Blogi

 
Rihards Sisojevs

Manas 100 dienas

23.februāri apritēja trīs mēneši kopš esmu sācis strādāt muzejā. Lai arī neesmu ministrs, kura darba labais stils ir sniegt atskaiti par pirmajās 100 dienās paveikto. Domāju, ka arī muzejnieku vidē, ir vēlams šāds atskats uz pirmajiem darba mēnešiem, sava veida profesionālais “kamingauts” (angl.val coming out – parādīšanās, atzīšanās, nākšanā gaismā), kas nav tikai politiķu prerogatīva. Laughing

Mani sauc Rihards Sisojevs, esmu dzimis 20.gs. nogalē -  šo gadsimtu raksturojošo notikumu kulminācijas laikā. Iespējams nokaitētā sociāli politiskā atmosfēra, kurā man nācās dzimt, noteica manu nezūdošo interesi par vēsturi, taču visticamāk tie bija vecvecmammas atmiņas par dzimto novadu un brāļa krāšņie sengrieķu mītu pārstāsti. Šo faktoru sajaukuma rezultātā vēstures studijas Daugavpils Universitātē bija pašsaprotama lieta, kas pēc 5, interesantiem un aizraujošiem, studiju gadiem vainagojās ar maģistra grādu vēstures zinātnē.

Jau gandrīz 100 dienas esmu Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs, tāpēc šajā reizē vēlētos vērst uzmanību uz spilgtākajiem notikumiem mana darba laikā. Viedokļa izteikšanu un dalīšanos ar pārdomām par muzeju darbību un muzejnieku dzīvi kopumā, izskatot to no tikko ienākušā speciālista skatupunkta – šo tēmu es vēlētos atstāt kādam citam pārdomu brīdim.

Ienākšana muzeja darba vidē bija “ātra un bez žēlastības”, vairāku apstākļu dēļ. Gada nogale (novembris), visām iestādēm ir trauksmains laiks – ir jāsteidz beigt tekošie darbi, pamazām gatavojoties lielajām gada atskaitēm. Jau 3. darba dienā devos pirmajā komandējumā uz Balviem apgūt “Jauno tehnoloģiju izmantošanas iespējas tūristu piesaistē”. Savukārt pirmo darba nedēļu noslēdzu ar vēl vienu komandējumu, šoreiz uz Paņevežu (Lietuva), kur man bija tas gods, būt vienam no tiem, kas pārstāvēja muzeju pārrobežu projekta apspriedē, piedaloties Grodņas, Paņevežas un Preiļu muzejiem. Savukārt vēl pēc 3 dienām devos uz Rīgu gūt iemaņas darbam ar Nacionālo Muzeju krājuma kopkatalogu un tas viss laikā, kad tik tikko sāc atpazīt kolēģus un atcerēties to vārdus, un pat vienkāršas veidlapas izsniegšana rada eksistenciāla rakstura pārdomas.

Lai lasītājs labāk izprastu situācijas nopietnību un manu nervu šūnu dilšanas pakāpi ir jāapjauš tas notikumu fons kurā, es ienācu muzejā. Ja ar modernajām tehnoloģijām (kuras braucu apgūt uz Balviem) esmu pazīstams visai labi, tās vienmēr ir interesējušas un likušās saistošas, tad ar projektiem un katra muzejnieka dzīvē tik ļoti svarīgo abreviatūru “NMKK” viss bija pavisam savādāk. Par projektu rakstīšanu ir daudz dzirdēts, tomēr reāli ar tiem saskarties ir nācies reti, tāpēc manas zināšanas par to būtību, bija lielākoties konceptuālā līmenī. Taču pārrobežu projekta pārrunas Paņevežā, iespējams, bija viena no lieliskākajām pieredzēm manā mūžā, jo runāt par inovācijām un idejām, kurām iespējams būs lemts tapt lielām, bija patiešām interesanti un iedvesmojoši. Savukārt kopkataloga sakarā atklājas nozīmīgas problēmas, kas iezīmējas muzeju un pētnieku/sabiedrības komunikācijas ziņā. Studiju laikā rakstot daudzus zinātniski pētnieciskos darbus, vairākkārt nācās saskaries ar jaunu un oriģinālu vēstures avotu trūkumu, kas bez šaubām ir primārais vēsturnieka darba materiāls. Taču par Nacionālo muzeju krājumu kopkatalogu, kura uzdevums ir sniegt pieeju saglabātajām vēstures liecībām nācās uzzināt tikai sākot strādāt muzejā. Neskatoties uz to, nodarbība bija reāli noderīga un tās saturs saistošs, iegūtās iemaņas jau aktīvi pielietojot ikdienas darbā.

Man kā jaunajam muzejniekam un vīrietim, bez šaubām ir patīkami apzināties, ka mana ienākšana muzejā iezīmējās ne vien ar ambicioza projekta (slepenvārds “atmiņu ķerra”, jeb vietējā muzeja žargonā “atmiņu tačka”) izstrādi, bet arī ar vairāku sieviešu apakšveļas priekšmetu nonākšanu muzeja krājumā, ko gada nogalē nodeva kāda dāsna Preiļu iedzīvotāja. Taču būt “pieķertam”, vienatnē skrupulozi pētot nodoto apakšveļas priekšmetu uzbūves īpatnības, to apraksta izveidei, joprojām ir neērti, pat ja tie ir tiešie tava darba pienākumi. Laughing

Noslēgumā gribētos atzīt, ka pirmās 100 dienas muzejā, bija patiešām aizraujošas un interesantas, jo muzejs ir tikšanās vieta ar daudzajiem vēstures entuziastiem un novadpētniekiem, kuri labprāt veltot savu brīvo laiku, saglabā un atjauno zudušās zināšanas par notikumiem dzīves telpā, kas ir svarīga ne tikai konkrētajai personai, kas ir ieradies muzejā, bet arī visai sabiedrībai kopumā, jo tiešā vai netiešā veidā to ir veidojusi. Un man kā cilvēkam ar vēsturnieka sirdi un krājuma glabātāja regālijām šāds darbs ir bez šaubām interesants.

02.03.2017
 
blog comments powered by Disqus