Blogi

 
Maija Meiere

Saules nogurdināto oāze – Alatskivi pils Igaunijā

Tikai 42 km attālumā no Igaunijas otrās lielākās pilsētas Tartu, šajās tveicīgajās brīvdienās kopā ar ģimeni atradām vēsu, skaistu patvēruma vietu – neogotikas stilā celto Alatskivi pili.

Alatskivi

Ieejas maksa Alatskivi pilī ir demokrātiska, cenu ziņā igauņu pils atgādina mūsu pašu Bauskas pili – standarta biļete – 5,50 eiro, senioriem (nebija gan norādīts, no kura vecuma cilvēks sevi var par tādu saukt) – 4 eiro, bet skolēniem un studentiem – 3,50 eiro. Par šo cenu ikvienam ir tiesības izstaigāt pils pagrabu un divus augšstāvus. Pili ieskauj paliels  parks, no pils sākas arī pastaigu taka uz netālu esošo Alatskivi ezeru. Šos abus labumus apmeklētāji var baudīt bez maksas. Pie pašas ēkas ir iespēja atstāt auto.

Alatskivi pils pirmo reizi minēta jau 1601. gadā, zināms arī, ka 1628. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs pili dāvanā pasniedzis savam sekretāram. Pils īpašnieki vairākkārt mainījušies līdz beidzot tā nonākusi Otto Henriha fon Štakelberga valdījumā, kurš savukārt atdāvinājis to savai mazmeitai Sofijai, kad tā 1843. gadā apprecējās ar baronu Ernstu fon Nolkenu. Kopš šī brīža pils bijusi Nolkenu dzimtas īpašums. Pils pārbūves iniciators ir Sofijas un Ernesta vecākais dēls – Alfreds Georgs fon Nolkens, kurš iedvesmojies no Skotijas ceļojuma laikā redzētās Balmoralas pils.  Pārbūve tika pabeigta 1885. gadā, barons to veltījis savai sievai Žosefīnei. Ģimene pili pameta 1905. gadā, līdzi uz Vāciju paņemot arī daļu no ēkas vērtīgākajiem priekšmetiem, kurus nav izdevies vai nav bijusi vēlme pārdot izsolē.

1919. gadā pils tika nacionalizēta, Igaunijas neatkarības gados pils izmantota gan kā skola, gan robežsargu kazarmas, kinoteātris un bibliotēka. Aristokrātijas laiks bija beidzies. Padomju gados pils tikusi nolaista un izpostīta. Šobrīd muzejā apskatāma fotoizstāde, kurā var redzēt, kā mūsdienu ēka atdzimusi gandrīz no pilnīga grausta. Dažus foto var atrast arī muzeja interneta vietnē http://www.alatskiviloss.ee/.

Mūsdienu izskatu ēka ieguva pēc 2011. gada, kad noslēdzās tās restaurācija. Man šķiet nedaudz ķecerīgi lietot vārdu “restaurācija”, ja salīdzina, ko šis vārds nozīmē Rundāles pils atjaunotājiem un kas paveikts Alatskivi pilī. Mans dzīvesbiedrs, kurš ir tāls no mākslas vēstures, vēsturiskajiem interjeriem un tamlīdzīgām lietām, neko nemanīja un nekomentēja, bet man palika drusku butaforiska interjera sajūta. Tomēr tam ir arī savs labums – pilī atļauts vēsturiskās mēbeles lietot kā mēbeles – tie nav krājuma priekšmeti. Mēs ar meitu visur arī nobildējāmies – tā es kompensēju to, ka, piemēram, Rundāles pilī to neuzdrošinātos darīt. Arī par fotogrāfēšanos muzejā nebija jāmaksā. Tās ir lieliskas ziņas visiem sociālo tīklu un selfiju (pašbilžu) mīļotājiem.

Alatskivi

Manu vēsturnieka sirdi sasildīja pils pagrabstāvā apskatāmā ekspozīcijā, kurā ar vaska figūru palīdzību nosacīti parādīti, kā izskatījušies pils saimnieks, pārvaldnieki un kalpi. Lai gan vaska figūras nebija veidotas ar portretisku līdzību kādam noteiktam cilvēkam no pils vēstures, tās tomēr, manuprāt, uzskatāmas par simbolisku pieminekli cilvēkiem, kuri pilī dzīvojuši, saimniekojuši, rūpējušies par ikdienas mājas soli. Man kā bijušai ekskursiju vadītājai, ļoti sagribējās izpētīt šo tēmu plašāk un vadīt ekskursijas pils pagrabā.

Alatskivi

2011. gadā Alatskivi pašvaldība, sadarbībā ar Igaunijas Teātra un mūzikas muzeja speciālistiem, pils telpās atklāja igauņu komponistam, vecākā igauņu baleta “Kratt” autoram, Eduardam Tubinam (1905-1982) veltītu ekspozīciju. Tā veidota, ievērojot klasiskās ekspozīcijas iekārtošanas tradīcijas, iekārtojumā nebija nekā neredzēta un pārsteidzoša. Jauka aktivitāte, kura, manuprāt, nepieciešama ikvienā mūzikas tēmai veltītā ekspozīcijā, bija iespēja noklausīties komponista darbus pie īpašas pults. Tā bija tobrīd sanākušo bērnu iemīļota pieturvieta. Lai gan ekspozīcijā bija paredzēts demonstrēt arī video, muzeja darbinieki nebija ieslēguši televizorus, kā arī neatradu pamācību, kā to varam izdarīt paši, ja tas tā paredzēts. Pilī vispār nesatikām nevienu, kurš būtu pildījis zāles pārziņa pienākumus, iespējams kaut kur neuzkrītoši bija noslēptas videonovērošanas kameras, bet es tādas nekur nemanīju.

Alataskivi

Pastaigu pa Alatskivi pili noslēdzām ar pusdienām tās restorānā. Cenu ziņā restorānam bija pavisam nedaudz draudzīgāks piedāvājums kā mūsu pašu Rundāles pils restorānam, kurā nesen ieturējām Māmiņas dienas svētku pusdienas. Izvēlējāmies nobaudīt zivju zupu un desertu, klāt piedzert kafiju un ūdeni. Kopā pusdienas diviem cilvēkiem izmaksāja nedaudz  vairāk kā 20 eiro. Restorāns piedāvā arī banketu klāšanu svinīgiem pasākumiem – mēs paspējām būt tās dienas pēdējie klienti pirms restorāna slēgšanas privātam pasākumam.

 

Inetersanti, ka pils saimieki piedāvā tajā arī pārnakšņot. Par aptuveni 100 eiro (booking.com piedāvājums) ikviens var ļauties fantāzijai, ka ir greznā nama īpašnieks. Taču, spriežot pēc publicitātes attēliem, interjers viesnīcas daļā maz sasaucas ar atjaunotajās zālēs redzamo. Ja ņem vērā, ka 100 eiro par vienu nakšņošanas reizi tomēr nav lēts piedāvājums, viesnīcas istabas atgādināja mūsu pašu viesnīcu, kurā uzturēšanās izmaksāja uz pusi lētāk.

 

Vēl viena laba ideja, ko varētu pārņemt arī kāds Latvijas muzejs, kuru ieskauj plašs parks – Alatskivi pils dārzā bija novietoti disku golfa grozi. Mūsu apmeklējuma laikā kāda igauņu ģimene ar saviem lidojošajiem šķīvīšiem paši sev noorganizēja disku golfa sacensības. Tas ir vēl viens veids, kā ievilināt cilvēkus pils teritorijā, rosinot viņus varbūt apmeklēt arī kādu aktuālo mākslas izstādi vai remdēt slāpes un izsalkumu pils restorānā.

 

Kopumā Alatskivi pils atstāja jauku iespaidu, noteikti nenožēlojām, ka piestājām tajā pa ceļam uz mūsu galveno apskates objektu – Peipusa ezera stāvkrastu. Varējām gan atvēsināties, gan iepriecināt acis un ausis (paldies Eduardam Tubinam), gan ieturēties tālākajam ceļam. Vienīgi nožēloju, ka neapmeklēju pils labierīcības un nenoskaidroju, vai tur ir padomāts arī par pašiem mazākajiem apmeklētājiem, t.i. vai tur ir arī pārtinamais galdiņš mazuļiem. 

08.07.2016
 
blog comments powered by Disqus