Muzeju ekspertes apmeklē Latvijas Nacionālo mākslas muzeju
Šoreiz muzeju eksperšu mainīgā sastāva dalībnieces devās uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galveno ēku Valdemāra ielā 10a. Ne tikai tāpēc, ka tur apskatāma lieliska Gļeba Panteļējeva tēlniecības izstāde „Ornitoloģija”, bet arī tāpēc, ka drīzumā Latvijas mākslas krātuve tiks slēgta zinātkāro apmeklētāju acīm uz rekonstrukcijas laiku. Turklāt mans pienākums un muzejnieka patriotisms lika aizvest ekspertes uz vietu, kas vairāku gadu garumā bija manas otrās mājas un kur esmu ieguldījusi arī savus pūliņus, cenšoties uzlabot apmeklētāju labsajūtu.
Tāpēc arī es nepacietībā gaidīju eksperšu viedokli, kurš sastāvēja no trīs pieaugušajiem un divām gadu un četrus mēnešus jaunām atbalstītājām. Un lūk:
Diāna, menedžere:
Sākumā jutos muļķīgi, jo nemācēju atvērt muzeja durvis... Toties ienākot muzejā mani pārņēma tā aura. Rīgas Biržā tādu nesajutu, laikam tāpēc, ka tur tikai veidojas tradīcijas un tās nenosakāmās lietas, ko tikai „gaisā var sajust”. Mākslas muzeja atmosfēra, kas man patika, ir gadu gaitā pamazām izveidojies. Pirmo pozitīvo iespaidu radīja arī ļoti jaukā garderobiste, kas mācēja aprunāties ar mazākajiem apmeklētājiem. Nokļūšana muzejā ar ratiem gan šķiet apgrūtināta, taču mazajiem, kas jau iemācījušies rāpot vai staigāt, interesantās lokveida kāpnes uz otro stāvu ir uzveicamas ar pieaugušo palīdzību.
Norādes pie eksponātiem Mākslas muzejā šķiet vieglāk salasāmas nekā Rīgas Biržā. Manuprāt, dažās zālēs ir problēmas ar apgaismojumu. Arī zāļu uzraudzes ir smaidīgākas un atvērtākas nekā Rīgas Biržā. Nedabūjām aizrādījumus, kad mūsu bērni izstādes apmeklējuma laikā ēda cepumus un kukurūzas. Tas gan nav īsti pēc noteikumiem, bet mēs novērtējām uzraudžu sapratni un bijām maksimāli akurāti.
Muzeja ekspozīcija man patika. Bija sajūta, ka atkal pēc ilgiem laikiem skatu sejās „vecos draugus”, kurus sen neesmu redzējusi. Patiesībā būtu gribējusi, lai muzejs ir vēl plašāks – kā Ermitāža vai Luvra..., ja vien mēs to varētu atļauties. Saprotu, ka telpas ir problēma, bet joprojām uzskatu, ka maza kafejnīca nebūtu lieka. Iespējams, ka mazajiem apmeklētājiem varētu veidot atsevišķu telpu ar ekspozīciju, kas interesanta tieši šī vecuma auditorijai, vai, kaut ko atbilstošu izvietot pa visu muzeju, ņemot gan vērā to, ka šiem eksponātiem vajadzētu būt arī aptaustāmiem.
Patika dīvāni vai krēsli, uz kuriem apsēsties zālēs. Domāju, ka daudzi to izmanto, lai pakavētos ilgāk pie kāda no darbiem. Arī suvenīru un dažādu mazu mākslas priekšmetu tirdzniecība ir tieši vietā! Interesants veids, kā apmeklētājiem dot zīmi, ka muzejs tiks slēgts – zvaniņš. Tas uzjautrināja visus apmeklētājus, arī mazos. Kopumā apmeklējums bija izdevies.
Agnese, vecmāte:
LNMM jau pārņem ar savu skaistumu un varenumu nemaz tajā neieejot. Burvīga ēka pašā Rīgas sirdī, kur apkārt dzīve kūsā. Lai ieietu ir jāpārvar milzu durvis, kuru mehānismu, mēs apmeklētājas, tā arī neizpratām. Varbūt arī tur vajadzīga informācija, vai instrukcija, kā tās pareizi jāatver un jāaizver? Iekšā ir ļoti klusināta un mierpilna atmosfēra. Cilvēki pārvietojas lēnām un nesteidzīgi. Garderobiste laipni aicina noģērbties un ekskursija var sākties. Vairāk arī īpaši neviens ar savu palīdzību neuzbāzās, bet tas nebija nepieciešams, jo viss ir diezgan labi saprotams un pārredzams.
Pirmajā stāvā apskatāmā izstāde "Ornitoloģija" bija ļoti jauka un tāda viegla, kā lidojums. Arī uzraudze laipni uzsmaidīja, kad mēs iegājām zālē - dažas lielas un divas mazas dāmas. Prieks bija gan lieliem, gan maziem, kad drīkstēja pieskarties vienam no darbiem, ko arī ļoti gribējās izdarīt tā interesantās struktūras dēļ. Domāju, ka bērni noteikti novērtē to, ka mākslu atļauj aptaustīt ar rokām, ne tikai actiņām. Otrā stāva ekspozīcijā arī bija viegli pārskatāma un informācija labi nolasāma.
Šoreiz mans mazulis nebija līdzi, bet kopumā likās, ka muzeja personāls ir gana draudzīgs bērniem. Varbūt, ka mūsu kompānijas mazās dāmas bija tik priekšzīmīgas un labi audzinātas, ka radīja iespaidu, ka bērni muzejā nesagādā nekādu problēmu ne personālam, ne apmeklētājiem.
Ilze, mājsaimniece:
Jau no bērnības muzeja apmeklējums vienmēr ir tādi kā mazi svētki, un šī reize nebija izņēmums. Ekspozīcijas zāļu uzraugi bija ik uz soļa, tomēr neuzkrītoši un reizē gatavi pamatoti atgādināt apmeklētājiem labas uzvedības normas.
Braucot uz muzeju, biju mazliet noraizējusies par automašīnas novietošanas iespējām, jo nebiju painteresējusies vai muzeja apmeklētājiem ir kāda īpaša auto stāvvieta, bet auto izdevās veiksmīgi novietot netālajā šķērsielā. Par iespēju māmiņām ar bērnu ratiņiem un invalīdiem ar kustību traucējumiem izmantot liftu, lai tiktu muzeja pirmajā stāvā, gan norādes laukā neredzēju. Arī otrā stāva apmeklējums šai sociālajai grupai varētu būt sarežģīts.
Baltajā zālē Gļeba Panteļejeva personālizstādē „Ornitoloģija” esošais briedis pārsteidza ar saviem apmēriem, eleganto stāju un mežģiņu ragiem / spārniem, arī lielā ola bija viens no apbrīnas objektiem. Īpašu jautrību mazākajai muzeja apmeklētājai izraisīja Ikars. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija bija jau redzēta "Muzeju nakts" ietvaros. Elizabetei (gadu vecajai meitiņai –MP) vairāk interesēja nevis gleznas, bet kāpnes. Arī Zaļkalna Ruksis (T. Zaļkalns Cūka1937- MP) tikai uz mirkli aizkavēja mazo muzeja apmeklētāju. Mums par atmiņu no muzeja apmeklējuma būs pāris miglas bildes un jaukais noskaņojums.
Nākotnē es priecātos par iespēju nesteidzīgi padzert tasi kafijas muzeja telpās vai pagrabiņā.
