Blogi

 
Maija Meiere

Labās prakses paraugs – Parīzes Orsē muzejs

10. maijā viesojos Mākslas muzejā „Rīgas Birža”, lai piedalītos no Parīzes Orsē muzeja atbraukušā kuratora Pjēra Korzīliusa (Pierre Corzilius) lekcijā.

Orsē muzejs izvietots ēkā, kur līdz 1939. gadam atradās vilcienu stacija. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados parīzieši nolēma ēkā izveidot mākslas muzeju, un 1986. gada 1. decembrī, klātesot Francijas prezidentam Fransuā Miterānam, tas tika atklāts. Paralēli klasiskajam muzeja darbam, ēka kalpo arī par koncertzāli.

Pjērs Korzīliuss savas darba gaitas Osrē muzejā uzsāka 1997. gadā un nostrādāja tajā par mūzikas pasākumu kuratoru četrpadsmit gadus. Viņš pats, atceroties šo laiku un piedzīvotās grūtības, bieži iesaucās: „Murgs!” Darba apjoms tiešām ir iespaidīgs. P. Korzīliuss kopā ar divpadsmit cilvēku lielu darba grupu paralēli pētniecības darbam, mūzikas vēsturei veltītu izstāžu veidošanai, organizējuši gan simfoniskās mūzikas, gan kamermūzikas koncertus, ēnu teātra uzvedumus, izglītības programmas bērniem un literārās pēcpusdienas muzeja restorānā.

Tikšanās ar franču lektoru bija, manuprāt, ļoti vērtīga un iedvesmojoša. Pirmkārt, bija noderīgi iepazīties ar Orsē muzeja speciālistu darba aizkulisēm. Lektors izskaidroja, kāds milzu darbs viena, divu vai pat trīs gadu garumā tiek ieguldīts katrā izstādē un koncertā. Piemēram, ideja par ēnu teātra izrādes radīšanu, aizsākās ar divām anonīmām cinka figūriņām viņu pašu muzejā. Iesaistot pētniekus, restauratorus, apzinot citu muzeju krājumus, izdevās radīt augstas kvalitātes mākslas izrādi. Ja pati pārvaldītu franču valodu un nokļūtu Parīzē, labprāt pabūtu Orsē muzeja rīkotajā literāri muzikālajā mielastā muzeja restorānā. Tas notiekot aptuveni tā: visi sēž ļoti skaistajā un smalkajā restorāna zālē (kāda tā izskatās, var redzēt muzeja mājaslapā), skan 19. gadsimta otrajā pusē tapusī dzeja un klasiskās mūzikas skaņdarbi. Reiz šāda pasākuma laikā tika pieņemts lēmums pasniegt ēdienus un dzērienus tikai baltā krāsā. Šāds pasākums varētu radīt neaizmirstamu baudu gan ausīm, gan acīm, gan garšas kārpiņām.

Otrkārt, guvu apstiprinājumu jau sen tapušai atziņai – muzeja darbinieki ir tikpat nozīmīgs resurss/vērtība kā pats krājums. P. Korzīliuss uzsvēra, ka iesākumā nereālās un neprātīgās idejas izdevušās tikai tāpēc, ka viņš ir saņēmis maksimālu muzeja direktora un citu nodaļu vadītāju atbalstu. Aiz katra mums prezentētā pasākuma redzēju milzīgu muzeja patriotu komandas darbu. Vienotā mērķī apvienojušies cilvēki spēj paveikt neiespējamo. Šī atziņa Muzeju nakts priekšvakarā bija kā naglai uz galvas...

11.05.2012
 
blog comments powered by Disqus