Blogi

 
Kristīne Jākabsone

Virtuālais muzejs - nav aprobēta pieredze, trūkst teorētisku pētījumu

2. oktobrī Rīgas Kino muzejā notika Latvijas Muzeju biedrības organizēts seminārs par tēmu „Virtuālais muzejs”. Nozares profesionāļiem tā bija iespēja apmainīties domām un arī pieredzē, pastāstīt par paveikto, analizēt problēmas un iezīmēt attīstības virzienus nākotnei.Latvijas muzeju pārstāvji bija sagatavojuši prezentācijas par nozīmīgu ieguldījumu e- vides veiksmīgā izmantošanā muzeju darbībā.

Latvijas Okupācijas muzejs prezentēja savu virtuālo muzeju; O. Vācieša muzejs prezentēja interaktīvo disku, kas ir ieteicams mācību palīglīdzeklis latviešu literatūras skolotājiem; I. Ziedoņa muzejs prezentēja savu virtuālo muzeju, kurā ir radīta arī interaktīvā spēle par „Epifānijām”; Liepājas Virtuālais Kino muzejs bija sagatavojis prezentāciju, kurā tika ieskicēti tādi būtiski jautājumi, kā kultūras produktu pieejamība, un virtuālā muzeja iespējas un trūkumi salīdzinājumā ar stacionāru muzeju.

Virtuāls muzejs nenoliedzami ir jauna parādība - tāpēc varbūt pasākumā diskusiju bija mazāk nekā to būtu gribējies, jo vēl nav aprobēta pieredze, nav izkristalizējušās problēmas, trūkst arī teorētisko pētījumu, bāzētu tieši Latvijas situācijā. Bija arī atsevišķi momenti, ko raksturoja izpratnes trūkums - piemēram, jautājums: kāpēc virtuāls muzejs „piesavinās” muzeja vārdu? Kāpēc tas „neapmierinās”, piemēram, ar digitālā arhīva nosaukumu? Jo muzejs, lūk, ir kaut kas konkrēts, kam ir vairāki raksturlielumi; tos ir definējusi pat likumdošana un „patvarīgi” ieviest te kaut kādas izmaiņas ir teju vai ķecerība.

Par pēdējo problēmu jāsaka, ka, pirmkārt, dzīvē parasti ir tā, ka attīstība iet pa priekšu un likumdošana paliek nedaudz iepakaļ. Tas ir tikai loģiski, jo nav iespējams uzrakstīt likumu parādībai, kuras vēl nav. Otrkārt, par šo problēmu jau ir diskutēts arī Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļā ar nodaļas vadītāju Jāni Garjānu. Proti, e- vide kultūrā noteikti attīstīsies; pašreizējie procesi ir tikai sākums.

Tas nozīmē to, ka tiešām pienāks arī laiks, kad to vajadzēs regulēt ar atbilstošām likumdošanas izmaiņām. Tas savukārt nozīmē, ka arī muzeju darbību regulējošajā likumdošanā vajadzēs ieviest laikmeta prasībām atbilstošas izmaiņas/ papildinājumus un viens no tādiem noteikti būs, piemēram, attiecināms uz muzeja krājuma definējumu- nākotnē noteikti par muzeja krājumu būs atzīstams arī digitāls krājums.

Tomēr šajā sakarā gribētos uzsvērt kādu jau agrāk uzsvērtu domu - virtuāls muzejs un stacionārs muzejs nekad savā starpā nekonkurēs, un virtuālo muzeju attīstība nav jāuztver kā stacionāro muzeju ēras norieta sākums. Šīs muzeja darbības formas var tikai viena otru papildināt.

Ir daudz iespēju, ko var piedāvāt virtuālais muzejs. Tomēr viena no būtiskākajām ir iespēja 3D formātā rekonstruēt zaudēto mantojumu. Latvijā šī problēma ir ļoti aktuāla, jo varu un laikmetu maiņas, kas bieži vēlušās pāri mūsu zemei, ir radījušas situāciju, ka šī zaudētā mantojuma mums ir ļoti daudz - dabas ainavas, arhitektūra, tehnoloģiskais mantojums u. c.

Mēs vairs nevaram savus bērnus aizvest uz Staburagu, uz nopostīto pirmskara Jelgavu un daudzām citām vietām, taču mēs varam šīs vietas pēc fotogrāfijām, zīmējumiem, vēsturiskiem filmējumiem un aculiecinieku stāstiem rekonstruēt virtuālā formātā, tādējādi bagātinot gan Latvijas vēstures mācīšanas iespējas, gan arī veicinot tūrisma industriju, kas mūsu valstī tik bieži un daudzkārt tiek definēta par vienu no tautsaimniecības prioritātēm.

Par pēdējo momentu varam tuvāk pastāstīt, izmantojot senās un skaistās Kurzemes pilsētas Kuldīgas piemēru. Kuldīgā ir radīta aktīvā tūrisma taka „Lasās malā, bānis nāk!” - kājāmgājēju maršruts pa kādreizējo Kuldīgas dzelzceļu. Taču cilvēkiem, kas interesējas par Kuldīgas dzelzceļa vēsturi, ir radusies doma- Kuldīgas „bānīti” var rekonstruēt virtuālā formā, piedāvājot virtuālās bānīša tūres. Tādējādi taču arī tūristam, kurš iepriekš jau virtuālā formā būtu iepazinies ar Kuldīgas dzelzceļu, kāds tas bija realitātē, šis maršruts kļūtu daudz interesantāks un pievilcīgāks.

Taču, protams, ka zaudētā mantojuma rekonstruēšana nav vienīgais virtuālā muzeja attīstības virziens. Vēl viens ļoti nozīmīgs virziens ir sadarbība ar izglītības iestādēm. Šis jautājums tika skarts arī seminārā.

Jau minējām, ka kolēģi no O. Vācieša muzeja un I. Ziedoņa muzeja seminārā prezentēja ļoti veiksmīgi realizētus, atraktīvus, interesantus un vērtīgus projektus. Nevienam nav noslēpums, ka jauniešu ieinteresēšana par kultūras mantojumu ir problēma. Taču tāpat nevienam nav noslēpums, ka jauniešu ieinteresēšana par jaunajām tehnoloģijām nesagādā ne mazākās problēmas.

Piedāvājamais risinājums ir- radīt jauniešos interesi par kultūras mantojumu, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, un šeit O. Vācieša muzejs un I. Ziedoņa muzejs jau ir spēruši nozīmīgu soli. Protams, tālākajam darbam ir nepieciešami arī teorētiskie pētījumi- piemēram, skolotāju aptaujas, utml.

Taču tas ir virziens nozares attīstībai. Interaktīvās spēles, tiešsaistes radošās darbnīcas utml.- tās ir nākotnes iespējas Latvijas muzejiem sadarboties ar izglītības iestādēm, lai mudinātu jauno paaudzi dziļāk un nopietnāk interesēties par Latvijas vēsturi.

Un vēl viens būtisks virtuālo muzeju darbības aspekts, kas tika skarts arī seminārā- kultūras produktu pieejamība. Tas ir saprotams divējādi. Pirmā, izplatītākā, šī jēdziena nozīme ir tāda, ka virtuāls muzejs ļauj ikvienam cilvēkam apmeklēt daudzus un dažādus pasaules muzejus, ko varbūt realitātē dzīves laikā izdarīt nebūs iespējams.

Interneta pieslēgums tagad mājās ir pieejams lielākajai daļai cilvēku, un tāpēc virtuāla muzeja apmeklējums vienalga, kurā pasaules malā, ir iespējams praktiski ik dienas. Taču otrs, varbūt pat nozīmīgāks, aspekts ir tāds, ka e- vides attīstība kultūrā padara kultūru pieejamu dažādām iedzīvotāju grupām, kam dažādu iemeslu dēļ reizēm ir problemātiski apmeklēt kultūras iestādes, tajā skaitā muzejus- invalīdiem, zīdaiņu un pirmsskolas vecuma bērnu māmiņām, invalīdu asistentiem, attālu, nomaļu lauku rajonu iedzīvotājiem un arī citām iedzīvotāju grupām, ko apzīmē par sociālās atstumtības riskam pakļautajiem. Tādējādi virtuālais muzejs var sniegt nozīmīgu ieguldījumu arī sociālajā integrācijā.

Tomēr nozares darbinieki seminārā pieskārās arī kādam citam būtiskam jautājumam. Proti, e- vides attīstība prasa samērā lielus līdzekļus, bet tieši finanses nereti ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem kultūras nozarē Latvijā. Taču Kultūras ministrija jau ir izplatījusi elektronisko rokasgrāmatu, kurā ir runāts par to, ka nākamajā Eiropas Savienības plānošanas periodā 2014.- 2020. gadam liels akcents būs likts tieši uz radošo industriju attīstību.

Tā kā jauno tehnoloģiju attīstībai un ieviešanai ikdienas dzīvē jau agrāk ir pievērsta pastiprināta uzmanība, tad tagad ir pamats prognozēm, ka arī e- vides attīstībai kultūrā būs pieejams plašāks finansiālais potenciāls. Tādējādi arī Latvijas Muzeju biedrībai pavērtos iespējas atbalstīt e- vides attīstību nozarē, piemēram, organizējot seminārus, apmācības, pieredzes apmaiņas braucienus utml.

 

 

16.10.2012
 
blog comments powered by Disqus