Blogi

 
Zane Melāne

Atvērtais krājums muzejā

Tradicionāli kolekcionēšanu definē kā vērtētu/vērtīgu lietu iegūšanu un eksponēšanu aktīvās atlases un aizrautīgas apguves procesā, kura rezultātā lietas visbiežāk tiek izņemtas no tām raksturīgās vides un ierastā lietojuma. Kristofs Pomians paplašina kolekcijas jēdzienu, raksturojot to „kā dabas radītu vai cilvēka izgatavotu priekšmetu kopumu, kas uz kādu laiku vai uz visiem laikiem tiek izņemts no ekonomiskās aprites, novietots kādā speciāli šim nolūkam iekārtotā vietā un eksponēts apskatei”. Abos divos varantos kolekcionēšana paredz to, ka kolekcijā nonākušais priekšmets tiks eksponēts, būs pieejams apmeklētājiem un interesentiem nevis iegulsies slēptākajās un slēgtākajās muzeja telpās – krātuvēs.

Domājot par muzeju un muzeju kolekcijās esošo priekšmetu pieejamību sabiedrībai, arvien aktuālāks kļūst jautājums par atvērtās krātuves izveidi muzejā. To apliecināja plaši apmeklētais un lielu interesi raisošais Latvijas Muzeju biedrības organizētais pieredzes apmaiņas un profesionālās pilnveides platformas “RĪTDIENAS MUZEJS” šī gada pirmais pasākums ar vienojošo tēmu “Atvērtais krājums”. Pasākumam no organizatoru puses bija izvēlēta viena no atklātajām muzeju krātuvēm - Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu krātuve Sarkaņos. Kopskaitā RĪTDIENAS MUZEJA pasākumā piedalījās 46 muzeju darbinieki (lielākoties krājumu glabātāji) no 19 muzejiem.

To, ka atvērtā krātuve vairs nebūt nav fenomens Latvijā, apliecināja pieaicinātie lektori, kas dalījās savā pieredzē un aktualizēja problēmjautājumus atvērto krātuvju izveidē un uzturēšanā. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu krātuves Sarkaņos krājuma glabātāja Inese Sudāre lakoniski, bet prasmīgi ieskicēja svarīgākos jautājumus, kas rodas, domājot par atvērtās krātuves izveidi, telpu iekārtošanas principiem un darbu ar apmeklētājiem. Sarkaņu krātuve ir viens no piemēriem arvien pieaugošajai tendencei muzeju vajadzībām nodot ēkas, kas zaudējušas savu sākotnējo funkcionalitāti. Jāatzīst mazliet skumji, tomēr pašlaik aktuāli ir iekārtot muzejus likvidēto skolu telpās.  

Atziņu par muzeju radošumu, sadarbību un atvērtību spilgtināja Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere, stāstot par “Muzeju priekšmetu rādītavu”. Šis ir pirmais muzejs Latvijā, kas, sadarbojoties ar radošajām industrijām, izveidojis atsevišķu izglītojošo nodarbību telpu, kas apvienota ar muzeja atvērto krājumu. Tik labskanīgā apzīmējuma “Muzeju priekšmetu rādītava” radītāji ir spējuši veiksmīgi apzināt un prasmīgi  izmantot to muzeja kolekcijas daļu, kas piesaistītu plašu auditorijas interesi. Muzejpedagoģiskā programmas, kas tiek realizētas atvērtajā krātuvē, ir paredzētas dažāda vecumu bērniem (neizslēdzot arī pieaugušo iesaisti) un spēj nodrošināt plašu apmeklētāju loku. 

Limbažu muzeja galvenā speciāliste Diāna Nipāne pasākuma ietvaros dalījās ar stāstu par atklātās krātuves izveidi vecajā ugunsdzēsēju depo, pierādot muzeju fleksibilitāti, prasmi pielāgoties jeb “paņemt to, ko citiem nevajag”, rast inovatīvu risinājumu un radīt jaunu piedāvājumu.

Viens no aspektiem, kas nodrošina un veicina muzeju pastāvēšanu un attīstību ir pašvaldības atbalsts un iniciatīva. Līdzās labajiem piemēriem un veiksmes stāstiem, daudzviet Latvijā muzejs kā institūcija joprojām netiek pienācīgi novērtēts un saglabā sekundāru nozīmi finansējuma piešķiršanā, kā arī reģionālās kultūrpolitikas veidošanā un ekonomiskās vides attīstībā.

Domājot par atvērtās krātuves izveidi muzejos, ir jāsastopas ar vairākiem izaicinājumiem un problēmjautājumiem:

  • muzeja vajadzībām piemērotu telpu iespējas un to iekārtojums;
  • cilvēkresursu trūkums – viens darbinieks, kas pilda vairākus amatus;
  • draudi priekšmetu uzglabāšanai un pārraudzībai – pat nerunājot par atbilstošu vides uzraudzību un kontroli, problēmas rada arī pārdomātā priekšmetu klasifikācija, plauktu sistēmu izvēle un kolekciju apraksti;
  • draudi priekšmetu aizsardzībai – priekšmetu brīva pieejamība vienmēr rada bažas par saudzīgu attieksmi no apmeklētājiem un prasa stingru uzraudzību.

Tomēr, neskatoties uz draudiem un vēl neatrisinātiem jautājumiem, atvērtais krājums muzejā ir viena no tendencēm, kas aktīvi ienāk muzeju vidē. To aktualizē kolekciju komplektēšanas straujā dinamika, kas ir viens no problēmjautājumiem 21. gadsimta muzejā neatkarīgi no muzeja lieluma, tipa vai profila. Muzeja priekšmetu skaits pieaug, bet lielākais bieds kolekcijai ir laika liecības statuss, proti, kolekcija kļūst par pasīvu priekšmetu kopumu, kas tiek uzglabāts krājuma telpās. Atvērtā krājuma tēma arī pēc pirmā RĪTDIENAS MUZEJA pasākuma nav izsmelta, bet ir tikai pamats pārdomām par kolekciju komplektēšanas politiku, muzeju piederību radošajām industrijām, jaunu inovāciju ienākšanu un atvērtību sabiedrībai.

14.09.2018
 
blog comments powered by Disqus