Blogi

 
Liene Blūma

Par svētkiem un ikdienu

       

Foto Alans Perševics

Ir tā dīvaini ar tiem svētkiem. Vienmēr būs kādi, kas tos gaidīt gaidīs, skaitīs dienas un krās centu pie centa, lai pēc tam uzdzīvotu. Būs kādi, kuri centīsies noslēpties no ļaužu masām, kultūras programmām, sporta aktivitātēm, cukurvatēm, reklāmu piedāvājumiem un visiem citiem tingeļtangeļiem, ko piedāvā mūsu gadsimta svētku svinēšanas tradīcijas. Gluži tāpat vienmēr būs kādi, kuriem ierastie izklaides rituāli nozīmēs ko citu. Par to arī šoreiz stāsts. Par svētkiem, darba specifiku un pārdomām par tā visa nozīmi dzīves ritējumā.

Lai arī visur pozicionēta kā romantiska tūrisma vecpilsēta un tāda tā arī ir, reizēm tomēr šķiet, ka pilsēta tā pa īstam, līdz kaulam atdzīvojas reizi gadā Dzīru laikā, kad tā iemantojusi titulu kā vieta, kur pavadīt vislabāko nedēļas nogali visā vasarā. Tas ir laiks, ko pilsētnieki un viesi ieplāno jau krietni iepriekš, un attiecīgi tam arī gatavojas. Protams, ka tās ir ienesīgas dienas arī muzejā, kad te paviesojas krietns pulks ļaužu, kas darbiniekiem likumsakarīgi sagādā iespēju iesvīst. (Abās nozīmēs.) Jebkuras svinības pilsētā nozīmē lielāku viesu pieplūdumu, par ko viennozīmīgi ir prieks. Ir taču skaisti, ka līdzās karuseļu trakumam un ceptiem kartupeļiem cilvēki vēlas pabarot arī prātu un dvēseli. Iepriecinoši, ka bieži interese neaprobežojas ar vienkāršu izskriešanu cauri telpām, bet apmeklējums beidzas ar bagātinošām sarunām, gribas ticēt, ka abām iesaistītajām pusēm – gan muzeja viesiem, gan darbiniekiem.  Iedvesmojoši, ka bērniem tiek dota vide un laiks, ko pavadīt kopā ar vecākiem, bagātinoties ar vēsturiska satura informācju, apgūstot uzvedības prasmes sabiedrībā, kā arī vienkārši baudot kopību.

Ir pietiekami daudz lietu, kas sagāda gandarījumu, redzot cilvēku masas rotējam acu priekšā. Un tad, kā jau teju visām medus maizēm, arī šijam darbam ir sava garoziņa. Nevajag nemaz domāt par tādiem blakus efektiem kā sapampušas kājas vai sapošs kakls. Svarīgākā ēnas puse saistāma tieši ar tuviniekiem – ģimeni un draugiem – , kuri arī taču vēlētos pavadīt ilgi pelnītās brīvdienas, baudot svētku piedāvājumu. Šeit var aizdomāties vēl tālāk, ka šāda situācija jau nav tikai svētku reizēs, bet ierasta arī parastās nedēļas nogalēs. Kur ir izeja? Činkstēt par to, cik netaisna ir pasaule, kad tev jāatbild reizēm uz ļoti muļķīgiem jautājumiem, kamēr līdzcilvēki sociālajā vidē publicē fotogrāfijas no brīnišķīgas dienas jūrmalā vai pārgājiena mežā? Dusmoties un  izmisīgi gaidīt darba dienas beigas, lai beidzot varētu sākt dzīvot?

Visoptimālākā izeja, kā cīnīties ar šīm blaknēm, ir nomainīt darbu. Gluži vienkārši. Vai arī tomēr nē, ja domāju par savu personību, talantiem, prasmēm un lietām, kas sagādā prieku. Mans paraksts uz studiju līguma kultūras vadībā jau nozīmēja - tu esi tas, kurš taisa ballīti citiem, kurš strādā parastās brīvdienās un sarkanos datumos, kurš bezspēkā atkrīt gultā un negrib pat skatīties uguņošanu. Pat tad, ja muzejs nebūtu tā vieta, kur aizrit manas dienas. Pat tad, lai spētu sevi realizēt tādā mērā, ka gandarījuma procents būtu atbilstošs ieguldītās enerģijas daudzumam, man tāpat nāktos izvēlēties citu organizāciju vai institūciju, kas darbotos tajā pašā sfērā un ar līdzīgiem spēles noteikumiem, kuri visticamāk ietvertu prieka sniegšanu citiem reizēs, kad pati labprātāk būtu saņēmēja nevis devēja. Kulturščiks - tā ir diagnoze, ar kuru jāsadzīvo, jo tas ir vienīgais veids, kā spēt pilnvērtīgi funkcionēt šajā pasaulē!

Realitāte ir tāda, kāda ir. Esmu savā vietā un priecājos par to. Protams, ka ir reizes, kad grūtāk nākas pieņemt to, ko no tevis prasa darbs ar cilvēkiem, gana plašas informācijas apguve, pienākums to paturēt pratā, kā arī tieši šis svētku noslogotības aspekts. Tāpēc ir tik lieliski, ka līdzsvara kausos gluži dabiski novietojas patiesi sirsnīgi paldiesi gan no vadības, gan viesu puses. Pēdējā laikā tieši svētidienās saņemti komplimenti par to, ka esam kāda viesa mīļākais Latvijas muzejs vai ka atrašanās šajā ēkā ir klusas laimes vērta. Ir patiesi labi padarīta darba sajūta, ja kāds no mūsmājām iziet kaut par kripatu informētāks, saviļnotāks, iepriecinātāks vai iedvesmotāks. Tāpēc jau mēs, klientu apkalpošanas personāls,  te esam – lai  izrādītu un iepazīstinātu ar to bagātību, kuru cilvēki glabājuši vēl ilgi pirms mums, vai ko  katru dienu  saudzīgi kopuši krājumu nodaļas kolēģi. Un kur vēl labāka iespēja to izdarīt, kā svētku reizēs!

25.07.2016
 
blog comments powered by Disqus