Blogi

 
Līva Grudule

Blaumaņa „Brakos” jaunumi. Pērs Gints, kas nemelojot.

Septembra sākumā pastkastītē (reālajā, ne virtuālajā) saņēmu ielūgumu uz jaunas izstādes atklāšanu R. Blaumaņa memoriālajā muzejā „Braki”. Rūdolfam Blaumanim veltīti notikumi šajā gadā uzrunājuši ik pa laikam, kā tas pienākas dižgara 150.jubilejas gadā, turklāt vēl, ņemot vērā, ka rakstnieka dzimšanas diena iekļauta starptautiskajā UNESCO svinamo dienu kalendārā 2012.-2013.gadam. Taču augstāk minētais ielūgums ieintriģēja īpaši, jo solīja interaktīvu tematisku izstādi „Norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens- Rūdolfa Blaumaņa viesis „Braku sētā” jeb Pēr Gint, tu nemelo!” Izstādes darba grupas sastāvs deva pēdējo būtisko- jādodas lūkoties- impulsu: izstādes autore- Anna Kuzina (ilggadīga muzeja vadītāja, lieliska kolēģe, plašā savējo un muzeja apmeklētāju lokā pazīstama kā Braku Anna, īstena šomāju Saimniece), mākslinieciskais noformējums: Inese Jakobi (tekstilmāksliniece, kuras darbi uzrunā, iedvesmo, neatstāj vienaldzīgu, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja mākslas izstāžu organizatore), redaktore: Dace Zvirgzdiņa (Madonas  novadpētniecības un mākslas muzeja Literatūras sektora vadītāja, izpalīdzīga kolēģe un pieredzes bagāta muzejniece), zinātniskais konsultants Tarass Poļakovs (muzeologs, vēstures zin. kandidāts, A. Čehova prēmijas laureāts par literatūras muzeju scenārijiem Krievijā). Izstādes ceļvedī minēts, ka izstādes koncepcijas izstrādē izmantoti „T. Poļakova metodiskie materiāli par tēmu „Sižetiski tēlainais vai mākslinieciski mitoloģiskais ekspozīcijas veidošanas paņēmiens memoriālajos muzejos.”” Jāatzīst, kā cilvēks, kas diendienā saskaras ar memoriālo muzeju darbu, pēc šādas informācijas jau degu nepacietībā izstādi redzēt.

Izstādes atklāšanas dienā „Brakos” ierodos gana laicīgi, lai paspētu īsi iepazīt jaunumu. Lai gan tajā brīdī tā bija virspusēja iziešana cauri izstādei (vēl joprojām īsti neesmu sapratusi, kā precīzāk jauno produktu nosaukt, tādēļ pieņemu autoru uzstādījumu, kaut gan par to būtu vērts padiskutēt), tomēr tas bija pietiekami, lai secinātu, ka darīšana ir ar tolerantu memoriālās vides apdzīvošanu. Ne velti sākumā apmulsu, jo nekādu jaunu izstādi atrast nevarēju. Un šajā gadījumā to vērtēju kā jaunuma veiksmi. Tā itin harmoniski iekļaujas jau pierastajā „Braku” sētā un ēkās un tālākais jau ir katra paša ziņā- iet pēc ceļveža vienatnē un lobīt piedāvāto interpretāciju slāņus un atrast savējo skatu punktu, vai ceļabiedros izvēlēties izstādes autori. Abas iespējas, manuprāt, ir vienlīdz lieliskas. Izstādes ātro apskati veicu divatā ar sešgadīgo meitu un nez kādēļ ignorēju iespēju paņemt ceļvedi un sekot tam. Droši vien prātīgāk šādā individuālā ceļā tomēr būtu ņemt talkā piedāvāto uzziņu materiālu un iziet Pēra Ginta ceļu autores piedāvātajā secībā, taču tā neesamība mani netraucēja, jo katrā vietā ir anotācijas, bet man  prieks ļauties pašai savām asociācijām un  jādomā, ka gan Blaumanis, gan Ibsens raisa gana daudz pārdomu ne tikai man. Jāpiebilst, ka no dziļākas rakšanās tēlu ceļos un dvēselēs mani atturēja meitas klātbūtne un viņas itin reālie jautājumi un komentāri: „Kas šī par māju? Paskat, cik skaistas drēbes! Ko tās Solveigas gaida?´´ utt. Vēlāk, kad notiek izstādes atklāšana un Anna Kuzina visus klātesošos izvadā pa Pēra Ginta ceļu, nedaudz komentējot katru objektu, viņa piebilst, ka izstāde paredzēta visplašākajam apmeklētāju lokam. Gan lieliem, gan maziem, gan tuviem, gan tāliem solot savu pieeju.   Man nav pamata viņai neticēt, vai tā ir, rādīs laiks un apmeklētāju atsauksmes. Tā kā es savus bērnus uz muzejiem vedu regulāri, esmu pamanījusi, ka vismaz manējie pozitīvi novērtē tos muzejus, kuros viņiem liek mieru (un neaicina rotaļāties, aizpildīt darba lapas u.tml., iespēju pašam kaut ko atklāt vai aptaustīt gan viņi nelaiž garām), abi priecājas, ja viņus uzlūko tik pat nopietni, cik pieaugušo auditorijas daļu un atbild uz viņu jautājumiem, ja tādi rodas. Līdz ar to mūsu izvēlētais individuālais apskates veids un pēc tam kolektīvā izstaigāšana bija gana piemērota sešgadniecei. Domāju, ka daudz lielāks izaicinājums izstādes gidam būs pusaudžu auditorija, savukārt abpusēji interesanti varētu būt šo izstādi izdzīvot un izdiskutēt ar vidusskolēniem. Tā kā latvieši izsenis pazīstami kā lieli Skandināvu  kultūras cienītāji, jācer, ka izstāde var būt saistoša itin plašam apmeklētāju lokam.

Pirms vēl biju apskatījusi izstādi, spriežot pēc sākotnējās informācijas, iztēlojos kaut ko gluži citu. Vispirms jau promenentā zinātniskā konsultnata T. Poļakova vārds man asociējās ar finansiāli apjomīgu,vizuāli un saturiski pārsteidzošu, arī pretrunīgu, vētrainas dažādu nokrāsu emocijas raisošu veikumu.Šinī ziņā piedzīvoju vilšanos, jo nekā tāda nebija. Tāpat  gaidīju laikmetīgus tehniskos risinājumus gan izstādes scenogrāfijā, gan solītās interaktivitātes virzienā, kaut ko ar glancēto memoriālo vidi asi kontrastējošu un tamlīdzīgi. Taču, galu galā, tieši šajā vietā un, iespējams, laikā , nepietrūka man ne skārienjūtīgu anotāciju, ne digitālu risinājumu, audiovizuālu instalāciju un raupjas ielaušanās šīs sētas un lietu kārtībā. Kaut gan, tas viss būtu lielisks izaicinājums harmoniskajai lauku sētai. Pieņemu un akceptēju izstādes veidotāju acīm redzamo cieņas pilno attieksmi pret esošo vidi un personībām, novērtēju prasmi ar ierobežotu budžetu izveidot harmonisku un vizuāli pievilcīgu izstādi. Sirsnīgi priecājos, ka kolēģi seminaros iegūtās zināšanas nebaidās realizēt dzīvē. Droši vien jaunāko apmeklētāju daļu uzrunās arī lellītes, kas man dažviet šķita liekas, dažbrīd radās iespaids, ka kāda tēma nav līdz galam risināta jeb ir piekabināta un traucē izstādi ieraudzīt kā organisku veselumu(varbūt trūcis vizuālā materiāla, kaut gan vairāk šķiet, ka askēisms ir izstādes koncepcijas pamatā un tādēļ paredzu, ka daļu apmeklētāju tas var mulsināt), bet tās ir sīkas nianses.  Izstādes apmeklējums manī no jauna uzjundīja domas par memoriālo muzeju piedāvājumu kopumā un aktualizēja nepieciešamību pēc  drosmīgiem, izaicinošiem, uzrunājošiem un diskusiju vērtiem produktiem mūsu memoriālajos muzejos. To, kā zināms, lieliski prot un ražīgi izmanto Akuratera muzejs un ir vēl daži citi. Tomēr gribētos, lai šī „Braku” izstāde kalpo par savdabīgu izaicinājumu arī tiem, kuri līdz šim dažādu iemeslu pēc bijuši klusi un rāmi.

Mākslinieces Ineses Jakobi radošais pienesums neapšaubāmi ir viena no izstādes stiprajām pusēm, tāpat radošās komandas darbs kopumā un lieliski realizētas sadarbības iespējas starp muzejiem un citām institūcijām.

Visticamāk, daļa apmeklētāju aizdomāsies arī par izstādes nosaukuma un būtības sakarībām, vismaz man tas redzētā kontekstā šķiet mazliet mulsinošs: „Norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens- Rūdolfa Blaumaņa viesis „Braku sētā” jeb „Pēr Gint, tu nemelo!”  Bet arī tas var būt lielisks diskusiju avots ar izstādes autori. Katrā ziņa, iesaku vēl šajā rudenī kādu nesteidzīgu pēcpusdienu veltīt „Brakiem”. Noteikti der sazināties ar Annu Kuzinu, lai dotos Pēra Ginta ceļā kopā ar viņu, tas būs izstādes papildus bonuss. Bet, kā jau iepriekš minēju, izstāde ir arī vienatnē baudāma. Tā kā izstāde ir izvērsta pa visām „Braku” ēkām, ideāli, ja izdodas turp nokļūt saulainā laikā.

 

Līva Grudule
Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre"
"Norkalni 2" Vecpiebalgas pag., Vecpiebalgas nov., LV- 4122
E-pasts:
livag@inbox.lv
liva.grudule@vecpiebalga.lv
t.26131784 vai26573868

www.piebalgasmuzeji.lv

11.09.2013
 
blog comments powered by Disqus