukciju pabeigt uz 2014.gadu, kad Rīga būs Eiropas galvaspilsēta?

AA: Varētu būt, ka uz 2014.gadu rekonstrukcija tiek pabeigta.

IZS: Īpaši jaunatklātajā Bauskas filiālē ir redzams, ka publisko telpu dizainā un apkalpošanas kultūrā esat ieturējuši vienoto CSDD korporatīvo stilu, kas vērsts uz apmeklētāju apkalpošanas kvalitāti. Kā izjūtat savu piederību CSDD un muzeja statusa maiņu? Vai šī statusa maiņa nozīmē arī lielāku profesionalitāti muzejisko funkciju veikšanā?

AA: Man personīgi piederību CSDD izjust ir ļoti viegli, jo es pirms tam tur esmu nostrādājis 11 gadus un lielā mērā veidojis šo CSDD stilu un korporatīvo kvalitātes standartu. Es domāju, ka runājot par Bausku, daļēji arī par Rīgu, nepieciešams savienojums ir mūsdienīgas, ērtas un piemērotas telpas, lai apmeklētājs varētu justies labi. Lai apskatīt ekspozīciju un muzeja sagatavoto vēstījumu nolasīt netraucētu pavisam banālas lietas, kā tualetes neesamība, netīras telpas, aplupuši griesti u.tml. Tās ir ērtības pašas par sevi. Tālāk jau ekspozīcijas noformējumā, tur mēs cenšamies ievērot atbilstošā laika garu. Un, ja muzeju speciālistiem tik daudz nav jādomā par sadzīviskajām lietām, tad viņi var veltīt laiku muzeja pētnieciskajam darbam, izstāžu darbam, radošam darbam.

IZS: Rīgas Motormuzeja darbība ļoti manāmi efektivizējās pēc pievienošanās CSDD.

AA: CSDD ir izpratne par to, ka labi darba rezultāti nevar būt bez finansiāla ieguldījuma, taču ieluldot līdzekļus, CSDD darbinieki vienmēr izvērtē, kāda no tā būs atdeve – gan kvalitātes uzlabošanas ziņā, gan vēsturiskā mantojuma saglabāšanā, gan apmeklētāju ieinteresēšanā.

IZS: 2009.gadā tika veikts pētījums par muzeju menedžmenta efektivitāti un viens no jautājumiem bija par mārketinga budžeta esamību muzejos. Tas ir kritiski, bet Latvijas muzejos nav mārketinga budžets kā tāds iezīmēts vispār. Jums, lai gan nav atsevišķa mārketinga nodaļa vai speciālists, tomēr esot CSDD sastāvdaļai, ir iespējas daļu budžeta novirzīt atkal pelnīšanai, ko „parasts” muzejs nevar.

AA: Jā, patiešām pareizs apzīmējums „atkal pelnīšanai”, jo apmeklētāju skaits ļoti pieaug, arī citu sniegto pakalpojumu skaits pieaug tā visa rezultātā. Protams, ne visu muzeji spēj atpelnīt un tā ir vispārzināma lieta, bet tas, ka pieaugot apmeklētāju skaitam, pieaugot atpazīstamībai, pieaug arī ieņēmumi, tas ir fakts.

IZS: Kā vērtējat centienus līdztekus muzeja pakalpojumiem izveidot slēpošanas trasi Biķernieku kompleksajā sporta bāzē - kāda ir novērota atdeve muzejam?

AA: Kopš 7.jūlija, tāpat kā Motormuzejs, arī Biķernieku kompleksā sporta bāze ir CSDD pārziņā. Mums ir svarīgi, lai šī vieta kļūst cilvēkiem par iemīļotu atpūtas vietu, par sporta un kultūras centru. Šajā ziņā pagājušajā ziemā slēpošanas trase ļoti labi to apliecināja, jo ļoti daudzi, kas nāca slēpot, izmantoja iespēju apskatīties arī muzeju. Daudzi atbraucot slēpot, pamanīja arī muzeju un atgriezās iespējams vēlāk. Pat slēpju nomas telpas bija sasaistītas ar muzeju tā, ka ar vienu aci varēja redzēt, ka muzejā iekšā kaut kāds noslēpums ir. Bez tam, Biķernieku trase paver muzejam jaunas iespējas, piemēram, piedāvāt klientiem braukt pa trasi ar senajiem spēkratiem, izmēģināt šīs automašīnas. Līdzīgi kā tas notika Muzejdienu pasākumā 27.maijā.

IZS: Kā līdztekus Latvijas Antīko Automobiļu klubam un citu ar motorsportu saistītu klubu pārstāvju iesaistīšanai tiek plānota/vai jau īstenota plašākas sabiedrības, piemēram, Mežciema un tuvāko rajonu iedzīvotāju piesaistīšana muzejam?

AA: Tā speciāli par to domāts nav, bet ērtības un piedāvājumi, kas šeit tiek sagādāti, visērtāk izmantojami ir tieši līdzās esošajiem cilvēkiem. Šeit ir starpība, šis nav kūrorts, kurš piesaista tik daudz interesentus, ka vietējiem iedzīvotājiem tas apgrūtina dzīvošanu. Šeit tas ir pilnīgi savādāk – šeit tiek organizēta apsardze, apgaismojums, sakārtota infrastruktūra, tas palielina vietējiem iedzīvotājiem drošību. Vietējie iedzīvotāji izmanto gan trasi, gan arī muzeju.

IZS: Jūs esat viens no nedaudzajiem muzejiem, kas ir Rīgas nomalē, tai pašā laikā tādā centrālā nomalē. Visi Rīgas centra muzeji runā par to, kā lai iesaista rajonu iedzīvotājus, un šeit ir viens reāls piemērs, kad rajona iedzīvotājus var iesaistīt un, iespējams, vairāk jādomā tieši par to, kā centra rīdziniekus piesaistīt. Jūs varat vietējos iedzīvotājos radīt un attīstīt lepnuma un piederības sajūtu par šai vietai.

AA: Es domāju, ka apkārtējiem iedzīvotājiem ir patīkami redzēt pie muzeja sakārtotu vidi, un to pašu mēs gribam izdarīt ar Biķernieku komplekso sporta bāzi. Svarīgi ir arī sniegt apkārtējiem iedzīvotājiem ērtus pakalpojumus, piemēram, piedāvāt kvalitatīvu autostāvvietu, sporta un izklaides iespējas u.tml.

IZS: Jums ir nedaudz atšķirīga mērķauditorija salīdzinot ar citiem muzejiem – ģimenes un vīrietis kā apmeklējuma motivētājs. Vai jūs šo specifiku izmatojat arī programmu piedāvājumā?

AA: Gribot negribot iznāk strādāt uz šo mērķauditoriju. Tomēr piedomājam arī par pārējiem, uz kuriem dabiski nestrādā interese par automobili. Mēs domājam, kā vairāk piesaistīt sievietes, jauniešus, papildinot ekspozīciju ar interesantiem laikmeta priekšmetiem, organizējot dažādas izstādes un pasākumus.

IZS: Jāatzīst, man kā nespeciālistei auto vēsturē un „dzelžos”, brīžiem trūkst interpretācijas muzeja ekspozīcijās – stāstu, leģendu, interaktivitātes. Vai nākotnes plānos kaut kas tāds tiek paredzēts?

AA: Jā, es pilnīgi piekrītu. Tā mums ir vājā vieta. Līdz šim muzeju darbā profesionāla interpretācija nav bijusi prioritāte. Mēs strādājam pie aprakstu pilnveidošanas, pievienojot priekšmeta īpašos stāstus un leģendas. Mūsu specifika ir tāda, ka jāvar parādīt, kāpēc tā automašīna ir muzejā, kāda tā inovācija tajā laikā, kad mašīnu izgudroja, bija attiecībā pret citām automašīnām. Tas pilnā apmērā ir paredzēts ekspozīcijās pēc rekonstrukcijas, bet šobrīd pirmais ir aprakstu pilnveidošana, kas būs pieejami trīs valodās, jo proporcionāli liela daļa apmeklētāju ir ārzemnieki, kas arī bieži prasa pēc papildinformācijas. Tiek domāts par iespējas nodrošināšanu pašiem apmeklētājiem šos aprakstus izprintēt speciāli ierīkotās vietās pie ekspozīcijas. Mums jau mājas lapā ir ievietota 360 grādu virtuālā ekspozīcija - ekskursija pa muzeju. Bet kā vienu no problēmām jāmin nepietiekamie cilvēkresursi, kas šo interpretācijas darbu varētu pilnvērtīgi un profesionāli nodrošināt.

IZS:Vai CSDD neapsver iespēju paplašināt štatus pieaugošā darba apjoma dēļ?

AA: Īpaši štatu sarakstus nav paredzēts palielināt, jo tā ir arī viena no mūsu korporatīvās identitātes īpatnībām – meklēt efektīvākus ceļus, kādā veidā strādāt. Piemēram, lai efektivizētu darbu, mēs drīz ieviesīsim elektronisko krājuma uzskaites sistēmu. Diemžēl mūs centralizēti izstrādātā Nacionālā muzeja kopkataloga sistēma īsti neapmierina, jo tā, protams, dod iespēju sabiedrībai iegūt informāciju par muzeja eksponātiem, toties neder praktiskajā krājuma uzskaites darbā pašiem muzeja darbiniekiem. Ir grūti, bet pateicoties darbinieku entuziasmam daudz kas notiek. Mēs saprotam, ka darbinieku skaita palielināšana prasa izdevumus, kas savukārt samazina iespējas vairāk līdzekļu veltīt krājuma priekšmetu iegādei, restaurācijai, ekspozīcijas uzlabošanai.

IZS: Jūs minējāt efektivitātes kritēriju darbinieku slodžu un noslogojuma izvērtēšana, kas arī ir diezgan netradicionāls paņēmiens muzeju vidē, atšķirībā no biznesa vides. Vai šis uzstādījums nāk no CSDD kā uz peļņu orientēta uzņēmuma puses?

AA: Tas izriet no CSDD statusa, jo Ceļu Satiksmes un drošības direkcija ir kapitālsabiedrība. Jebkuras kapitālsabiedrības mērķis ir strādāt maksimāli efektīvi. CSDD neviens naudu nedod, šī nauda ir pašiem jānopelna ar mērķtiecīgu darbu un pašiem jāvar arī ietaupīt.

IZS: Par nozares likumdošanu – kopš nozarē kā menedžeri ienāk juristi ik pa brīdim izskan kritika par muzeju nozares likumdošanu. Kā Jūs to vērtējat no sava muzeja perspektīvas? Un ja viss neliekas pareizi, vai Jūs esat mēģinājis iesniegt kādus ierosinājumus likumu izstrādātājiem?

AA: Jāsaka, ka mums šī likumdošana muzeju jomā nav īpaši traucējusi. Mēs šī likuma ietvaros esam varējuši atrisināt visus tos uzdevumus, kas mums ir jārisina. Protams, ir atsevišķas problēmas, piemēram, kas saistītas ar eksponātu novērtēšanu u.c. Mums drīzāk problēma rodas, ka mums jābūt vienlaicīgi divos rāmjos – muzeju likumdošanas rāmī un valsts uzņēmuma likumdošanas rāmī. Līdz ar to mēs, piemēram, vēl neesam spējuši atrisināt jautājumu, kādā veidā muzejs var operatīvi organizēt sev nevajadzīgo krājuma priekšmetu apmaiņu kāda reta, unikāla priekšmeta piedāvājuma gadījumā.

IZS: Atgriežoties pie jautājuma par pētniecību – kā jūs nodrošināt muzeja pētniecības funkciju?

AA: Muzeja pētnieciskais darbs pēdējā laikā ir ļoti aktivizējies. Mēs aktīvi izmantojam valsts arhīvus, piemēram, esam uzgājuši ļoti interesantu informāciju pirmskara automobiļu reģistrā, pamatojoties uz kuru mēs tagad varam daudz precīzāk restaurēt vai pat iegādāties Latvijas vēsturei ļoti nozīmīgus automobiļus. Transportlīdzekļu vēsturiskā sertifikācija – tas arī ir zinātniski pētnieciskais darbs, jo mēs apzinām ne tikai savus transporta līdzekļus, bet arī to, kādi vispār Latvijā ir šie vēsturiskie transportlīdzekļi. Varbūt nedaudz pietrūkst tieši pētnieciskā darba kopā salikšana – raksti, grāmatu izdošana. Tomēr arī tas notiek, piemēram, pašlaik tiek pabeigta grāmata par vēsturiskajām numurzīmēm. Arhīvā strādājot, ir savāktas fotogrāfijas un materiāls vēsturisko automobiļu grāmatai, pie kuras arī tiek strādāts jau pāris gadus, un nākošgad tā varētu tikt izdota. Jāstrādā arī pie muzeja automobiļu kataloga izdošanas.

IZS: Vai esat domājuši, ka pētniecībai varētu piesaistīt jaunos zinātniekus, rodot iespēju viņus motivēt ar īpašām pētniecības stipendijām, tai pašā laikā nosakot, kuras ir muzeja prioritārām pētniecības tēmas?

AA: Gluži kā pētnieciskā darba veicējus šādā veidā jauniešus piesaistījuši neesam, bet pie mums nāk jaunieši no Tehniskās universitātes u.c. mācību iestādēm praksē. Ja šie jaunieši parāda interesi un spēju strādāt, mēs pat esam raduši iespēju šos jauniešus nedaudz finansiāli motivēt. Šādās praksēs esam arī noskatījuši iespējamos kandidātus nākamajiem muzeja darbiniekiem.

IZS: Kā Jūs vērtējat Latvijas muzeju sadarbību?

AA: Sadarbība ir diezgan laba. Protams, nevar mākslīgi sadarboties visi muzeji savā starpā, jo jāņem vērā dažādās muzeju specifikas. Mums ļoti labs piemērs ir Bauska, kur sadarbojamies ar Bauskas pils muzeju, Bauskas Novadpētniecības muzeju, nāk klāt Mežotnes pils, Rundāles pils. Veidojas teritoriāls piedāvājums, īpaši sadarbojoties arī ar Bauskas tūrisma informācijas centru. Rīgā mums ir laba sadarbība ar Latvijas Dzelzceļa muzeju, kas lielā mērā ir radniecīgs muzejs, tāpat sadarbojamies ar Latvijas Ugunsdzēsības muzeju – notiek eksponātu apmaiņa un piedalīšanās kopīgos pasākumos. Vēl viens piemērs - šobrīd jau mēnesi Valmieras muzejā ir Retro dienas, kur mums ir izstādīti pāris motocikli, velosipēdi, uz atklāšanu no Rīgas brauca vesela antīko automobiļu parāde. Brīvdabas muzejs, kad mums bija nepieciešama palīdzība guļbūves izveidošanai muzeja ekspozīcijā, lieliski palīdzēja ar speciālista padomu. Labprāt viesojamies un gūstam jaunas idejas, apmeklējot interesantākos Latvijas muzejus.

IZS: Sadarbība un kopēju pasākumu un akciju rīkošana pašreizējos budžeta apstākļos varētu tikt veiksmīgi izmantota arī kā kopēja un vērā ņemamāka muzeju tēla pozicionēšana.

AA: Tā tas ir. Tāpat kā jebkuros pakalpojumos tāda klāsteru veidošana ir ļoti laba lieta. Piemēram, jābūt lielam auto mīlētājam, lai brauktu uz Bausku apskatīt 40 automašīnas. Bet, ja brauc uz to reģionu kopumā, katrs var atrast kaut ko savām interesēm atbilstošu – kaut kas interesants sievai, kaut kas vīram, bērniem un visiem kopā. Ja pie visa klāt vēl ir laba infrastruktūra un ir kur paēst, kafiju iedzert, tad tas viss kopā veido ļoti labu piedāvājumu.

IZS: Kā Jūs vērtējat Muzeju nakti?

AA: Muzeju nakts visiem muzeja darbiniekiem ir liels pārbaudījums. Šogad Muzeju nakti organizējām nedaudz savādāk, ar zināmiem ierobežojumiem un visu ekspozīciju atvērām tikai vēlā naktī. Reizēm ir labāk saglabāt kādu noslēpumu, kādu intrigu. Tas attaisnojās, jo interesentu skaits bija pat lielāks nekā iepriekšējā gadā, bet ne vienu brīdi neveidojās rindas un, manuprāt, pasākums bija veiksmīgs. Muzeju nakts uzdevums ir radīt cilvēkos interesi muzeju apmeklēt arī turpmāk, ikdienā, nevis sacensties pūļa piesaistīšanā vienā vakarā.

 
blog comments powered by Disqus