Blogi

 
Maija Meiere

Lavandu svētkus ir vērts apvienot ar muzeju apskati

Lavandu svētku iekārdināti, ar ģimeni devāmies uz Umurgas pagastu Limbažu pusē.Pēc pastaigas smaržīgajā dārzā, izmantojām iespēju, ka esam pašā Limbažu pievārtē, un izbaudījām vietējo muzeju piedāvājumu. Šoreiz paspējām apskatīt sudraba meistara Oļega Auzera dibināto Dzīvā sudraba muzeju un vietējās pašvaldības pārvaldīto Limbažu muzeju.

Plānojot ceļojumus un muzeju apskates, es vienmēr sāku ar informācijas meklēšanu internetā. Abus muzejus, to adreses, darba laikus un cenas internetā var viegli atrast - tas priecē. Diemžēl, Limbažu muzejam nav pašiem savas interneta vietnes, tāpēc labi, ka informācija par to atrodama gan pašvaldības, gan vietējā tūrisma informācijas biroja interneta vietnēs, gan muzeju kopkatalogā tepat - muzeji.lv.

Vienīgais ieteikums Limbažu muzejam virtuālās saziņas jomā būtu - sekot līdzi, lai muzeja profili visos izmantotajos sociālajos tīklos (atradu - https://www.facebook.com/Limbazumuzejs/, http://www.draugiem.lv/limbazumuzejs/ un https://twitter.com/Limbazu_muzejs) sekotājiem sniegtu vienotu informāciju. Citādi vienā medijā ieraksti apstājušies uzreiz pēc šī gada Muzeju nakts, citā kaut kas publicēts vēl jūnijā, bet pēdējā “iečivināšana” Twitter kontā notikusi 2014. gadā. Saprotu, ka tas prasa laiku un uzmanību - pati šo darbu esmu veikusi vairākus gadus. Ja muzejam pietrūkst laika un cilvēku resursu, manuprāt, labāk būt kvalitatīvi, bet vienā vietā (sociālajā tīklā) nekā pavirši visos.

Dzīvā Sudraba muzejam ir pašam sava interneta vietne (http://sudrabamuzejs.lv/?lang=lv), kurā pieejama informācija arī svešvalodās - krieviski un angliski. Sociālajos tīklos muzejs lieki nereklamējas - kopš 2014. gada muzejs klusējis arī savā profilā - https://www.facebook.com/Dz%C4%ABv%C4%81-sudraba-muzejs-443004959076814/?fref=ts. No pieredzes zinu, ka veidojot muzeja interneta vietnes saturu, ir brīži, kad kaut ko atsājam uz vēlāku laiku, bet tā arī otrreiz nepieķeramies šim darbam. Pametot darbu Liepājas muzejā, pēdējās nedēļas veltīju tam, lai sakārtotu mazos “krikumus”, ko biju atstājusi uz vēlāku laiku. Šādu padomu varu dot arī Dzīvā sudraba muzejam - pārbaudīt (visās valodās), vai zem katra šķirkļa ir arī kāds teksts, kas attaisno šī šķirkļa eksistenci. 

Taču pats galvenais tomēr ir tas, ko mēs ieraugām, kad esam nolikuši datorus un telefonus nost - reālais muzejs. Limbažu muzejā apmeklētājus sagaida laipna, sirsnīga uzņemšana. Mēs jutāmies kā VIP apmeklētāji - muzeju apskatījām kopā ar pavadoni, kas īsumā pastāstīja par Limbažu un muzeja vēsturi. Pamanāms, ka muzeja iekštelpām nepieciešams kosmētiskais remonts, bet tur “akmenis” metams pašvaldības lauciņā. Pati ekspozīcija ir neliela un gaumīgi iekārtota. Vīriešu cilvēks “pielipa” pie kalēja darbnīcas lodziņa, es baudīju darbinieces stāstnieces talantu. Kad meita paaugsies, viņa varēs novērtēt, kā Limbažnieki macījušies glītrakstīšanu pie muzejā apskatāmā skolas sola. Skaista interjera cienītāji var baudīt Baumaņu Kārļa piemiņai iekārtoto ekspozīciju. Interesanta atrakcija, kas muzejā palikusi kopš Muzeju nakts aktivitātēm - iespēja ar lupu izpētīt “akvārijos” noslēpušos gliemežus vai tārpus un citas ezerā atrodamas mazās ūdens radības. Muzejs noteikti ir tā vērts, lai (pirms vai pēc uzkāpšanas Limbažu pils tornī, kas atrodas turpat blakus) to apskatītu.

Dzīvā sudraba muzejā mums palūdza ekspozīciju apskatīt kopā ar tikko atbraukušo ekskursantu grupu. Muzeja ieejas cena ir piecas reizes lielākā kā Limbažu muzejā - 5 eiro. Tulīt pie kases apmeklētāji tiek pacienāti arī ar sudraba ūdeni. Lielisks tematisks nieciņš, kas neprasa lielus izdevumus. Ekskursija bija tik interesanta, ka pilnībā aizmirsās visas nebūšanas ar muzeja tēlu internetā. Vienīgais aizrādījums - pievērst lielāku uzmanību telpu tīrībai - pacilāto gaisotni nedaudz sabojāja aiz vitrīnām sakrājušies putekļi. Ausīm tīkams gids sanākušajai publikai par lieliem priekiem uzbūra izcilā sudraba mākslinieka Oļega Auzera profesionālās ikdienas priekus un bēdas. Tagad, piemēram, zinu, cik bīstami tapušas greznajās kompozīcijās ietvertās vīnogas. Gids ar savu stāstījumu radīja sajūtu, ka esmu nokļuvusi viduslaiku meistara darbnīcā, kur kāds zellis dalās amata noslēpumos, un viņa stāstījumā nojaušams, ka meistars viņam ir gandrīz Dieva vietā. Izcili!

Gala secinājums par Limbažos redzēto? Laipni, gudri, zinoši muzeju darbinieki ir katra muzeja rota. Pat tad, ja virtuālajā pasaulē kaut kas neizdodas, ja no sienām lūp nost krāsa vai grīda nav tik tīra kā tam vajadzētu būt, savu darbu mīlošs, aizrautīgs stāstnieks liek to visu aizmirst. Limbažos noteikti gribēšu atgriezties vēlreiz - kad meita būs paaugusies un varēs kopā ar mani ļauties muzeju valdzinājuma.

29.07.2016
 
blog comments powered by Disqus