Blogi

 
Līva Grudule

Uz muzeju piebaldzēnu meklēt!

             

Latvijas memoriālie muzeji, ļoti daudzi no tiem, ir vietas, kur meklēt tautas dvēseli vai kādu tās šķautni. Pat, ja šis apgalvojums šķiet pārmēru poētisks. Tas, ko iespējams  senajās personību mājās piedzīvot, nereti ir satikšanās pašiem ar sevi. Ir vērts kādreiz pamēģināt iet šo izziņas ceļu, jo var izrādīties, ka kāda maza tikšanās ar Kārli Skalbi, Reini Kaudzīti vai Emīlu Dārziņu, jebkuru no viņiem un vēl un vēl citiem, liek pacelt galvu un iztaisnot muguru, audzē pašcieņu un dod jaunu impulsu labākai vai savādākai dzīvošanai. Jo tie jau esam mēs, tie dižie piebaldzēni.

Mēs esam Kaudzīšu Reinis ar nelokāmu pārliecību par pasaules un lietu kārtību, iespiežam 140 rakstu zīmēs savu vienīgo nemaldīgo patiesību, un pie tās arī paliekam. Pasmejam par kāda kārtējo jauno mīlestību, smīnam par sentimentu un tamlīdzīgām blēņām, bet aiz savas mājas slēgtajām durvīm savējai darinām mīlīgiem bumbulīšiem rotātas dāvaniņas.  Tie esam mēs, kuri Eifeļa pakājē kruņķu svārkos tērpti, sūta pasaulei kārtējos selfijus.

Mēs esam Kaudzīšu Matīss, traucamies pa dzīvi  jaunas modes uzvalkā pēdējā modeļa vellapēda mugurā, večiņas un govis ceļmalās baidīdami, bet savā Atmiņu stūrītī melnām rokām kopjam trauslus ziedus un savu mīlestību. Aizrautīgi un bez atelpas mēs radām savas dzīves lielāko un sava laika ievērojamāko darbu, iegūstot slavu un neslavu reizē un pēcāk par to visu mūžu esam spiesti taisnoties un pat pēc nāves vēl.

Mēs esam Emīls Dārziņš. Ar īpašu humora izjūtu apveltīti, protam lieliski izjokot draugus un izspēlēt visādus stiķus, mūsu izkoptā gaume un augstie mākslas kritēriji  neļauj samierināties ar viduvējību un amatierismu, bet mūsu melanholiskā dvēsele nespēj pieņemt un piedot nevienu pārestību vai skarbāku viedokli un mēs aizejam ar savu noslēpumu.

Es ceru, ka mēs esam arī Kārlis Skalbe. Pakāpjamies Piebalgas paugura galā un ieraugām, ka īstā dzīve ir aiz trejdeviņām jūrām. Taču, Miera un Pieticības Malā padzīvojuši, atgriežamies kā tukšinieki vai gluži pretēji, bet tik un tā  piepildām sapni. Par dzimteni, māju un Ziemeļmeitu.

Mūsu mājas, ciemiņus gaidot, ir tieši tik perfektas kā piebaldzēnu muzeji, kur katrs šatiera segas  stūrītis nogludināts un lupatdeķi rakstā izklāti. Kad pie mūsu bērniem nāk citi bērni, mēs tiem neļaujam lēkāt pa savu laulības gultu, raucam pieri, kad meitas draudzenes piemēra mūsu kleitas un esam izmisumā, kad sazin kur smiltiņās ir aprakts vecātēva zelta pulkstenis.

Taču ļoti iespējams, ka viss ir gluži citādāk. Tad vēl jo vairāk, piezvaniet man kādu dienu, un izstaigāsim Piebalgu kopā!

14.07.2016
 
blog comments powered by Disqus