Radošā bilance
Jaunais gads parasti ir labs laiks, lai noslēgtu iepriekšējā gadu pozitīvā bilancē, vienalga vai runa par skaitļiem, vai vērtīgām atziņām, un iesāktu Jauno ar tradicionālo apņemšanos un solījumiem gan sev, gan citiem. Šobrīd arī daudzos Latvijas muzejos notiek intensīva gada atskaišu un nākošā gada plānu rakstīšana, tāpēc es esmu nolēmusi mazliet iznākt no muzeja ekspertu aizkulisēm, lai saliktu trūkstošās pieturzīmes, tur, kur, manuprāt, tās bija nepieciešamas.
Vispirms atsvaidzināšu pašu projekta ideju, kura mērķis ir neformālā veidā vecināt aktīvāku komunikāciju starp muzeja profesionāļiem un apmeklētājiem. Jāsaka paldies visām atsaucīgajām ekspertēm, kas atrada laiku un motivāciju ne tikai muzeja apmeklējumam, bet arī saturīga komentāra rakstīšanai par vizītē redzēto. Paldies arī tiem, kas atbildēja ekspertēm, kaut ko paskaidrojot ne tikai muzeja ierastajā darba telpā, bet arī interneta vidē, kur šie norādījumi sasniedz daudz plašāku auditoriju nekā dažus ziņkārīgu ausu pārus. Arī man kā muzeja darbiniekam šie komentāri no kolēģu puses ir ļoti būtiski, jo tas palīdz veidot un attīstīt manu personīgo profesionālo izaugsmi un veidot nākotnes ieceres un plānus. Ļoti priecājos, ka muzeju biedrības blogotāju pulciņam ir pievienojies Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Komunikāciju nodaļas vadītājs Juris Alksnis un nepacietībā gaidu nākošos viņa ierakstus, kas būtu labs pretmens maniem neformālajiem muzeja apmeklētāju stāstījumiem. Uzdrīkstos apgalvot, ka dažādu diskusiju un sadarbības veidus no profesionāļiem gaida ne tikai manas muzeja ekspertes un citi apmeklētāji, bet arī paši muzeja kolēģi.
Atgriežoties pie pagājušā gada apskata, gribētos vispirms pastāstīt, kādā formā mēs ar ekspertēm strādājām. Konkrētā muzeja izvēle bija kopīga. Projekta dalībnieces bija potenciālā un vēl neapgūtā muzeja auditorija - strādājošas jaunās māmiņas, vai tās, kuras vēl atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā. Atrodoties muzejā, es ekspertēm ļauju brīvi staigāt pa telpām un, cik tas ir manos spēkos, izvairos no komentāriem un dažādām piezīmēm. Tas reizēm gan ir visai grūti, jo vēlme spodrināt muzejnieka amata mundiera pogas ir liela it īpaši brīžos, kad redzu, ka kaut kas apmeklējumā nav visai veiksmīgi noritējis. Parasti es pēc tam nosūtu jautājumus, kas iesaistītajām personām kalpo kā pieturas punkti stāstījuma veidošanā. Tas ir svarīgi, ja ņem vērā to, ka muzeja ekspertes ir citu amatu speciālistes un no muzeja darbiniekiem svarīgās terminoloģijas, mērķiem un uzdevumiem apjauš ne vairāk kā visa pārējā ar kultūras nozarēm nesaistītā sabiedrības daļa. Parasti es cenšos likt uzsvaru tieši uz komunikācijas lomu tās visplašākajā nozīmē: kā jūtas cilvēks, kas ienāk muzejā par kuru ir dzirdējis maz, vai neko? Cik ērti viņam ir pārvietoties vai orientēties muzejā? Vai apmeklētājs jūtas gaidīts? Vai viegli nolasās ekspozīcija? u.c. jautājumiem, kas ir abpusēji svarīgi kā muzejniekiem tā arī ikvienam apmeklētājam. Atbildes vienmēr ir bijušas godīgas, bez mana subjektīvā viedokļa iestarpināšanās. Tomēr pilnīgi bez komentāra es arī nevaru palikt, tāpēc izteikšu savu vērtējumu dažās atziņās, kā novēlējumu Jaunajam gadam, kur aizķerties kādām radošām idejām mūsu kopējā snieguma pilnveidošanai.
Daudz kas no tā, kas mums kā muzejniekiem ir pašsaprotams, apmeklētājam ir pilnīgi nesaprotams. Skaidri zināms, bet bieži aizmirsts fakts. Negribu minēt tādas lietas, kā norāžu trūkums, vai to paslēpes kaut kur maz pamanāmos un slikti apgaismotos muzeju stūros, bet diemžēl par pašu fundamentālāko - ekspozīcijām. Mēs ar ekspertēm gājām uz muzejiem laikos, kad varējām tikt nevis uz speciālām programmām, kas ar savu interaktivitāti un atraktivitāti parasti piesaista apmeklētājus, atstājot vairākuma sirdīs pozitīvas emocijas par labi pavadītu laiku un vēl mazliet vērtīgu jaunumu, ko noglabāt „aiz auss” personīgajām zināšanām. Mums svarīgi bija ieraudzīt muzejus, kādi tie atklājas pēkšņam garāmgājējam, kas kaut kā ir izbrīvējis pāris brīvas stundas pēcpusdienā un atradis motivāciju tur iegriezties. Tādos gadījumos vienīgais, kas dod šo emocionālo un intelektuālo apmeklējuma gandarījumu, ir ekspozīcija. Tāpēc man gribētos piebilst, ka bez tā, ka ekspozīcijas tēmai ir jābūt viegli nolasāmai jebkuram daudzmaz domājošam cilvēkam, ka pavadošajam tekstam nav jāapgrūtina, bet jāiepriecina skatītājs, tai vajadzētu būt arī pieejamai ikvienam muzeja apmeklētājam neierobežotā spēju un vecumposmu robežās. Es, kā muzeja pedagogs, tomēr gribētu apgalvot, ka arī gaumīgu un vizuāli efektīvu, saturīgu un vērtīgu ekspozīciju ir iespēja izveidot tā, ka tā kļūst pieejama ikvienam interesantam, gan ratiņkrēslos sēdošajiem, gan mazuļiem. Tāpēc es ceru, ka laikā, kad vairāki lieli valsts muzeji nomaina vecās telpas pret jaunām, renovējas, atjaunojas un citādi uzlabojas, nepārtaps par to pašu muzeju citās sienās, bet mainīsies arī atbilstoši laikmeta garam un prasībām. Kā pierāda Rakstniecības un mūzikas muzejs, tad ne vienmēr budžeta apjoms un jaunāko tehnoloģiju izmantošana nosaka mūsu profesionālās veiksmes, bet gan radoša pieeja darbam un atvērtība novatoriskām idejām. Reizēm taču pietiek ar vienu intrigu rosinošu, īsu un kodolīgu izteikumu, kas glīti noformēts ievada ekspozīciju.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka jau šobrīd ar muzeja ekspertēm tiek plānots nākošais muzeja apmeklējums un arī mēs esam apņēmības pilnas paskatīties uz nozari plašāk varbūt paviesojoties mazajos novadu muzejos, vai citās kultūras institūcijās, kas varētu kļūt par interesantu piemēru salīdzināšanai un pieredzes bagātināšanai.
Lai ražīgs un veiksmīgs Jaunais gads!
