Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Uzvaras bulv. 2A, Rīga, LV-1049

  • phone:  + 371 29532069
LATVIJAS MUZEJU BIEDRĪBAS
GADA BALVU
"ZELTA PUTEKLIS"
ATBALSTA

Jubilejas gads

 

28. jūnijs. 2017

Saruna ar Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa – muzeja direktori Antru Medni. Šogad Antra svin 25 gadu jubileju muzeju nozarē, Čaka muzejs atzīmē 20 gadadienu un jau 15 reizi notiks Memoriālo muzeju vasaras pasākums, kuru organizē Antra.

Dace Bumbiere-Augule: Šogad svinat 25 gadus muzeju nozarē. Kā nonācāt muzejā?

Antra Medne: Absolūti nejauši. Darbs muzejā nebija mans bērnības sapnis. Vienīgais muzejs, kur regulāri gāju bērnībā, bija Liepājas pilsētas muzejs. Mana bērnība pagāja padomju laikā. Vienīgais veids, kā glābties no tā laika pelēcības, bija muzejs, tā ekspozīcijas, mākslas izstādes. Muzejā uzturējos bieži, jo tas bija blakus skolai, kurā mācījos. Kad pabeidzu Latvijas konservatoriju, mani uzaicināja strādāt Kultūras ministrijā. Pēc diviem nostrādātiem gadiem sapratu, ka šis darbs nav domāts man, jo tajā bija ļoti maz radošuma, krāsainības. Studējot filozofijas maģistrantūrā pie profesores Maijas Kūles, satikos ar Jūrmalas pilsētas vēstures speciālisti Inga Sarmu. Viņa izstāstīja man, ka Aspazijas māja Jūrmalā palikusi bez vadītāja. Pieteicos darbam. Jūrmalas muzeja direktore Inta Baumane mani pieņēma darbā. Vairāku gadu laikā Aspazijas māju, kas ir arī kultūras vēstures piemineklis, atjaunojām un atvērām muzeju apmeklētājiem.

2002. gadā Iveta Ruskule, tagadējā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore, gāja prom no krājuma glabātājas vietas A. Čaka muzejā. Viņa piedāvāja man šo amatu. Tā 2002. gada janvārī atgriezos Rīgā kā A. Čaka muzeja krājuma glabātāja. 2006. gadā, kad toreizējā direktore Andra Konste pārcēlās uz Ventspili, kļuvu par muzeja direktori. Šajā amatā esmu 11 gadus.

A.Čaka muzejs ir viens no mazākajiem Latvijas muzejiem, tāpēc cenšamies paplašināt darbības robežas ārpus tā fiziskajām telpām. Visiem interesentiem ir iespēja doties ceļojumā par A. Čaka vietām Rīgā, jo visas vietas un ēkas, kas saistītas ar dzejnieku, ir apzinātas un, mums par laimi, saglabājušās. Esam izveidojuši un piedāvājam atsevišķu programmu par A.Čaka vietām Pārdaugavā. Pēdējos 2 gadus turpinām robežu paplašināšanu un dodamies kopā ar interesentiem pa A.Čaka dzīves un darba vietām Vidzemē un Dienvidigaunijā.

DBA: Čaka muzejs šogad svin savu 20 gadu pastāvēšanas gadadienu. Kā muzejs izveidojās?

AM: Ideja par A.Čaka muzeja izveidi radās Andrai Konstei ar domubiedru grupu. Tā grupa bija diezgan liela. 90. gadu vidū A. Čaka dzīvoklī Rīgā, Lāčplēša ielā 48/50-14 dzīvoja dzejnieka mantinieks un visa dzejnieka iedzīve bija saglabājusies. Sākotnēji bija doma, ka Kultūras ministrija varētu atpirks dzīvokli, tomēr, domājot par A. Čaka un Rīgas ciešo saistību, izvēlējāmies uzrunāt Rīgas domi, kuras pakļautībā tolaik nebija neviena muzeja. Atsaucās arī šīs idejas atbalstītāji un sponsori. Sākumā visas dzejniekam piederējušās mantas jaunais muzejs pārņēma kā deponējumu un pamazām priekšmetus pārpirka. 2014. gada beigās viss deponējums tika pārpirkts no dzejnieka mantinieka.

1997. gada 4. marts ir A. Čaka muzeja nodibināšanas diena. Tad arī sākās muzeja idejas izstrāde, izveide un iekārtošana. Viesistabas un guļamistabas interjeri tika restaurēti un iekārtoti tieši tā, kās izskatījās A. Čaka laikā. Dzejnieka virtuvi pārveidojām par darba un krājuma telpu. 21. gadsimts pieprasa pārmaiņas un arī Čaks pielāgojas. Ik pa laikam muzejā kaut ko uzlabojam, restaurējam, sakārtojam, lai apmeklētājam un pašiem būtu interesanti.

DBA: Kas ir Čaka muzeja īpašā vērtība?

AM: 95% krājumā ir oriģināllietas, kas piederējušas A. Čakam un viņa ģimenei. Daudzi muzeji ar to nevar lepoties. Turklāt A. Čaks kā personība savu šarmu nav zaudējis. Neskatoties uz padomju laika „rozā” nokrāsu, A. Čaks joprojām ir mīlēts, apbrīnots un aktuāls. Jaunākā paaudze joprojām mācās viņa dzejoļus, raksta tos uz trotuāriem, uz trolejbusa pieturām. Zinātnieki atrod arvien jaunus, nezināmus un interesantus faktus A. Čaka daiļradē un personībā.

Gandrīz 20 gadus darbojas A. Čaka biedrība, kas iesaistās dažādos projektos. Reizi divos gados tiek pasniegta mākslinieka A. Vārpas izveidotā A. Čaka balva par īpašiem sasniegumiem dzejnieka daiļrades popularizēšanā. Tomēr cilvēki, kas pelnījuši pateicību un atzinību par savu darbu, ir daudz vairāk, tāpēc tajā gadā, kad netiek piešķirta balva, pasniedzam mākslinieka Vilipsōna veidoto piemiņas nozīmīti tiem, kas veicinājuši A. Čaka piemiņas saglabāšanu.

DBA: Kuras, jūsuprāt, būtu tās trīs lietas Čaka muzejā, kuras noteikti jāievēro?

AM: Grūti izdalīt trīs lietas. Un tomēr: dzejniekam svarīgs ir rakstāmgalds. To A. Čaks nopirka Rīgas utenī 1922. gadā, kad atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā. Tas ir vienīgais dzejnieka rakstāmgalds. Pie tā viņš uzrakstījis daudzus savus darbus. Kad A. Čaks ar tēvu pārcēlās uz dzīvokli Lāčplēša ielā 48/50-14, tētiņš mudināja viņu iegadāties jaunāku un modernāku rakstāmgaldu, uz ko A. Čaks atbildējis: „Es pie šī galda sāku un arī beigšu rakstīt. Man citu nevajag”. Tā arī notika. Visur, kur A. Čaks dzīvojis, šo galdu ņēmis sev līdzi. Otra interesanta lieta ir A. Čaka grāmata plaukts, kurš izgatavots pēc dzejnieka skices novietošanai pie istabas slīpās sienas. Arī vēstuļu plauktiņš izgatavots pēc dzejnieka skices, kurā viņš sakārtoja saņemtās vēstules. Pats A. Čaks esot bijis slinks vēstuļu rakstītājs. Trešā lieta – mākslinieka Niklāva Strunkes gleznotais A. Čaka portrets (gleznas nosaukums “Latgales priekšpilsēta”), no kura dzejnieka acu skatienu seko mums, lai kur arī telpā mēs atrastos.

DBA: Ko jūs vēlaties, lai apmeklētājs iegūst no vizītes muzejā?

AM: Lai ienākot muzejā, apskatot to un iepazīstoties ar mūsu plašo un daudzpusīgo piedāvājumu, gribētos vēl vairāk uzzināt par A. Čaku. Lai apmeklētājiem būtu interese ne tikai par dzejnieka dzīvokli, bet A. Čaka dzīves un darba vietām ārpus muzeja sienām. Lai pēc iegūtās informācijas un sajūtām gribētos atvērt un lasīt A. Čaka dzeju vienatnē un klusumā. Dzeja ir tāda intīma lieta, kas prasa zināmu individualitāti.

DBA: Antra, jūs aktīvi darbojaties ne tikai savā muzejā, bet turat rūpi arī memoriāliem muzejiem kopumā. Šogad notiks jau 15. Memoriālo muzeju vasaras seminārs. Kā aizsākās tradīcija un kāds ir tās mērķis?

AM: Sākoties Latvijas muzeju akreditācijas pirmajam posmam pirms 20 gadiem un, izvērtējot informāciju, kāda tika gūta akreditācijas procesā, toreizējā Latvijas Muzeju pārvalde kopīgi ar A. Čaka muzeja kolēģiem nonāca pie secinājuma, ka Latvijas memoriālo muzeju kvalitatīvie rādītāji ir stipri atšķirīgi Rīgā un Latvijas nomalēs. Ņemot vērā faktu, ka memoriālos muzejus nav iespējams pārvietot kaut kur tuvāk lielajiem ceļiem vai pilsētu centriem, jo tie atrodas tieši tur, kur mūsu valsts slavenie cilvēki ir dzīvojuši (tālu no centra, ar sliktiem piebraucamiem ceļiem, dažkārt ar elektrības un apkures problēmām), vajadzēja rast iespējas, kā memoriālo muzeju darbu padarīt saistošāku, efektīvāku, interesantāku un kvalitatīvāku.

2003. gada janvārī radās ideja veidot vasaras seminārus kādā no Latvijas memoriālajiem muzejiem, tādā veidā dodot iespēju autentiskajā vidē izvērtēt visas muzeja problēmas, analizēt un, piesaistot kompetentus lektorus, sniegt gan praktiskās, gan teorētiskās zināšanas. Latvijas memoriālo muzeju darbinieku vasaras semināri notiek jau 15 gadus un aktuālās tēmas vēl arvien nav izsmeltas. Semināri ir notikuši F. Bārdas muzejā „Rumbiņi”, Raiņa muzejā „Jasmuiža”, Alūksnes novadā, A. Brigaderes muzejā „Sprīdīši”, J. Jaunsudrabiņa „Riekstiņos”, Raiņa “Berķenelē” Daugavpils rajonā, Vecpiebalgas novadā, P. Upīša muzejā Dobelē, E. Veidenbauma muzejā „Kalāči”.

Šovasar tiksimies Tukuma novadā, lai runātu par memoriālo muzeju ekspozīciju autentiskumu un mūsdienu sabiedrības prasībām, kur spriedīsim, kādā veidā 21. gadsimts maina muzeja apmeklētāju prasības pret vēsturiskajām ekspozīcijām, to eksponēšanas metodēm un iespējām. Kādi jauni profesionāli izaicinājumi ir muzeju speciālistiem? Cik elastīgi mēs spējam pieņemt un integrēt muzeja ekspozīcijās jaunās vēsmas, zināšanas un tehnoloģijas? Cik tālu esam gatavi iet modernās pasaules pavadā? Kur ir tā robeža, kas jānovelk, domājot par autentiskiem vēsturiskiem materiāliem, to vērtību un modernā cilvēka prasībām, lai muzeja darbinieki netiktu uztverti kā dinozauri?

Memoriālajos muzejos šobrīd ir paaudžu nomaiņas laiks. Ir svarīgi, lai šis process notiktu organiski. Ir cits laiks, mainās prasības un vērtības. Tomēr galvenā lieta paliek nemainīga –kopt katram mums uzticēto un visu kopīgo Latvijas kultūras vēsturi.

 Foto autore - Guna Oškalna-Vējiņa

 
blog comments powered by Disqus