Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Anna Jurkāne: “Par muzeju varu runāt mūžu!”

 

 

Ierodos Turaidas muzejrezervātā pirmdienas rītā ap pulksten vienpadsmitiem. Laiks ir lietains, bet pie apmeklētāju centra jau nostājušies kādi desmit tūristu autobusi, par ko esmu mazliet pārsteigta. Vēl vairāk esmu pārsteigta, kad uzzinu, ka muzejs apmeklētājiem ir atvērts cauru gadu, bez brīvdienām. Pat 1. janvārī no paša rīta esot klāt vairākas tūristu grupas, kuras vēlas apskatīt šo Latvijas un pat Baltijas mērogā unikālo kultūrvēstures vietu. To vada aizrautīga un interesanta personība – Anna Jurkāne, kura šim darbam veltījusi nu jau 46 gadus. Bezbailīgi realizēdama daudzas savas un kolēģu ieceres, viņa ir īstena sava darba un arī Latvijas patriote.  Kad uzdevu jautājumu, kas viņu iedvesmo darbam, neminstinoties saņēmu atbildi: “Man patīk strādāt!”.

Stāsta Anna Jurkāne 

Jā, man vienmēr paticis strādāt. Atceros sevi četru gadu vecumā, slaukām pagalmu. Pēc tam priecājos, ka viss ir tik tīrs, un tas ir skaisti. Man vienkārši patīk darīt darbu, pēc tam tas sagādā baudu – ieraudzīt darba rezultātu. Lai gan pats darba process bieži vien dod vairāk enerģijas nekā rezultāts. Latviskā dzīvesziņa, darba tikums man ieaudzināts jau bērnībā. Uzaugu Madonas pusē. 

Studēju vēsturi, pēc absolvēšanas valsts sadalē mani nosūtīja darbā Siguldas arhīvā, kur nostrādāju obligātos trīs gadus. Tad pieteicos uz Siguldas novadpētniecības muzeja direktora vietu. Sākumā (A. Jurkāne ir direktore no 1973. gada – red.) bijām tikai trīs darbinieki. Toreiz trūka resursu gan Turaidas pils izpētei, gan vēlāk Dainu kalna izveidošanai un uzturēšanai. Padomju laikos populārs bija vissavienības tūrisms. Gadā mūsu muzeju apmeklēja pusmiljons apmeklētāju, jo bijām ietverti tūristu maršrutos. Ieejas maksa muzejā bija niecīga. Muzeji pēc darbinieku atalgojuma bija sadalīti kategorijās, mēs bijām trešajā kategorijā. Kaut ko mainīt muzeju nozarē Latvijā toreiz bija mazas iespējas. 

Vai toreiz, 1973. gadā, bija vīzija par tik plašu teritoriju un arī piedāvājumu tūristiem, kāds tas ir tagad?

Noteikti nē. Vienreiz uz Turaidas pili bija atbraukuši arhitekti Leona Plauciņa vadībā. Arī Marta Staņa un Aleksandrs Birznieks to vidū. Sportistes garā “aizauļoju” uz pili. Kāda kundze no viņu vidus pienāca man klāt un izbrīnā teica: “Un šis bērniņš ir pils direktors?”. Man toreiz bija 28 gadi. Jāsaka tā, ka biju čakls un centīgs “bērniņš”, jo ļoti daudz mācījos un darbā krāju pieredzi. Vēl tagad kolēģis Jānis Garjāns saka: “Ko tad Jurkāne – viņa visu laiku mācās!”. Arī šobrīd uzskatu, ka visu laiku ir jābūt lietas kursā par jaunākajām tendencēm muzeoloģijā, heritoloģijā, arī psiholoģijā, menedžmentā, tāpat dabas un kultūras mantojuma pētniecībā un saglabāšanā.

Kad sajutāt, ka vajag iesākto paplašināt, kā tas notika?

Rodas apstākļi un nepieciešamība atrisināt kādu problēmu, lai spertu nākamo soli. Tajā laikā, 70. gados, pētniecības un materiālu vākšanas forma bija mūsu pašu organizētas vasaras ekspedīcijas. Braucām ar divriteņiem pa Rīgas rajonu, pa ciemiem, pie iedzīvotājiem. Jau bijām vairāk darbinieku. Dodoties no mājas uz māju, vācot materiālus, izdevās iegūt nozīmīgu krājuma daļu. Bet bija problēma, ka nebija, kur to novietot. Muzejs bija nesen pārņēmis Turaidas baznīcu, jo bija likvidēta draudze.  Sākumā visu jaunieguvumu likām baznīcā, bet tad sākām iekārtot baznīcā ekspozīciju, saglabājot tās interjeru. Muzejam bija nepieciešama krātuve, jo līdz tam tās vispār nebija. Izstrādājām projektu par jaunas krātuves izbūvi blakus dārznieka mājai, kur tagad lībiešu ekspozīcija. Jau bijām visu saskaņojuši arī ar Kultūras ministriju, bet to noraidīja kultūras mantojuma speciālisti, jo, viņuprāt, ēka neiederējās vēsturiskajā vidē pirms Turaidas pils. No šodienas skata raugoties, jāatzīst, ka viņiem bija taisnība, bet toreiz tas bija ļoti sāpīgi un likās gandrīz bezcerīgi muzejam pastāvēt tikai “drupās”. Bija jādomā tālāk, kā un kur muzejs var attīstīties. Toreiz blakus bija kolhozs, vēlāk padomju saimniecība “Krimulda”. Tur atradās senās muižas ēkas, no kurām daudzas bija avārijas stāvoklī. Tika uzsākts darbs, lai pamazām tās pārņemtu. Piemēram, muižas akmens klēti, pašreizējo krājuma ēku, saimniecība “Krimulda” atdeva muzejam tad, kad tai iekrita jumts, jo pašiem vairs tādu nevajadzēja. Diemžēl muzeji visu laiku tiek pielāgoti celtnēs, kuras pamet. Un tāda bija arī mūsu situācija, ka muzejam nodod to, kas citiem vairs neder. 

Tomēr gribu teikt, ka visos laikos esmu sastapusi cilvēkus, kuri ir atbalstījuši muzeju un uz kuriem vienmēr varēja un var paļauties. Mana pārliecība un pieredze ir tāda, ka, ja tu pats gribi no sirds strādāt, atradīsies, kuri atbalstīs.

Dažreiz, it īpaši ārvalstu muzejnieki, man uzdod jautājumu – kad bija labāk, vieglāk strādāt – padomju laikā vai tagad? Atbildu, ka dažādi – grūtības ir gan tagad, gan bija toreiz, kad nebija iespējams patiesi parādīt uz pētījumiem balstītu vēsturi. Šobrīd vislielākās grūtības ir ar finansējumu, jo griba attīstīt muzejrezervātu ir liela. Mums ir talantīgi muzeja darbinieki, un komanda pašlaik ir spēcīga. Taču mums ir vismazākā dotācija starp astoņiem Kultūras ministrijas pārziņā esošiem muzejiem. Dotācija nenodrošina pat atlīdzību, nerunājot jau par komunāliem maksājumiem un citiem izdevumiem. Attīstību var sekmēt tikai muzeja apmeklētāji. Muzejam ir ļoti nepieciešams plašāks apmeklētāju centrs, lai uzņemtu apmeklētājus turpat no 90 pasaules valstīm.

Patlaban muzejā strādā 80 darbinieku, ieskaitot uz sezonu pieņemtos, jo apmeklētāji vasarā var iepazīt 40 ekspozīcijas. Neesam atguvuši pirms krīzes laika 91 štata vienību. Lai uzturētu pētniecības un attīstības kvalitāti, mums ir daudz sadarbības līgumu, piemēram, ar LU Latvijas vēstures institūtu, Latvijas Zinātņu akadēmiju, pieaicinām vēsturniekus no dažādām augstskolām, citu jomu profesionāļus – vides speciālistus, arhitektus utt. Kādreiz zīmēju simbolisku putnu ar diviem spārniem, kur viens ir muzeja darbinieki, bet otrs – sadarbības partneri un atbalstītāji. Un tad var lidot, ja muzejam ir divi spēcīgi spārni. Ļoti būtiska un abpusēji izprotoša ir sadarbība ar vairāk nekā 100 Latvijas un ārvalstu tūrisma firmām, ar kurām noslēgti līgumi. Sadarbojamies ar folkloras kopām un tradicionālā mantojuma speciālistiem, jo pie mums notiek nozīmīgi latviešu tradicionālo svētku pasākumi. Vēl padomju laikā ar pārdzīvojumiem radot Dainu kalnu, nelikās, ka tas skanēs visā pasaulē un tam būs tik nozīmīga loma nemateriālā kultūras mantojuma vēstījumā mūsdienās.

Vai kāds no pagātnē pieņemtajiem lēmumiem tagad liek domāt, ka vajadzēja darīt citādāk?

Protams! Jo tikai robots var teikt, ka tas, kas ieprogrammēts, tiks arī sasniegts. Dzīve ir negaidītu un krāšņu pavērsienu pilna vai ik dienu. Nekas nav mūžīgs, un pārmaiņas ir ikdienas darba sastāvdaļa. 

 Es darbiniekiem mācu, ka lēmuma pieņemšanai ir nepieciešams pēc iespējas vairāk informācijas jeb datu. Tad, analizējot tos, var pieņemt lēmumu, – jo vairāk informācijas, jo precīzāks būs lēmums. Kad tas pieņemts, nākamais solis ir uzņemties atbildību, tad seko darbība, kas parāda, cik pareizs bijis lēmums.  Tā notiek virzība – ik mirkli pieņemot lēmumus, kas virza muzeja attīstību un sakārto darba vidi. Tāpat ir ar jaunām muzeja ekspozīcijām, kuras iekārtot ir katra muzeja sapnis, bet tam ir vajadzīgas zināšanas un pieredze. Man ir bijuši vairāki vilinoši piedāvājumi strādāt arī citur, augstākos amatos. Tomēr, strādājot muzejā, man šķitis, ka var padarīt ko nozīmīgu, ko paliekošu. Domāju, vai tad es te Turaidā slikti strādāju, ka man jāiet citur? Atbildot uz jautājumu par lēmumu pieņemšanu, uzskatu, ka lēmums par Turaidas muzejrezervāta izveidošanu, aptverot, aizsargājot un saglabājot Turaidas vēsturisko centru, to “muzejiskojot”, ir bijis ļoti pareizs. Tāpat Turaidas pils arheoloģiskā izpēte 25 gadu garumā, kas ir devusi ne tikai Latvijas vēsturei unikālu materiālu, tāpat pils nosargāšana un nostiprināšana pilskalna nobrukuma laikā, ir darbs, ko nevar aizmirst un kas ir prasījis daudz garīga spēka un izturības.

Kāda bija pirmā sajūta, kad saņēmāt Mērijas Grīnbergas balvu?

Neviennozīmīga. Man tiešām tas bija pārsteigums. Todien braucu uz Daugavas muzeju, kā uz sava muzeja bijušo filiāli. Tā bija arī mana darba sastāvdaļa teju 21 gadu. Dodoties turp, atcerējos visu sarežģīto sadarbības vēsturi, jo viens no otra bijām tālu. Algas toreiz bija jāved un jāizmaksā darbiniekiem uz vietas, un ar transportu bija dažādi. Toreiz, 1981. gadā, arī saņēmu sava mūža vienīgo vadības aizrādījumu par Daugavas svētkiem, jo svētku laikā dziedājām tautasdziesmas. Tagad ierodoties muzejā, biju priecīga, ka tur ir tik skaisti, viss sakopts, interesanta ekspozīcija. Kad Muzeju biedrības Gada balvas ceremonijas laikā nosauca manu vārdu, biju ļoti pārsteigta. Man šķiet, ka katram laikam ir savi pārbaudījumi un sava vērtību sistēma. Kaut vai, apbrīnojot Mērijas Grīnbergas izturību, viņas paveikto un goda prātu, šis laiks ir citādāks. Tomēr pamatvērtības – pacietība, izturība, pašaizliedzība un vēlme darīt to darbu, par ko deg sirds, uz ko ir mīlestība - man šķiet, ka tas mums ar Mēriju varētu būt kopīgs.

Pēc tam man bija ļoti liela vēlme aizbraukt un nolikt uz Mērijas Grīnbergas kapa ziedus, ko man pasniedza svētku reizē. Tomēr todien to nevarēju izdarīt. Nesen aizbraucu kopā ar Māru Lāci.  Mērijas Grīnbergas paveiktais un pārdzīvotais ir bezgala cieņas un pateicības vērts. Dzīvē ir dažādas izvēles. Tādus īstus sava darba pārdzīvojumus, tāpat kā Mērijai, kura nekad nestāstīja pārdzīvoto, vārdos ir grūti ietērpt.  Tas man darbs priekšdienām – uzrakstīt par muzeja darba un kultūras mantojuma saglabāšanas jēgu, kad vairs nebūs tik liela slodze un būs laiks apcerēm.

Par Mēriju Grīnbergu zināju jau iepriekš – pirms tapa filma par viņu un plaši apsprieda viņas personību. Muzejniekiem tas nebija noslēpums, jo padomju laikā mēs tikāmies bieži, braucām viens pie otra ik mēnesi uz kādu muzeju skatīties jaunas ekspozīcijas, izstādes. Tajā laikā daudz vairāk paudām viens otram atbalstu un atzinību, apspriedām notikumus muzejos. Sarunās bija arī šie stāsti - gan Elzas Rudenājas, Līvijas Blūmfeldes, Mildas Leimanes sacītais par Mērijas Grīnbergas pašaizliedzību, tas nebija noslēpums. 

Ja par grūtībām un lielu risku, tad varu minēt laiku, kad Latvija atguva neatkarību un 1992. gadā sākās zemes reforma. Saņēmu pat draudus, un bija riskanti brīži, tiesas procesi. Privātīpašnieku vēlme iegūt īpašumā un “prihvatizēt” Turaidas Rozes kapavietu kā ganības un Dainu kalnā stādīt kartupeļus, par ko rakstīja arī prese, iekārtot valūtas maiņas punktu Turaidas pils tornī. Šādu agresīvu darbību bija visai daudz un grūti nācās aizstāvēt, tikko 1988. gadā dibināto Turaidas muzejrezervātu, lai saglabātu Turaidas vēsturisko centru ar izcilo dabas un kultūras mantojumu. Palīdzēja arī ārvalstu ekspertu atzinumi, valsts protokolu vizītes un starptautiskā atzinība par muzeja darbu. 1996. gadā muzejrezervāts pirmais no Baltijas valstu muzejiem Eiropas muzeju gada balvas konkursā saņēma Eiropas muzeju Speciālās Atzinības balvu.

Tad vēl atceros 1982. gadu, kad sākām veidot Dainu kalnu. Iepriekš jau biju rakstījusi Kara komisariātam, ka dīķītis ir jāpārbauda, jo tur ir mīnas. Labiekārtošanas darbi sākās īsi pirms Oktobra svētkiem. Ekskavators izraka lādiņus, redzēju, kā kausā ieķērusies mīna. Viss process bija jāapstādina. Drošības komitejas darbinieki mani izsauca un pratināja, vai es speciāli pirms valsts svētkiem esmu saorganizējusi sabotāžu? Nācās taisnoties un skaidrot Otrā pasaules kara sekas. Atmīnēšanas darbi šajā teritorijā turpinājās teju divus gadus. 

Tad ir bijusi situācija, ka 2010. gadā palikām bez valsts dotācijas. Man pirms tam bija pamatotas iebildes, ka muzejrezervāta kultūrvēsturisko vidi – teritoriju un pieminekļus nodod VAS “Valsts nekustamie īpašumi”  pārvaldīšanā. Diemžēl šāds augstākstāvošo instanču lēmums izrādījās nepārdomāts, un tagad šis jautājums atkal jārisina no jauna. 

Kāda Jums izskatās Latvijas muzeju aina? 

Es priecājos par Latvijas muzejiem. Daudz esmu bijusi arī ārzemju muzejos, bet tik fantastisks entuziasms, kāds ir mūsu muzeju darbiniekiem, strādājot ar tik pieticīgiem resursiem ir retums. Atvaļinājuma laikā braucu pa Latvijas muzejiem, interesējos par viņu padarīto. Muzeju darbinieki strādā fantastiski, ar izdomu un viņu pieredzi vērtēju ļoti augstu. Viens gan mani uztrauc – vai mēs kā nozare kopā viens par otru spējam teikt labu. Vai spējam izcelt otra padarīto darbu un būt koleģiāli? Man šķiet, ka greizsirdīga konkurence muzeju vidū neko nedod. Mūsu visu darbs ir parādīt to, ar ko Latvija ir bagāta.  Ar to varam celt Latvijas prestižu. Jo mums būs kvalitatīvāki muzeji un varēsim par to izstāstīt citiem, arī par kolēģu veikumu, jo kopumā būs labāk arī Latvijai – vairāk priecāsies par šo vietu, nevis brauks prom. 

Kas Jūs aizrauj ārpus muzeja darba? 

Kas ir muzeja darbs? – tā ir mana dzīve! Dzīvot ar jēgu un būt. Gūt piepildījumu ik dienu ar darbu, ar sadzīvi, attiecībām un pozitīvu attieksmi, saprast paaudžu pārmantojamību un pasauli sev apkārt. Protams, ārpus darba veltu laiku ģimenei, dārzam. Priecājos kopā vīru par meitas interesēm, un mazdēls ir mans lielākais dārgums. 

Ko Jūs novēlētu kolēģiem – muzejniekiem?

Priecāties par savu darbu! Ja arī rodas grūtības, tad meklēt atbalstu. Dzirdu sakām, ka daudzas profesijas drīz izzudīs. Bet es saku – muzeju speciālistus un pašus muzejus vajadzēs vienmēr, kamēr pastāvēs cilvēce. Jo cilvēkam ir nepieciešama atmiņa – atcerēties, atpazīt, saglabāt, zināt savu pagātni, ģimenes, dzimtas, tautas un valsts vēsturi. Tas rada piederības un stabilitātes sajūtu. Retoriskais jautājums “Kas es esmu?” vienmēr būs aktuāls.

Nobeigumā vēlos teikt paldies Latvijas muzeju biedrībai par izrādīto godu un piešķirto Mērijas Grīnbergas balvu! Jā, dzirdēju dažādus viedokļus, bet es nekad neesmu saņēmusi tik daudz kolēģu - muzejnieku apsveikuma vēstuļu, kā tagad. Tādi ir muzejnieki! Paldies Jums.

 

Post Scriptum

Anna Jurkāne bija viena no tiem, kas 1989. gadā izveidoja Latvijas muzejnieku biedrību. 

Anna Jurkāne: “Tas bija atmodas laikā Latvijā, kad valdīja “biedrību bums”. Diskutējām, vai vajag muzejnieku biedrību, veidojot to pa dažādām profesionālām darbības jomām, piemēram, krājuma glabātāju sekcija, pētnieku sekcija utt. Nodibinājās Muzejnieku biedrība. Sākotnējā ideja – kā vienam otru aizstāvēt pret veco sistēmu, kāda pastāvēja Padomju Savienībā. Līvija Blūmfelde teica: “Katram muzejam nepieciešama sava seja.” Toreiz bija standarts, ka divas trešdaļas no ekspozīcijas bija jāvelta padomju perioda atspoguļošanai. Tad sākās diskusijas par to, ka muzeju uzdevums vispirms ir atspoguļot vietējo, reģionālo, novada un valsts vēsturi. Arī mēs, Turaidā vēlējāmies atspoguļot gan viduslaikus, gan vēlākus vēstures periodus. Padomju laikā, kad mums sākumā liedza pils arheoloģisko izpēti, radās stereotips, ka Turaidā jau nekā nav, tikai drupas un “zaļas lapas” un kāpēc tad tur ieguldīt darbu. Taču nevar nenovērtēt Latvijas sabiedrības un pasaules kultūras tūristu interesi par Turaidas muzejrezervātā radīto. Esam taču Latvijas apmeklētākais muzejs.

Vēlāk no Muzejnieku biedrības izveidojās Latvijas muzeju biedrība un tas jau ir cits stāsts.”


 
blog comments powered by Disqus