Muzeja ekspertes apmeklē Rakstniecības un mūzikas muzeju Rīgā
Izvēle apmeklēt Rakstniecības un mūzikas muzeju (RMM) nav nejauša. Jau vairāk kā gadu muzeja eksperšu draugu lokā ir RMM muzeja pedagoģe Inese Viesture, kura mūs pamudināja apmeklēt jaunāko izstādi "Latvijas detektīvs" (http://rmm.lv/?page_id=57), kas apskatāma līdz 2012. gada 31. maijam.
Piekodinot ekspertēm saglabāt maksimālu objektivitāti, devāmies uz muzeju jaunās izstādes reklāmas iedvesmotas.
Agnese, vecmāte:
Interesanti, ka par šo muzeju neko iepriekš nezināju. Pat skolas laikā nekad netikām turp vesti, kaut gan mana absolvētā vidusskola atrodas 5 minūšu gājiena attālumā no šī muzeja. Kāpēc tā? Līdz ar to, visa informācija pirms muzeja apmeklējuma tika iegūta internetā, RMM mājas lapā, kas, man šķiet, ir visai mūsdienīga un interesanta. Diemžēl to nevar sajust, ieejot pašā muzejā... Muzejs atrodas burvīgā un cēlā vietā- iepretim prezidenta pilij, bet nu, paverot muzeja durvis, noskaņa zuda....Mani pārsteidza visai bēdīgais telpu stāvoklis. Skumjo sākumu mazināja smaidīgā muzeja darbiniece, kas mūs laipni sagaidīja un parādīja, kur noģērbties. Garderobē - pašapkalpošanās. Es teiktu, ne visai uzslavējams fakts, jo manī uzreiz raisījās domas nevis par gaidāmo izstādes apskati, bet gan, ko man tagad izņemt no sava mēteļa kabatām, lai nebūtu vēlāk nepatīkamu pārsteigumu. "Latvijas detektīvs" mani beidzot pārsteidza pozitīvā nozīmē. Patiešām ļoti interesanta ideja un noformējums! Neko tādu nebiju redzējusi un ar interesi un azartu metos ekspozīcijas apskatē. Bija ļoti rūpīgi jālasa un jāiedziļinās tekstā, lai spētu vienkārši tikt ekspozīcijā uz priekšu. Katrs nākamais apskates objekts ir atkarīgs no tevis paša un tā, kā tu domā, kas tas uzliek apmeklētājam zināmu atbildības nastu. Par laimi, tur vismaz nebija pareizo un nepareizo atbilžu. Ja tā būtu , tad "būtu ziepes", jo lasot dažādos fragmentus, kas visi saistīti ar detektīvu, es tikai spēju nopūsties, cik daudz es nezinu... Šeit vietā ir teiciens - mūžu dzīvo, mūžu mācies! Vēl mani uzjundīja doma, cik labi, ka neesmu paņēmusi līdzi savu mazo dēliņu, jo tad izbaudīt ekspozīcijas ideju, pavisam nevarētu. Uz šādu izstādi var iet vairākas reizes un katrreiz kaut ko jaunu uzzināt. Tas ir interesanti un ieguvums muzejam - vairāk apmeklētāji, uz ko domājams ir mērķēts. Jāatzīst gan, ka mūsu apmeklējuma laikā, kas bija darbdienas pēcpusdienā, vairāk par vienu svešu (ne no mūsu pulciņa) apmeklētāju nespēju saskaitīt.
Uzgājām arī muzeja otrajā stāvā, lai "uzmestu aci" RMM patstāvīgajām ekspozīcijām. Veikli izstaigājām vairākas telpas, smalki neiedziļinoties vēstures faktos. Interesi saistīja telpu nosaukumi. Piemēram, Grietiņas zāle. Mirkli vēlāk šo interesi apmierinājām satiekot koridorā smaidīgu un laipnu muzeja darbinieci, kas mums paskaidroja, ka tā ir pašu muzejnieku izdoma. Labi, ka tā, citādi vēl ilgi lauzītu galvu, kas tā Grietiņa par leģendāru personību mūzikā. Bija arī Ziedoņa zālē ar ļoti krāsainām sienām, kas veidota bērnu pasākumiem un ballītēm. Man tā nelikās īpaši mājīga, bet ļoti iespējams, ka tad, kad tā piepildās ar mazajiem muzeju apmeklētājiem un viņu pozitīvajām emocijām, viss šķiet savādāk. Jau uzzināju, ka drīzumā gaidāms viens no šādiem bērnu pasākumiem un domāju, ka apmeklēšu to ar savu trīsgadnieci. Jauka, gaiša un omulīga bija telpa, kas veltīta latviešu mūzikas instrumentiem. Tāda „viegla” ekspozīcija, kur viss ir saprotams un pat pamēģināms. Beidzot, interese raisījās arī jaunākajā paaudzē – pusotrgadniecē. Vai muzejs ir draudzīgs bērniem? Man bērns nebija līdzi, bet ievēroju, ka nebija iespēju, kur nomaintīt autiņbikses vai telpa, kur pabarot mazulīti. Arī nokļūšana uz otro stāvu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, vai bērnu ratiņiem, neiespējama. Izstādē "Latvijas detektīvs" gan bija padomāts par mazākajiem muzeja apmeklētājiem un speciāli viņiem izveidoti apskates un izpētes objekti. Jauki!
Jāsaka godīgi, ka tā arī nenolasīju šī muzeja koncepciju. Telpu izkārtojums likās visai dīvains un man neradīja sajūtu, ka atrodos rakstniecības un mūzikas muzejā. Varbūt tas ir ēkas īpatnības dēļ. Man arī nebija tās ierastās muzeju apmeklējumu pēcgaršas, kad braucu mājās un domāju par redzēto un sajusto. Tagad īsti nevaru saprast, vai vaina ir manī vai muzejā.
Bet priecē, ka neizpalika kārtējā patīkamā pēcpusdiena domubiedru pulkā.
Iveta, ainavu arhitekte:
Neskatoties uz to, ka Pils laukumā esmu apgrozījusies diezgan daudz, un likās, ka pazīstu mājas, kas atrodas tur apkārt, nebiju pat ievērojusi necilo uzrakstu, kas liecina, ka aiz tām durvīm mitinās muzejs. Pirmais iespaids – īstenībā nekāds... kaut kas dikti atgādināja kaut ko no ex-padomju laika interjeriem. Nez kāpēc asociācija – ar skolēnu un pionieru pili.... bet personāla attieksme bija ļoti pozitīva un nepameta sajūta, ka tur mūs gaida.
Laikam šoreiz nostrādāja tas, ka pretī bija Inese, kas tomēr visam apmeklējumam piešķīra kaut kādu personīgāku sajūtu, nekā ienākot vienkārši no ielas. Līdz ar to nekādu informāciju nemeklēju – un līdz ar to nevaru izvērtēt, kā ir ar apmeklētājiem domātajām norādēm.
Spriedums par izstādi ir tāds, ka laikam nebiju sagatavojusies šim apmeklējumam. Dziļo domu par sekošanu numuriem īsti nesapratu, bet mēģināju izkārtotajā informācijā atrast sev ko jaunu, interesantu. Tā kā apmeklētājs bija arī 10 gadīgs puika, tad viņš noteikti nesaprata pilnīgi neko no izstādes pamatdomas. Viņš vairāk apskatīja tos atsevišķos eksponātus, kas viņu ieinteresēja.
Līdz šim biju iedomājusies, ka šī muzeja mērķauditorija ir tieši skolēni, īpaši sākumskolas un pamatskolas klašu grupās. Bet pēc izstādes apskates, vairāk kaut kā tomēr tā sajūta ir, ka gaida pieaugušos literatūras cienītājus – un varbūt pat specifisku tematiku lasošus īpatņus.
Mazākajiem bērniem muzejs ir drīzāk nedraudzīgāks, jo nav īpaši ērti ne iekļūt tur, ne pārvietoties pa to. Secinu, ka tieši tikpat negaidīti muzejā ir arī cilvēki ar pārvietošanās problēmām. Tagad secinu, ka omulības tiešām pietrūka. Izstādes telpas man raisīja sajūtas, ka šeit notiekošais ir tāds īslaicīgs pasākums.... nav patstāvīgās mājas sajūtas, kas parasti jūtamas muzejos.
Pirms ietu nākamo reizi uz muzeju, laikam izpētītu, vai izstāde man tiešām liksies saistoša...
Būtība laikam visvairāk man nepatika izstādes informācijas pasniegšanas veids uz lielajām izdrukātajām planšetēm. Kaut kā tādā veidā parasti ierasts redzēt pavisam cita veida informāciju, un kopumā šo lielo lapu izkarinājums pa telpu, manī laikam arī radīja to nejaušo, haotiski izkarināto lietiņu sajūtu...
Vineta, sabiedrisko attiecību speciāliste:
Iepriekš par RMM neko daudz nezināju, biju dzirdējusi par atsevišķiem pasākumiem – diskusiju par etno skatuves tērpiem mūsdienās un pasākumu “Dziesmu klade”.
Ieejot pa muzeja durvīm, skats, kas pavērās, liecināja, ka arī šim muzejam diemžēl droši vien ir gaužām knaps finansējums un tāpēc tas nevar atļauties veikt pat niecīgāko kosmētisko remontu, nemaz nerunājot par iespēju uzbūvēt kaut kādas palīgierīces, lai muzejā varētu iebraukt ar ratiem. Tāda nu diemžēl ir skarbā realitāte vairumā kultūras iestāžu. Toties biļešu pārdevēja bija smaidīga kā saulīte un ļoti atsaucīga – visu paskaidroja, parādīja.
Apskatījām 3 muzeja pastāvīgās ekspozīcijas zāles – Baumaņu Kārļa, Grietiņas un Spēlmaņu. Pirmās divas, kā noprotams, bija jau senāk ierīkotas - klasiskā stilā, kā tas pieņemts tradicionālos Latvijas muzejos. Es būtu vēlējusies norādēm pie priekšmetiem un aprakstošajiem tekstiem pie sienas nedaudz lielākus burtus, kodolīgāku, pārskatāmāku tekstu un varbūt arī nedaudz atraktīvāku pieeju, izstādot priekšmetus. Grietiņas zāles ekspozīcijas pamatdomu es tā arī nesapratu, pietrūka tāda īsa, koncentrēta ievadteksta. Izstādi apmeklēju ar saviem dēliem – 6gadnieku un pusotrgadnieku un lielākais puika diezgan ilgi uzkavējās K.Baumaņa zālē – viņam bija interesanti lasīt Latvijas himnas tekstu vecā grāmatā ar jocīgiem burtiem.
Spēlmaņu zāle ir tikai pagājušogad ierīkota, vizuāli ļoti piemēroti noformēta - ar koka dēlīšu apdari. Izstādīti ir dažādi tautas mūzikas instrumenti. Uzraksti pie priekšmetiem skaidri salasāmi, paši instrumenti labi apskatāmi. Nedaudz mulsināja fakts, ka nebija nodalīti senie mūzikas instrumenti no mūsdienu atdarinājumiem, tāpat arī vizuāli ļoti liels akcents tika likts uz mūsdienām (pie sienas bija milzīgi, krāsaini plakāti ar mūsdienu mūzikas grupām, kas savā daiļradē izmanto tautas mūziku), turpretī senās fotogrāfijas no muzeju fondiem ar tautas muzikantiem, kapelām un instrumentiem bija neliela izmēra.
Pietrūka arī kāda stūrīša, kas būtu ierīkots bērniem un kur būtu kādi vienkārši mūzikas instrumenti – grabuļi, stabules u.tml., ko varētu pamēģināt paskandināt. Manu dēlu mazie pirkstiņi tā vien gribēja pastrinkšķināt kādu stīgu vai apčamdīt kādu instrumentu. Šajā zālē ar maziem, aktīviem bērniem ir diezgan grūti, jo muzeja priekšmeti ir viegli aizsniedzami - bet ir izliktas norādes, ka ar rokām nedrīkst aizskart, tad nu vecāki 80% no apskates laika velta bērnu ķeršanai. Bet kopumā iespaids par šo zāli - ļoti pozitīvs.
Pamatekspozīcija veltīta galvenokārt mūzikai – par tradicionālo mūziku ir pietiekams izklāsts, par turpmāko laiku – tāds diezgan sadrumstalots. Par rakstniecības vēsturi laikam tā arī nebija nekādas patstāvīgās ekspozīcijas. Manuprāt, muzeja patstāvīgajai ekspozīcijai ir jāatklāj muzeja pamata būtība – par ko tad īsti tas muzejs mums stāsta un ko glabā.
Izstāde “Latvijas detektīvs” kardināli atšķiras no pārējā RMM redzētā – pirmkārt, ar mūsdienīgo noformējumu, ar dažādu tehnoloģiju izmantošanu. Turklāt, pati izstādes ideja ir ļoti radoši un atraktīvi pasniegta – gribētos raksturot šo izstādi ar vārdu “intelektuāla”. Paviršam apmeklētājam, neko daudz nezinošam par Latvijas kultūru, rakstniecību, kino mākslu utt. būtu diezgan grūti aptvert, par ko tad īsti šī izstāde ir. Es pati arī sākumā domāju, ka izstāde būs par detektīvu žanru latviešu literatūrā, kā to sapratu no izstādes nosaukuma, un tikai skatoties ekspozīciju, pakāpeniski sāku saprast, ka tā gluži vis nebūs. Manuprāt, izstādes sākumā pietrūkst īsi un kodolīgi noformulētas domas, par ko tad īsti tā izstāde ir.
Ļoti pozitīvs moments – izstādē bija padomās arī par mazajiem apmeklētājiem, tie arī varēja spēlēt detektīvu atbilstoši savam izpratnes līmenim.
Patika arī tā izstādes daļa, kas bija domāta skolēniem – “Literatūrai vajag sižetu!”. Manuprāt, ļoti radoši pasniegta, tā noteikti spēj ieinteresēt skolēnus.
RMM mērķauditorija, pirmkārt, varētu būt visu vecumu skolēni, tad arī literatūras un mūzikas interesenti. Pastāvīgajai ekspozīcijai varētu piesaistīt arī tūristus.
Bērniem draudzīga ir jaunā izstāde, pārējās izstāžu zālēs vēl pie tā ir jāpiedomā. Tikšana muzejā ar ratiem arī ir sarežģīta, lai arī tur nav daudz pakāpienu.
Pārsteidza tas kontrasts, kas ir starp jaunajām izstādēm (“Latvijas detektīvs”, Spēlmaņu zāle) un vecajām.
Kopumā par muzeju iespaids ir pozitīvs, var redzēt, ka te strādā ļoti radoši un enerģiski darbinieki. Žēl, ka tur ir samērā maz telpu (un droši vien arī līdzekļu) un ka nevar uztaisīt kārtīgas pamatekspozīcijas gan par mūziku, gan par literatūru. Pieļauju, ka muzeja fondos droši vien glabājas ne viena vien “pērle”, ko būtu vērts redzēt arī citiem.
Apsveicami, ka muzejam ir ļoti laba mājas lapa un tā telpās notiek tik daudz dažādu sarīkojumu. Ļoti patika, ka pie ieejas lieliem burtiem bija uzrakstīts muzeja mērķis.
Muzeja personāls bija ļoti laipns un atsaucīgs, gan biļešu pārdevēja, gan zāles uzraugs – atbildēja uz jautājumiem un ja arī kaut ko nezināja, tad pateica, kā un kur to uzzināt.
Es laikam jau esmu pieradusi apmeklēt muzejus kopā ar bērniem, tā kā tas man nesagādāja īpašas problēmas, lai arī par bērniem tur bija tikai daļēji padomāts.
Diāna, menedžere:
Par RMM iepriekš biju dzirdējusi tikai to, ka tur top jauna izstāde.
Arī tur viennozīmīgi dzīvo šī muzeja "gars". Tāds postpadomju, mazliet līdzīgs Kara muzeja "garam". Visvairāk tas bija izjūtams Kinozālē, kur garāmejot ielūkojāmies un vienbalsīgi nospriedām, ka izskatās kā "kolhoza kultūras namā". Laikam nav pat jāmin, kāpēc tas ir tā - veca ēka, kurai nepieciešams remonts, utt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka šī muzeja darbinieki ar savu bagāto iztēli un radošumu cīnās par muzeja padarīšanu interesantu tā apmeklētājiem, jo ierobežotais finansējums, cik var noprast, neļauj realizēt dārgus projektus.
Jaunā detektīvu izstāde likās tiešām interesanta, īpaši šī žanra cienītājiem, kuri, visticamāk, varētu ilgi pētīt izstādes eksponātus un apgalvojumus, starp kuriem jāizvēlas tas, kas pašam šķiet atbilstošākais. Domāju, ka arī otrs šīs izstādes apmeklējums interesentiem varētu būt pilnīgi vietā - jo domas mainās, un kādu citu dienu varbūt izstādei cauri varētu iet pa pilnīgi atšķirīgu ceļu, izvēloties citus apgalvojumus kā patiesākos un konkrētās dienas domu gājienam atbilstošākos.
Baumaņu Kārļa zāles apmeklējums arī var tik uzskatīts par aktuālu un tieši pašreizējam laikam - Latvijas dzimšanas dienai - atbilstošu. Iepriekš gan vajadzētu mazliet palasīt, lai nodrošinātu (vai atsvaidzinātu) vēsturiskās zināšanas, kas šīs zāles apmeklējumam būtu nepieciešamas. Otra iespēja - izvēlēties gida pakalpojumus.
Spēlmaņu zāle, visticamāk, padziļināti būtu interesanta latviešu tautas mūzikas cienītājiem un profesionāļiem, pārējiem apmeklētājiem - vispārējo zināšanu un priekšstatu par latviešu mūzikas instrumentiem gūšanai.
Grietiņas zāles ideja mums bez gida palika neskaidra. Vien uzklausot speciālista vēstījumu, sapratām zāles ekspozīcijas ideju.
Savā būtībā RMM ir izteikti "latvisks" muzejs, ko laikam muzeja ekspozīciju veidotāji arī cenšas uzsvērt. Varbūt pilnībā tas nav attiecināms uz jauno detektīva ekspozīciju, lai gan arī tās nosaukums ir "Latviešu detektīvs".
"Latviešu detektīva" ekspozīcijas ideja patika ļoti, un, visticamāk, atnākot uz šo izstādi bez maza bērna, es varētu ilgi klīst pa šo izstādi. Prasās vien sarkanvīna glāze rokās, kas pārdomas par izstādē pie katra eksponāta izteiktajiem apgalvojumiem varētu padarīt vēl dziļdomīgākas. Patika tas, ka šajā izstādē izmantotas arī mūsdienīgas tehnoloģijas - projektors, dators, kas vēl "izteiksmīgāki" šķiet blakus milzīga izmēra kastei - televizoram. Patika tas, ka ģimenei, kas atnāk kopā ar bērniem, mazāko "ganīšanu" atvieglo tieši bērniem domātie eksponāti zemākajā līmenī - kastes ar mīklām, kur iebāžot roku un aptaustot, jāatmin - kas tas ir? Jāatzīmē gan, ka mana mazā meitiņa vēl bija par mazu, lai spētu kastē kaut ko sataustīt.
Domāju, ka RMM mērķauditorija ir latviešu inteliģence, kā arī bērni un jaunieši, kas no muzeja ekspozīcijām var gūt nepieciešamās zināšanas Latvijas vēsturē. Īpaši tad, ja muzejā notiek nodarbības.
Domāju, ka arī šis muzejs tomēr īsti nav piemērots pašiem mazākajiem bērniem. Vecāki varētu sākt domāt par 4 - 5 gadus vecu bērnu ņemšanu līdzi uz šo muzeju, ja ir vēlēšanās kaut ko apmeklēt visai ģimenei kopā. Savukārt, skolas vecuma bērniem šī muzeja apmeklējums ir pat ļoti noderīgs.
Bērnu rati ir izmantojami tikai pirmā stāva "Latvijas detektīvs" izstādes apmeklēšanai, pārējos stāvos ar tiem var nokļūt tikai tad, ja nes tos augšā pa kāpnēm. Pastāv iespēja ratus atstāt garderobē.
Mēs neapmeklējām tualeti vai bērnu istabu, taču domāju, ka mazu bērnu pārģērbšanai nav speciālas telpas. Muzejā nav arī kafejnīcas, taču, cik varēja saprast, kafiju un tēju iespējams nobaudīt dažu nodarbību laikā.
Piedāvāt vīna glāzi "Latvijas detektīvs" izstādes apmeklētājiem. Man tās pietrūka...:) Lai gan tas būtu pilnīgā pretrunā ar muzeju "labas uzvedības kodeksu", tas varētu būt izņēmums, kas pieļaujams konkrētās izstādes ietvaros, saprāta robežās, protams. Kafejnīca arī nebūtu lieka, domāju, ka telpas muzejs varētu atrast.
"Latvijas detektīva" izstāde veidota ar izdomu. Man patika. Pārējās zāles likās daudz ikdienišķākas. Muzeja darbinieki bija izteikti "neitrāli". Pieļauju, ka tāpēc, ka šoreiz zināja, kas ir atnācis apskatīt muzeju - centās būt praktiski nepamanāmi. Ļoti laipni gaitenī uzrunātā muzeja darbiniece mums izstāstīja galveno domu par Grietiņas zāli.
Pēc šī muzeja apmeklējuma aizdomājos par to, cik grūta eksistēšana ir Latvijas muzejiem. Diemžēl no valsts, visticamāk, atbalstu praktiski nav iespējams sagaidīt, iedzīvotāju maksātspējas problēmu dēļ paaugstināt biļešu cenas arī nevar. Pašiem muzeja darbiniekiem ir jāspēj nemitīgi ģenerēt idejas, pie tam, tām jābūt realizējamām par ļoti minimāliem līdzekļiem. Lai piesaistītu cilvēkus, uzskatu, ka arī RMM vajadzētu vairāk izmantot sociālo mediju sniegtās iespējas. Neatradu RMM Facebook, Twitter ikonu gan atradu muzeja mājas lapā. Jauno izstādi ļoti veiksmīgi varētu reklamēt, uzdodot interaktīvi jautājumus (uz kuriem atbildes nav viegli sameklēt internetā). Balvā - biļete izstādes apmeklējumam, līdzi šāds "uzvarētājs" visticamāk paņems draugus, kas kopumā vairos izstādes apmeklētāju skaitu, bet jautājumu interaktīva uzdošana piesaistīs uzmanību un vairos paša muzeja atpazīstamību.
Muzeju ekspertu RMM muzeja apmeklējuma bildes apskatāmas:
