Muzeju ekspertes gaidāmo valsts svētku noskaņās apmeklē Latvijas Kara muzeju
Šoreiz muzeja ekspertes vēlējās doties uz muzeju, kura ekspozīcija rosinātu patriotisku noskaņu pirms gaidāmajiem valsts svētkiem. Muzeju mājas lapās papētot piedāvājumu saturu izvēle starp Okupācijas muzeju, Latvijas Nacionālo Vēstures muzeju un Latvijas Kara muzeju krita uz pēdējo. Muzeja mājas lapā atrodamā informācija sola mūs iepazīstināt ar kara patiesās būtības anatomiju un dzīvi ilustrēt arī Latvijas vēstures nozīmīgākās uzvaras un zaudējumus. Ekspertēm līdzdarbojās četri aktīvi gadu veci mazuļi, kuriem apmeklējums kļuva par īstu piedzīvojumu. Viņu viedokļu „tulkojums” varētu skanēt šādi: „Cik interesantas mašīnas, spožas lampas, lielas kāpnes, aizraujoši kustīgi attēli un skaņas! Te ir ko ieraudzīt un darīt arī mums!” Vismaz mana meita par Kara muzejā apmeklējumu bija patiesā sajūsmā, bet, ko par redzēto stāsta muzeja ekspertes?
Agnese, vecmāte:
No muzeja apmeklējuma gaidīju jauki pavadītu pēcpusdienu, atmiņu un zināšanu atsvaidzināšanu, kaut kā jauna uzzināšanu. Šis ir kārtējais Rīgas muzejs, kurš atrodas burvīgā vietā. Tā runā pati par sevi. Senatnes elpa un smarža staro no telpām, pat neredzot vēl ekspozīciju.
Ienākot muzejā apkalpojošo personālu pat nepamanīju. Gan jau viņi kaut kur bija, bet absolūti neitrāli un neuzbāzīgi. Labi, ka iepriekš biju izlasījusi, ka šajā muzejā apmeklējums ir bez maksas, citādi nevarētu saprast, kur meklēt kasi. Iespējams, mums netika pievērsta praktiski nekāda uzmanība, jo muzejā noritēja kāds pasākums un visi apkalpojošā personāla spēki, tika veltīti tam. Mani gan tas nesatrauca. Viena zāles uzraudze tomēr norādīja, kurā zālē sākas ekspozīcijas apskate, tad nu skola rokā un uz priekšu! Pavadošā ekspozīcijas informācija bija izsmeļoša, interesanta, varbūt varēja būt mazliet lielākā drukā. Muzejs, manuprāt, ir gana draudzīgs bērniem, jo ekspozīcija ir interesanta un atraktīva. Ieroči, karavīru gultas, imitēta vilciena stacija un pat guļbaļķu namiņš, kurā var ieiet! Man ļoti patika lielās pasaules un Latvijas kartes, kuras ilustrē ekspozīcijas informāciju. Interesants bija arī interaktīvais stends, kur pārbaudīt zināšanas un gūt prieku, pašam līdzdarbojoties. Kopumā muzejs atstāja ļoti labu iespaidu. Mani patiesi pārsteidza ekspozīcijas noformējums un izpildījums! Noteikti iesaku apmeklēt Kara muzeju tiem, kam ir interese par kara lietām un notikumiem.
Olga, ģenētiķe:
Pirms muzeja apmeklējuma man nebija nekādu domu par to, ko es no tā gaidu un ko es tur gribētu redzēt. Es labāk nenoskaņojos uz lietām, kuras nevaru ietekmēt. Muzejs ir viegli atrodams un nebija sarežģīti tajā orientēties, jo ekspozīcijas ir izvietotas hronoloģiskā secībā no lejas stāviem uz augšu. Muzeja personāls ir neuzkrītošs, bet ja ir radušies kādi jautājumi par ekspozīciju, tad laipni atbild. Biju pārsteigta par muzeja plašām telpām un apjomīgām ekspozīcijām. Ja gribētu visu kārtīgi izpētīt, tad muzejā būtu jāpavadā vairākas stundas, kas ar mazu bērnu nav iespējams, vai arī būtu jānāk vairākas reizes un katru reizi jāvelta viena stāva apskatei. Neskatoties uz to, ka man nav ne mazākās intereses par kariem un bruņotiem spēkiem, ekspozīcijas likās interesantas un saistošas. Uzskatu, ka muzejs nav īsti piemērots apmeklētājiem ar pavisam maziem bērniem. Vienīgais, kas uzlabo muzeja pieejamību, ir lifta esamība. Telpas likās aukstas un nemājīgas. Bet iespējams, ka kara muzejā nemaz nebūtu jājūtas omulīgi, jo tādi apstākļi un telpas tieši pastiprina iespaidus un raksturo eksponēto lietu būtību. Man likās ļoti bīstamas muzeja lielās kāpnes, uz kurām viegli var paslīdēt. Būtu nepieciešams atjaunot neslīdošās joslas uz pakāpieniem. Muzeja labierīcībās nav pārtinamo galdiņu, kas ir būtiski apmeklētājiem ar maziem bērniem. Trūka arī norādes uz garderobi/izeju, kad ar liftu nobraucām pagrabstāvā.
Mani pārsteidza tas, ka pat šķietami sev nesaistošā muzejā tomēr redzēju un uzzināju daudz jauna un interesanta. Novērtēju lielo darbu, ko muzeja darbinieki ir ieguldījuši ekspozīciju izveidē. Eksponātu klāsts ir ļoti plašs un daudzveidīgs.
Kara muzejs uz mani atstāja pozitīvu iespaidu. Domāju, ka būtu interesanti uz turieni aizvest arī četrgadīgo dēlu, jo viņam ekspozīcija varētu interesēt vairāk nekā man. Bet noteikti nemēģinātu vienā reizē izstaigāt visas ekspozīciju zāles.
Diāna, menedžere:
Kara muzeju apmeklēt tika izlemts tieši patriotisku jūtu ietekmē. Domāju, ka cita iemesla pēc to nebūtu izvēlējusies. Ejot uz šo muzeju jau intuitīvi jutu, ka tā ekspozīcija nebūs tā, kas man būs sirdij tuva, taču jebkurā muzejā ir cerība atrast kaut ko tādu, kas ir interesants un patērētā laika vērts. Jo īpaši - labā kompānijā.
Ienākot muzejā radās sajūta, ka esam piefrontes zonā - formās tērptiem karavīriem un virsniekiem muzeja telpās notika pasākums. Fascinējoši, ar kādu degsmi un lepnumu šie cilvēki joprojām uzvelk formas tērpus un nes savus karogus. Mazās muzeja apmeklētājas bija tik disonējošas uz kopējā fona, ka izpelnījās daudz uzmanības.
Muzeja personāls bija virsnieciski atturīgs.
Muzeja apmeklēšana ar ratiem sākumā šķita problemātiska, bet apmeklējuma beigās atklājām liftu. Acīmredzot norādes vestibilā nav pietiekošas, lai ātri saorientētos un izlemtu par labu ratu ņemšanai līdzi, apmeklējot muzeja ekspozīciju, kas izvietota vairākos stāvos. Vēsturiskā materiāla muzejā ir daudz. Daudz lasāmas informācijas. Pārsteidza redzētie ārzemju tūristi ar pamatskolas vecuma bērniem, kuri dedzīgi un ar patiesu interesi ilgstoši pētīja bukletus un eksponātus.
Domāju, ka Kara muzejs ir domāts nevis nejaušiem ienācējiem, bet tiem, kam šādas lietas patiesi interesē. Muzejā esošā informācija un pati ekspozīcija ir pārāk plaša un tiem, kam gribētos visu izpētīt sīki un detalizēti, tam būtu jāatvēl vismaz divas dienas vai jānāk vairākas reizes.
Lai gan nebija tiešu traucējumu bērnu apmeklējuma laikā, tomēr ir radusies sajūta, ka šis muzejs bērniem īsti draudzīgs tomēr nav. Iespējams, ka vainojama bija sākotnējā nespēja atrast liftu un tualetes. Arī kāpšana ar ratiem uz garderobi, kas ir pagrabstāvā, ir apgrūtināta, lai gan ieeja ir aprīkota ar invalīdu un, līdz ar to, arī bērnu ratiņu iebraukšanai paredzēto pacēlumu.
Kara muzeju nekādi nevaru nosaukt par omulīgu. Iespējams, ka vainīga nopietnā ekspozīcija, padomju laika telpas un padomju laika elpa muzejā. Televizori, kuru ražošanas laiku varētu datēt gandrīz ar pagājušā gadsimta 70 - tajiem gadiem, joprojām čakli stāsta par vēsturi, bet mēs apbrīnojām vairāk to iespaidīgos izmērus. Arī muzeja durvis ir ļoti vecas un rokturi, uzraksti uz tām arī. Bērnu istaba noteikti muzejā nav ierīkota, arī kafejnīcu nemanījām. Lai gan kāpņu laukumos ir dīvāniņi, kur atpūsties, tie nav tādi, kas "vilina" apsēsties, bet vairāk ir domāti kādam nogurušākam apmeklētājam, kas vairs nespēj kājās noturēties un kuram ir vienalga, kur piemesties.
Domāju, ka šim muzejam jāizmanto tas, ka daudzi ekspozīcijā atspoguļoto notikumu personāži joprojām ir mūsu vidū. Iespējams, ka tas jau tiek darīts, bet varbūt vajadzētu dokumentēt šo cilvēku atmiņas, organizēt tikšanās, kurās šie cilvēki var dalīties savās atmiņās, kas, neatkarīgi no mūsu nostājas par to, vai viņi karojuši "pareizajā" vai "nepareizajā" pusē, tiem ir ļoti dārgas. Pieļauju, ka kādas pusaudzim būtu interesanti paklausīties šo cilvēku pārdzīvoto, un, iespējams, no viņa nākotnē izaugtu "latviešu Suvorovs".
Šoreiz pat negribas ieteikt izveidot kafejnīcu muzeja telpās. Nezinu, vai man gribētos to apmeklēt. Domāju, ka patriotiski noskaņotus apmeklētājus tā varētu pievilināt tad, ja būtu veidota atbilstošā stilā - ar saliektām alumīnija tējas krūzēm, dakšiņām, nažiem. Ēdienu piedāvājumā varētu būt rasols, siļķu maizītes, utt.
Pārdomājot muzeja apmeklējumu, saprotu, ka esmu tajā redzējusi to, ko pirms tam jau biju iedomājusies. Kopumā rodas sajūta, ka šis nav tas muzejs, kuru es ieteiktu apmeklēt ar maziem bērniem. Manuprāt, ātrākais laiks, kad šo muzeju apmeklēt, ir puikām (vai, iespējams arī kādai meitenei, kam interesē kara lietas) no gadiem 4 - 5. Taču ar nosacījumu, ka šādas lietas interesē.
Pati tā īsti nevaru nodefinēt ieguvumus no šī apmeklējuma - apskatīju un vēlreiz "atkārtoju" informāciju, ko savā bērnībā, vēl padomju laikos, biju mācījusies skolā. Iespējams, ka notikumu interpretācija bija mazliet atšķirīga no man mācītā, bet to, uzmanot mazo meitiņu, izteikti nepamanīju. Māksliniecisku baudījumu noteikti Kara muzejā gūt nevar, bet tas arī nav šī muzeja ekspozīcijas mērķis.
Vivita, mājsaimniece:
Pirms došanās uz Kara muzeju, man bija jautājums – vai redzēšu ko jaunu? Pirms pāris gadiem apmeklēju muzeju un dažas ekspozīcijas labi palikušas atmiņā. Tā kā uz muzeju nolēmu braukt kopā ar dēliņu, tad šoreiz vairāk iespaidu bija no mammas skatījuma.
Ieejot muzejā bija patīkami, ka ar ratiņiem var viegli uzbraukt uz 1.stāvu, bet uz garderobi ... Labi, ka man bija viegli rati, taču gan mazais, gan dēls jānes pašai. Pēc apmeklējuma ratus piedāvāja un palīdzēja uznest jauns muzeja apmeklētājs. Pie garderobes ar mums laipni aprunājās kāda muzeja darbiniece, brīnījās un priecājās par jauno muzeja apmeklētāju, t.i., manu dēliņu, un uzņēmīgo mammu.
Muzeja ekspozīcijas bija viegli apskatāmas, varēja izlasīt klāt pielikto aprakstu. Bija interesanti atcerēties, vēlreiz apskatīties dažus vēsturiskos faktus, piem., deviņdesmito gadu sākuma barikāžu laiku fotogrāfijas, sadzīves priekšmetus, utt. Šķiet, ka šoreiz jaunums bija fotogrāfijas un informācija no misijas Afganistānā. Tā kā bija jārēķinās ar mazā apmeklētāja izturību, interesēm, uzmanības noturību, tad īpaši ilgi nevienā zālē neuzkavējos. Mums vairākas reizes bija jāapskatās smago kravas automašīnu, helikopteru un citas tehnikas stendi 3.stāvā. Bija patīkami, ka tiem varēja apiet apkārt, ko mazais arī ļoti izmantoja. Vienā stāvā bija dīvāniņi, uz kuriem varēja apsēsties, lai atpūstos gan liels, gan mazs cilvēks. Visās telpās bija klāt muzeja personāls. Reizēm tas mulsināja, ja personāls sekoja no vienas telpas uz otru, jo viņa pārlūkojamā teritorija lielāka. Taču var saprast darbiniekus. Viņi pildīja savu darbu un skatītājus netraucēja. Nezinu, vai muzejā ir kafejnīca, vai kas līdzīgs. Mazākiem cilvēkiem reizēm vajag iestiprināties biežāk nekā pieaugušajiem, tad šoreiz mazie padzērās un mazliet uzkoda muzeja kāpņu telpā.
Kopumā muzeja apmeklējums patika, jo pati varēju skatīties, parādīt, pastāstīt dēliņam, satikt citas mammas ar bērniņiem un pēc muzeja apmeklējuma pastaigāties Bastejkalnā, jo gribējās vēl nesteidzīgi tvert saules starus, rudens noskaņu pilsētas kanālmalā.
Muzeju ekspertu Latvijas Kara muzeja apmeklējuma bildes apskatāmas:
https://picasaweb.google.com/114686521648332019674/KaraMuzejs26102011?authkey=Gv1sRgCKbp5NK6pqviGg#
