Blogi

 
Maija Meiere

Visi memoriālie muzeji nav vienā maisā bāžami

Atceros savu pirmo memoriālā muzeja apmeklējuma reizi. Biju apmēram 10 gadus veca. Rudens ekskursijas laikā kopā ar klasi viesojos Annas Brigaderes Tērvetes mājā “Sprīdīši”. Atmiņā palikusi tikai rudens rītiem raksturīgā pelēkā gaisma, rakstāmgalds un grāmatas. Manā trešklasnieces prātā nepalika nospiedums, ka esmu viesis mājā, kur dzīvojusi manu mīļāko pasaku lugu “Sprīdītis”, “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, “Maija un Paija”, “Lolitas brīnumputns” autore.

Šovasar apņēmos brīvo laiku veltīt tam, lai iepazītos ar Rīgā esošajiem memoriālajiem muzejiem. Savu pastaigu sāku ar Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja apskati, bet noslēdzu ar vizīti jaunatklātajā Jāņa Akuratera muzejā. Mans gala secinājums – lai arī visi apmeklētie muzeji tiek likti vienā kastītē “memoriālie”, patiesībā tie nav vienādi. Katru namu/dzīvokli ietekmē gan to agrāko īpašnieku personība, gan muzeja izveidotāju un uzturētāju rūpe par uzticēto mantojumu. Lūk, daži secinājumi par maniem vasaras piedzīvojumiem!

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs


Agrāko mākslinieku dzīvokli publikai kā muzeju atvēra 2008. gadā, tas ir daļa no LNMM saimes. Muzeja interneta vietnē tiek solīts, ka dzīvoklī var iepazīties ar abu mākslinieku radošo, sabiedrisko un ģimenes dzīvi, uzturoties starp memoriālajiem interjera un sadzīves priekšmetiem, apskatot nozīmīgākos mākslas darbus, izpētot skices, dokumentus un ģimenes fotogrāfijas un vienkārši uzturoties telpās, kur tapuši daudzi nozīmīgi mākslas darbi. Pēc apmeklējuma sapratu, ka šāda muzeja apmeklējums pirmām kārtām ir “iešana ciemos”. Lai dzīvoklī nokļūtu, jāpārvar vairāki šķēršļi – vārti uz sētu, zvana poga, kāpnes vai lifts... Tas tikai pastiprina sajūtu, ka esmu ielūgta ciemos. Lai arī mākslinieki jau sen uz mums noraugās no kādas mākoņmalas, viņu radošais mantojums mums ir pieejams. Darbi, kad izkārtoti to radītāju privātajā telpā, manuprāt, iegūst papildus vērtību. Mana vizīte mākslinieku dzīvoklī sakrita ar izstādēm projekta “Romans Suta – 120” ietvaros , tāpēc nejūtos kā svešinieks mākslinieku mājā - vismaz vienu no viņiem esmu izstudējusi sīki un smalki paralēli notiekošajās izstādēs.

Raiņa un Aspazijas māja


Nākamā pietura – 2016. gada rudenī jaunatklātā Raiņa un Aspazijas māja Baznīcas ielā 30. Knapi pārkāpusi slieksnim, jūtu dizaina birojam “H2E” raksturīgo rokrakstu. Jāuzslavē muzeja darbinieki, kuri viesmīlīgi un laipni sagaida gan mani, gan jauniešu grupiņu, kas skolas mājasdarba ietvaros ekspozīcijā meklē atbildes uz literatūras skolotājas sagatavotiem jautājumiem. Vēlāk, pārspriežot redzēto ar citiem muzeju draugiem, secinām, ka ekspozīcijā mūs īpaši uzrunājusi literātu pāra atstātā bibliotēka, kurai “H2E” piešķīris jaunu čaulu – acij tīkamos skapjus ar Raiņa un Aspazijas citātiem. Otrā stāva telpās abi dižgari (viņu ēnas) mīt arī pēc nama rekonstrukcijas – Aspazija čakli klaudzina rakstāmmašīnas taustiņus, bet Rainis bauda tēju, nežēlojot saldos cukura gabaliņus. Ideja par dižgaru kustīgajām ēnām vismaz man asociējas ar viduslaiku pilīm, kuru vērtība tūristu acīs pieaug tikai tad, ja tajā mīt viens vai pat vairāki spoki. Tomēr spocīguma muzejā nav! Par to parūpējas muzeja darbinieki. Viņi palīdz skolēniem atrast nepieciešamos faktus, dalās ar savām zināšanām par dzejnieku likteni arī ar mani. Atpazinuši manī kādreizējo Liepājas muzeja darbinieci (Latvija ir maza!), neskopojas ar stāstiem par sava muzeja pasākumu/nodarbību organizēšanas pieredzi. Jauki un sirsnīgi! Kas var būt labāks par šo!

Andreja Upīša memoriālais muzejs


Romāna “Zaļās zemes” autoram veltītais muzejs dibināts 1972. gadā. Tas iekārtots rakstnieka dzīvoklī Rīgā (Brīvības ielā 38 dz. 4) un kopš 1974. gada 4. decembra ir pieejams apmeklētājiem. Rakstnieks dzīvoklī nodzīvo sava mūža pēdējos deviņpadsmit gadus, te sagaida arī savas vecumdienas. Viens no muzeja eksponātiem ir Andreja Upīša bloknots ar piezīmēm par viņa pašsajūtu - pulsu un asinsspiedienu. Mani nepameta sajūta, ka esmu turīga padomju pensionāra dzīvoklī, kurš nupat, nupat nomiris, bet gaisā vēl virmo zāļu smaka (to uzbur mana iztēle; muzejā nekādu smaku nav!). Jūtos kā nepieklājīgā, uzmācīgā, ziņkārīgā rakstnieka pielūdzēja, kas tulīt pēc saimnieka nāves ierodas izpētīt, kā tad nelaiķis dzīvojis. Vēlāk, kad jau esmu bijusi Ojāra Vācieša pieticīgajā mājoklī, mani nepamet nepatīkamā sajūta, ka Andreja Upīša dzīvoklī spēcīgāk par literāta garu mīt partijas mīluļa gars. Padomju sistēmā tik grezni un pārticīgi nevarēja dzīvot neviens, kurš nebija iemācījies atrast kompromisus starp savu sirdsapziņu un varas diktēto. Tā kā muzejs pastāv vēl kopš padomju laikiem, mani urda jautājums – kā šis stāsts iederas neatkarīgā Latvijā. Man personīgi ekspozīcijā iztrūka komentāra, vērtējuma no mūsdienu cilvēka skatu punkta. Tomēr gribu uzteikt muzeja darbinieku – “kasieris/gids/ekspozīcijas uzraugs” vienā personā (naivi ceru, ka viņš saņem arī trīs civēku algu, ja jau viens pilda šos trīs pienākumus). Bez manis muzejā atradās arī pāris, kuram ļoti interesēja rakstnieka dzīve un daiļrade. Darbinieks, kuru jādēvē par “cilvēku orķestri” nevis sausi deklamēja faktus, bet iesaistīja apmeklētājus diskusijā par rakstnieka personību un daiļdarbiem. Vēl viens pierādījums tam, ka pie muzeju dārgumiem ir pieskaitāmi arī darbinieki. Tie ir jāsargā un jālolo, atbilstoši jāatalgo, jāslavē un jāļauj izpausties katra talantam. Spriežot pēc mediju telpā pieejamām ziņām, muzejs aktīvi darbojas, tajā strādā literatūras draugi – muzejs ir “dzīvs”.

Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis


Godīgi sakot, pēc Andreja Upīša muzeja apmeklējuma, man nenācās viegli pārvarēt neomulību (izjūtas, ka esmu ieradusies tikko miruša padomju pensionāra dzīvoklī) un doties uz vēl kādu memoriālo muzeju. Tomēr nevēlējos savu piedzīvojumu apraut pusceļā un uzmeklēju Aleksandra Čaka memoriālo dzīvokli. Te atkal jāuzslavē muzeja darbinieks – kārtējais “cilvēks-orķestris”, kurš neuzmācīgi un galanti iepazīstināja mani ar muzeja saturu un ar tā agrākajiem iemītniekiem – talantīgo Rīgas apdzejotāju Aleksandru Čaku un viņa tēvu – diplomētu drēbniekmeistaru Jāni Čadaraini. Šoreiz mani pārņēma sajūta, ka abi kungi ir tikai izgājuši, bet sūta man siltus sveicinus un lūdz pienākt kādu citu reizi – tad gan noteikti satiksimies. Ir sajūta, ka pie durvīm piezvanīs kāds no dzejnieka draugiem, kuram Jānis Čadarainis jau iesācis pēc jaunākās modes šūtu žaketi... Lai arī ar prātu saprotu, ka dzīvokļa saimnieki jau ir viņsaulē, nekur nemanu ar slimībām un nāvi saistītus eksponātus. Muzejs neatstā mauzoleja sajūtu, te dzīvo dzeja un Čaka gars!

Krišjāņa Barona muzejs


Imants Ziedonis ir teicis „Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties.” Līdzīgas izjūtas mani pārņēma Krišjāņa Barona muzejā – šim muzejam nepieciešama palīdzība, lai tā skaistums iznāktu no aizmirstības un putekļu kārtas. Pats muzejs sevi piesaka ar vārdiem: “Muzejs iekārtots Kārļa Barona dzīvoklī, kur savas dzīves pēdējos četrus gadus pavadīja viņa tēvs Krišjānis Barons (1835-1923). Muzejā skatāma memoriālā istaba ar Dainu skapi (kopija) un šūpuļkrēslu, ekspozīcija par Krišjāņa Barona dzīvi un darbu.” Pieļauju, ka muzeja biežākie apmeklētāji ir skolēnu grupas, jo ekspozīcijā (aizsedzot apmeklētājiem ceļu pie dažām no vitrīnām) atstāti krēsli, savus veidotājus gaida skolēnu veidotas un aizmirstas (?) māla figūriņas, uz pults atrodas kādas patriotiskas nodarbības muzeja darbinieka teksta “špikeris” utt. Visas šīs lietas traucē baudīt ekspozīciju. Lai gan jūtama bērnu, jauniešu biežās viesošanās pēdas, vismaz mana apmeklējuma laikā, muzeja telpas bija netīras un nekārtīgas – daudzas virsmas klāja putekļi, vairāki eksponāti vitrīnās bija sagāzušies. Izstāžu zālē varēja apskatīt interesantu, taču dizaina ziņā ne visai veiksmīgu izstādi. Piemēram, tās ietvaros grīdu reiz rotājis Gunāra Priedes citāts, no kura manas vizītes laikā bija pazuduši vairāki burti. Neesmu dizaineris, tomēr no dzīves pieredzes zinu, ka cilvēku rokraksti ir grūti lasāmi. Ja vien rakstītāja nav sākumskolas skolotāja, rokraksti nav acij viegli uztverams teksts. Esmu strādājusi par skolotāju skolā, tāpēc manas rokraksta lasīšanas spējas ir drusku trenētākas, bet arī es piekusu no tā, ka man visā ekspozīcijā tiek piedāvāts lasīt Krišjāņa Barona rokrakstu. Daudz prātīgāk būtu paralēli rokrakstam piedāvāt apmeklētājiem teksta atšifrējumu datorrakstā. Pieļauju, ka daļa muzeja ekspozīcijas nav mainīta kopš atvēršanas laika, budžets ir mazs un daudz lietām naudas nepietiek. Varbūt jāgaida vēl padsmit gadu līdz Daiņu tēva divsimtajai jubilejai, tad iespējams arī šis muzejs piedzīvos renovāciju... Ceru, ka ir kādi ātrāki risinājumi, lai muzejs notraustu putekļus un iesoļotu 21.gadsimtā...

Ojāra Vācieša muzejs


Izcilais latviešu dzejnieks Ojārs Vācietis man vienmēr asociēsies ar bērnības vismīļāko multiplikācijas filmu “Kabata”. Apmeklējot viņam veltīto muzeju, vēlējos tuvāk iepazīt multfilmā redzamo vīru, kura kabatās mita manu iemīļoto dziesmu (patiesībā – dzeju) tēli. Lai gan pats Ojārs Vācietis esot bijis laimīgs par savu jauno mājvietu un pat lielījies, ka pietiktu platības futbola spēlei, dzīvoklis ir vienkāršs un pieticīgs. Vismaz, ja salīdzina ar Andreja Upīša memoriālo dzīvokli. Muzeja darbinieku attieksmē jaušama liela mīlestība un cieņa pret agrāko mājokļa iemītnieku. Rezultātā, mana vizīte, kas sākumā bija plānota daudz īsāka, pārvēršas vairāk kā 2 stundu garā izzinošā ceļojumā dzejnieka dzīves galvenajos notikumos. Piemēram, uzzinu, ka Ojārs Vācietis mīlēji garas pastaigas no viena Rīgas gala līdz otram jeb “no govīm līdz govīm”. Tieši tāpēc tik noderīgi ir daudzie draugu dāvinātie termosi. Uzzinu, ka dzejnieks sievai reiz uzdāvinājis kravu ar iznīcībai nolemtiem Rīgas bruģakmeņiem. Gide parāda arī Ojāra Vācieša piezīmju lapiņas, kurās dzejnieks ar flomasteriem zīmējis abstraktus rakstus, kā arī fiksējis redzēto putnu skaitu, jo bijis kaislīgs šo lidoņu pētnieks. Muzejs kalpo kā lieliska satikšanās vieta tiem, kuri Ojāru Vācieti sauc par “savu dzejnieku”.

Jāņa Akuratera muzejs


Šīs vasaras beigās savas durvis apmeklētājiem no jauna vēra restaurāciju piedzīvojušais Jāņa Akuratera muzejs. Izmantoju izdevību kļūt par vienu no pirmajiem jaunatklātā muzeja apmeklētājiem. Rezultātā ieguvu brīnišķīgu noslēgumu savai “memoriālajai pastaigai” - muzejs atjaunots ar lielu rūpību un atbildību par uzticēto dārgumu. Apmeklētājiem nu pieejami divi dārgumi vienā – gan ekspozīcija, kas veltīta Akurateru ģimenei, gan arī pati ēka. Tā kļuvusi par kārumu 20. gadsimta trīsdesmito gadu arhitektūras un interjera mīļotājiem. Muzeju izstaigāju kopā ar muzeja gidi Mairu. Saruna ar Akurateru ģimenes likteņa pārzinātāju pievieno vērtību skaisti iekārtotajai ekspozīcijai – šo ekstru noteiki jāizmanto. Stāstījums nevienu brīdi nepārvēršas “bulvārpreses stila” Akurateru ģimenes dzīves iztirzāšanā. Jau atkal ir sajūta, ka namu izstaigāju ar Akurateru draugu, cilvēku, kas ģimeni dziļi ciena un apbrīno. Manuprāt, tieši tādam jābūt memoriālā muzeja stāstam. Lai arī apmeklētājs atrodas kādas īpašas personas privātajā telpā, taču pavisam privāto un intīmo (piemēram, slimības mokas) klāj kāds šķidrauts. Cieņas, takta, labas gaumes šķidrauts.

Noteikti nenožēloju savu vasaras ceļojumu. Pat muzeji, kuros piedzīvoju kādu negatīvu pieredzi, raisīja pārdomas par memoriālo muzeju likteni, padomju mantojuma nepietiekamu kritisku analīzi, muzeju darbinieku nozīmi apmeklētāju uzņemšanā utt. Aicinu ikvienu vēstures draugu nebaidīties no memoriālajiem muzejiem – tajos ir, ko redzēt un piedzīvot. Uz tikšanos kādā no memoriālajiem (un ne tikai) muzejiem!

08.12.2017
 
blog comments powered by Disqus