Komentārs intervijai ar A.Radiņu
Šķiet, ka A.Radiņa vispārinājums par izdzīvošanas māku pašizolējoties rod visai tiešu konkretizāciju viņa rezignētajā tonī, kad runa ir par valsts pasūtījuma neesamību un nacionālo muzeju direktoru nespēju kultūrpolitiku ietekmēt.
Tad ir jājautā, kur ir nacionālo/valsts muzeju direktoru konference, kas šāda pasūtījuma projektu uzliktu uz papīra un vienbalsīgi pārstāvētu? Arī nacionālas nozīmes kultūras institūciju vadītāju apvienībā "Laiks kultūrai" Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru nemana.
Savukārt, pat ja tā ir nejaušība, ka LNVM ir savs pārstāvis Eiropas Parlamenta veidotā Eiropas vēstures muzeja akadēmiskajā komitejā, būtu jāapzinās, ka balss iespēja šādā elitārā kubā otrreiz var arī netikt piedāvāta.
Šis jau ir tas lakmusa papīrs, kas momentāni uzrāda atvērtības pasaulei vai, citiem vārdiem, piederības Eiropas idejai klātbūtni, vai šaubas par Eiropas vēstures nonivilēšanu. Starp citu, tieši vēstures nonivilēšanas novēršana ir akadēmiskās komitejas locekļu uzdevums, tātad, arī LNVM uzdevums.
Pirmo reizi arī publiskajā telpā kāds no vadošo valsts muzeju direktoriem tik vaļsirdīgi izsakās par paaudžu nomaiņu vai pēctecības jautājumu muzeju sektorā, šajā sakarā neslēpjot bažas. Gana anekdotiska, bet, empīriski pierādīta ir sniegtā ilustrācija par departamenta vadītāju trīsdesmitgadnieku, kurš aizņem vietu uz turpmākajiem trīsdesmit gadiem. Iespējams, šajā sakarā ir vērts pārlasīt tepat LMB mājaslapā publicēto interviju ar Okupācijas muzeja direktori Gundegu Micheli ar viņas rietumniecisko nostāju darbinieku kvalifikācijas celšanas un rotācijas jautājumos, lai šo modeli, iespējams, pārdomātu. Var piekrist, ka Latvijas muzeju tirgus šādai rotācijai tiešām ir neliels, bet arī ne mikroskopisks kā, teiksim, Luksemburgā. Turklāt, šobrīd neviens vairs netraucē paraudzīties ārpus ierastā apvāršņa.
