Neatkarīgo muzeja ekspertu komanda sāk savu darbu
Vēsturiski muzejs ir vieta vai ēka, kurā glabāt un izstādīt kultūrai nozīmīgus objektus. Tas ir zinātnes un mūzu šūpulis, kur profesionāļi nodarbojas ar pētniecisko darbu un interesenti var izglītoties, izmantojot ekspozīcijās apskatāmo materiālu. Tomēr mūsdienās muzeju loma sabiedrībā sāk mainīties. Pēdējos gados arī Latvijā konferencēs, semināros un dažādās profesionāļu sapulcēs diskutēts par to, kā uzlabot muzeja piedāvājumu, lai tas ieinteresētu plašāku sabiedrības loku, piesaistītu jaunas mērķauditorijas, atbalstītu sabiedrības integrāciju. Iepriekš minētajam seko vēl daudzi citi cēli mērķi, kuru pamatā ir misija kalpot sabiedrībai.
Sakarā ar meitas piedzimšanu, es no aktīva muzeja speciālista kļuvu par tikpat aktīvu muzeju apmeklētāju. Bet aizvien vairāk attālinoties no kolēģu karstajām diskusijām un izbaudot visparastākā muzeja apmeklētāja statusu, sāku saskarties ar to, ko „otrā pusē sēdošie” varbūt nenojauš, neievēro kā mazsvarīgu. Manus klejojumus pa izstādēm vienmēr pavadīja kāda no draudzenēm, kurai muzeju nozares aktuālās problēmas ir svešas, tomēr viņas veido vispotenciālāko muzeju preces patērētāju grupu. Tās ir jaunās māmiņas, kuras atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, cenšas savu ikdienu dažādot un pilnveidot tā, lai ārpus ikdienas darbiem un rutīnai, izglītotos, atpūstos un pilnveidotos visdažādākajās jomās.
Sapulcējot dažas interesentes, tapa neatkarīgo ekspertu komanda. Tās sastāvā ir dažāda vecuma un profesiju pārstāves, kuras apveltītas ar lielu zinātkāri un interesi par Latvijas muzeju piedāvājumu. Ekspertu komandu visbiežāk pavada atbalstītāju grupa, kurā aktīvi līdzdarbojas vienu gadu veci mazuļi.
Projekta mērķis ir vecināt aktīvāku komunikāciju starp profesionāļiem un muzeju produktu patērētājiem, tā attīstot abpusēju atbildības sajūtu. Šis ir arī veltījums visiem muzeju darbiniekiem, kurus interesē savs apmeklētājs. Kas tad viņi ir un ko domā, vēlas redzēt, ieteikt, uzzināt? Varbūt atbildes sniegs mazliet vairāk par pāris jūsmīgām rindiņām muzeju atsauksmju grāmatās.
Un lūk! – kā pirmo, ekspertu komanda izvēlējās apmeklēt jaunatvērto Mākslas muzeju Rīgas birža, kas lepojas ar vienu no greznākajiem interjeriem un ērtāko pieejamību vietējo muzeju vidū.
Ekspertu viedoklis:
Olga, ģenētiķe
Ieejot muzejā pārņēma plašuma un gaišuma sajūta, ko rada telpas interjers. Apkalpojošais personāls ir pretimnākošs un laipns, bet neuzbāzīgs, līdz ar to nebija sajūtas, ka kāds tev visu laiku seko un uzrauga kā pārdevējas. Grūti teikti, kā es tur būtu jutusies, ja nebūtu kompānijas, jo pašai nekas nebija jāmeklē, tikai jāseko citiem. Bet domāju, ka nebūtu lielu problēmu ar orientēšanos telpās un ekspozīcijās arī pēc muzeja plāna.
Bija interesanti aplūkot muzeja eksponātus, bet diemžēl nav iespējams padziļināti iepazīties ar ekspozīciju un skriet pakaļ bērniem. Patika Austrumu galerijas ekspozīcija un arī neliels stāstījums no muzeja darbinieces, kas izskaidroja dažas būtiskas detaļas. Grūtības rada tas, ka paskaidrojumi pie eksponātiem vitrīnās nebija pierakstīti klāt, bet gan uz atsevišķa dēļa. Arī pie gleznām, vismaz man, gribētos mazliet lielākas etiķetes, jo ja muzejā ir daudz cilvēku, grūti pienākt pietiekoši tuvu, lai varētu tās izlasīt, netraucējot citiem.
Patīkami, ka muzejs ir ērti pieejams. Visur varēja tikt ar ratiem, arī mazulim nebija grūti visu izstaigāt. Vienīgais, kas nav domāts bērniem, ir stiklu vitrīnas ar signalizāciju, jo bērni tām vienmēr pamanās pieskarties. Es ieteiktu varbūt pielikt kādus norobežojumus apkārt stikla vitrīnām, jo tur pat pieaugušais var netīšām pieskarties klāt, kur nu vēl mazi bērni.
Kopumā sajūta pēc muzeja apmeklējuma ir jauka. Secināju, ka var apmeklēt muzeju arī ar tik maziem bērniem, un viņiem tur ir, ko parādīt un pastāstīt. Varētu ierosināt muzejos veidot pasākumus māmiņām ar bērniem, kur būtu kāds, kas pieskata un nodarbina bērnus, kamēr mammas var netraucēti izstaigāt muzeju.
Agnese, vecmāte
Pirmais iespaids par muzeju ir ļoti labs. Patika muzeja iekšpagalms ar stikla kupolu, stiklotais lifts, grīda ar flīžu greznajiem ornamentiem. Kasiere ļoti laipni apkalpoja, paskaidrojot, kura biļete varētu būt mums izdevīgāka, kas mani kā apmeklētāju iepriecināja.
Ar ekspozīcijas apskati gāja daudz grūtāk, jo mans mazais pavadonis neļāva pievērsties mākslas baudīšanai. Kad zāles uzraudzes aizrādīja, ka bērns jātur ratos, jo var ieslēgties signalizācija, tad sapratu, ka šo ekspozīcijas daļu apskatīt nevarēšu. Mans bērns ir tādā vecumā, ka ratos vairs labprātīgi nesēž.
Vislabāk patika pirmajā stāvā apskatāmā Venēcijas stikla izstāde, kur arī apraksti darbiem bija lielākā drukā - vieglāk, un skaidrāk nolasāmi.
Tomēr pēc muzeja apmeklējuma secinu, ka nevaru nosaukt Rīgas Biržu par bērniem draudzīgu muzeju. Vismaz ne bērniem mana dēla vecumā ( 1 gads un 4 mēneši). Žēl, ka nav tāda iespēja kā rotaļu istaba, kur ideālajā variantā būtu cilvēks, kas pieskata bērnus. Vismaz kasē strādājošie par šādu iespēju neko nezināja un arī zāles uzraugi nepiedāvāja. Tas, manuprāt, būtu ļoti, ļoti vērtīgi un vajadzīgi. Es to noteikti izmantotu un ietu uz muzeju biežāk.
Zinu, ka muzejā ir kafejnīca, bet arī to neapmeklēju baidoties, ka mazais rakaris varētu traucēt, kā man tā darbiniekiem. Žēl, jo pēc garīgās baudas vienmēr ir jauki pievērsties arī gastronomiskajām. Vismaz smaržīga kafija domubiedru pulciņā vienmēr ir jauks nobeigums šādiem pasākumiem.
Kopumā varu teikt, ka apmeklējot muzeju kopā ar bērnu neguvu īpašu baudu un atpūtu. Nākamajā reizē noteikti apsvēršu iespēju savu mazuli atstāt auklītei un tad doties tiešām izbaudīt muzeju piedāvājumu, atpūsties un izvēdināt galvu no ikdienas darbiem.
Iveta, ainavu arhitekte
Ierodoties muzejā un ieraugot plašā, greznās telpas pārņēma ļoti patīkama pirmā iespaida sajūta. Tomēr apkalpojošā personāla sejās pavīdēja maza izmisuma ēna, kad viņi ieraudzīja mūsu jaunākās paaudzes skaitu (ekspertu komandu pavadīja seši gadu veci mazuļi).
Izejot cauri visam muzejam, tomēr likās, ka ir ļoti maz ko redzēt. Es tā mēdzu vilkt paralēles, ko es redzēju un cik par to maksāju, tad man bija sajūta, ka par to naudu varētu piedāvāt kaut ko vairāk. Man ļoti patīk Anglijas muzeju pieredze, kur lielajai daļai ir bezmaksas ieejas un par atsevišķu samaksu ir tikai speciālās izstādes.
Visvairāk patika muzeja plašās, pārskatāmās telpas, kas mudināja vairāk pievērsties muzeja interjera apskatīšanai, nevis ekspozīcijai.
Par ekspozīciju varu teikt, ka traucēja daudz mirgojošās gaismas uz stikla vitrīnām un pārāk sīkie burti aprakstos un etiķetēs. Muzejā, kas pilns ar apmeklētājiem liekas apgrūtinoši meklēt katram darba parakstam atbilstošo leņķi, kas netraucētu izlasīt apgaismoto uzrakstu. Manam vecākajam dēlam patika interaktīvās informācijas stends, domāju tas piesaista daudzus skolas vecuma jauniešus.
Domājot par to, vai šis ir bērniem draudzīgs muzejs, ir grūti viennozīmīgi atbildēt. Laikam būtu jāprecizē, kādiem bērniem. Etiķetes lielākoties ir tādā augstumā, ka tās tiešām ir draudzīgākas bērniem, kas ir augumā krietni mazāki par mani. Mūsu vecuma mazuļiem nekā piedāvājumā nav, vienīgi var minēt liftus, kuros ērti iekļūt ar ratiem. Svarīgs ir pats fakts, ka muzejā ļauj staigāt ar bērnu ratiem, atšķirībā no tā ko pieredzēju Zviedrijas muzejos, kur ratus jāatstāj ārpusē un iekšā drīkst iet tikai ar bērnu pie rokas , vai klēpī.
Tā kā manai viengadniecei šis bija pirmais muzeja apmeklējums, tad secinu, ka arī turpmāk uzdrošināšos iet kaut kur kopā ar mazo skrējēju, jo ceru , ka kādā brīdī skriešanu uz priekšu nomainīs vēlme paskatīties un uzzināt, kas tad īsti apkārt notiek.
Kopumā muzeja apmeklējums mani iedvesmoja. Sagribējās pašai uzlikt uzstādījumu, paņemt rokās otas un kaut ko uzgleznot, kā to darīju kādreiz skolas laikos.
Diāna, strādājoša menedžere:
Es kā apmeklētājs, vēlētos lielāku ieinteresētību no muzeja personāla. Pieļauju, ka ir tādi muzeja apmeklētāji, kuriem uzmanības pievēršana varētu šķist pat kaitinoša, bet vienmēr būs arī tādi apmeklētāji, kas labprāt uzklausītu personāla viedokli par to, ko labāk apmeklēt pirmo, kas katrā zālē ir svarīgākais un kas vispār katrā zālē apskatāms.
Man joprojām nav saprotamas statiskās muzeja uzraudzes ar pārsvarā garlaicīgajām sejām un viņu loma - vai arī viņas pieder pie muzeja eksponātiem? Izsakot gan tikai savu viedokli, uzskatu, ka viņām bez eksponātu uzraudzības, tomēr vajadzētu spēt komentēt ekspozīciju un izrādīt kaut minimālu ieinteresētību, lai muzeja apmeklētājs, kas maldās starp daudzajiem eksponātiem, mājās aizietu apmierināts, daudz redzējis un sapratis pat tad, ja iepriekš nav izbūries cauri daudziem dažādu zinātnisku un mākslas enciklopēdiju sējumiem. Dzīvojam taču 21.gadsimtā, kur katram ir jāprot pārdot un rūpēties par klientu apmierinātību.
Principā ekspozīcija ļoti patika. Ja vēl būtu saņemti kādi skaidrojumi no personāla puses (un esmu pārliecināta, ka uzraudzēm būtu ko pastāstīt!) - iespaidi būtu fantastiski. Grūtāk saprast, kas ir izstādīts zālēs, kur eksponātiem paskaidrojumi nav blakus, bet atrodas lielajās, šķirstāmajās "grāmatās" garos sarakstos. Ir jābūt patiesi dedzīgam mākslas baudītājam, lai "vilktu ar pirkstu" pa grāmatu un tad ietu meklēt pašu eksponātu. Domāju, ka uzraksti ir grūti saredzami arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem un vecākiem cilvēkiem, kuriem redze nav tik laba.
Šis ir salīdzinoši draudzīgs muzejs bērniem. Ir lifts, lai varētu nokļūt augšējos stāvos ar bērnu ratiņiem. Netiek uzspiests 100% klusums, jo bērni vienmēr rada troksni. Īpaši nevarēja just, ka bērni tiek uzlūkoti kā traucēklis. Bija arī dažas visnotaļ laipnas "statistes", kas bija gatavas ar mazajiem apmeklētājiem arī sasveicināties.
Iesaku muzejam izmantot sociālos tīklus savu ekspozīciju reklamēšanai (tas turklāt ir arī izdevīgi). Mainīt muzeja personāla izpratni par muzeja darbinieka lomu, mudināt un motivēt tos kļūt atvērtākiem, dalīties ar informāciju, ko tie zina. Varbūt izmantot plazmas ekrānus, kuros tiek rādīti eksponāti un stāstīts par tiem. Ideāli, ja būtu iespējams izvēlēties vēstījuma valodu.
Noderētu "muzeja kafejnīca" - maza, bet mājīga vieta, kurā izdzert kafiju vai sulu pēc saturīgas mākslas baudīšanas (varbūt tāda bija, bet mēs neredzējām?). Ļoti garšīga un svaiga bulciņa, vai kūciņa arī nebūtu peļama.
Tomēr "pēcgarša" pēc muzeja apmeklējuma ir lieliska! Ja ikdienā sanāk maz apmeklēt muzejus, tad šāda "sasparošanās" rada vēlmi un interesi apskatīt vēl kādu no Latvijas muzejiem.
