Blogi

 
Krista Jansone

Mazie un lepnie un Naukšēnu disko

Runa nav par lielisko ansambli “Manta” vai Andri F. ar samtaino balss tembru. Bet abu šo izpildītāju dziesmas gribas dungot, kad atceros Naukšēnos piedzīvoto.

Šovasar atkal bija tas gods smelties muzeju zinības Baltijas muzeoloģijas vasaras skolā, šoreiz skolas epicentrs bija brīnišķīgās Cēsis.

Mums bija iespēja dzirdēt Elisabeth Tietmeyer pieredzi, vadot Eiropas kultūru muzeju Berlīnē, un visas skolas garumā varējām baudīt lektoru pāra Peter van Mensch un Leontine Meijer-van Mensch saspēli, sniedzot ieskatu jaunākajās muzeoloģijas tendencēs. Plašāk par tām un to skaudro saskarsmi ar Latvijas muzejisko realitāti varbūt citreiz, bet, katrā gadījumā, silti iesaku jums izlasīt viņu sastādīto NEW TRENDS IN MUSEOLOGY II.

Teorētiskās nodarbības mijās ar ieskatu praksē, tikām vesti mācību ekskursijās ar uzdevumu censties identificēt muzeja ekspozīcijas detaļas, kas mūs emocionāli uzrunā. Programmā bija iekļauti arī Naukšēni. Hmm.. man Naukšēni neko neizsaka, galvā ieskanas disko. Autobusā apspriežos ar nozares kolēģiem un atdzīstos savā kurzemnieciskajā nezināšanā. Kolēģe Līga saka, ka Naukšēni esot basketbolistu “meka”. Atminoties komandas vasaras nometnes, dejas ar vietējiem puišiem. Kopumā skaidrs – disko un basketbols - Naukšēnu sākotnējais tēls tiešām ir “popsīgs”. Tautieši parasti negrib atstāt tādu iespaidu. Mēs alkstam būt nopietni, ar saknēm gadsimtu senās tradīcijās, mums ir svarīgi, lai mums ir kas ceturtais lielākais pasaulē vai vismaz pirmais platākais Eiropā, un nereti mēs baidāmies, ka tik kāds par mums ko nepadomā.

Dodos uz Naukšēniem bez lielām “ekspektācijām”. Neliels novads, mazs muzejs. Savā stereotipiskajā prātā domāju, ka redzēšu kādu 19. gs. beigu skolotāja-intelektuālā līdera portretu, vēstules un brilles stilizēti iekārtotā “senās skolas stūrī”, vietējo dižgaru attēlus un dzīves gājumus, kas dzimuši novadā un tad pamanījušies labi drīz pārvākties uz Rīgu, Pēterburgu, Tērbatu vai Ņujorku un “izsisties”.

Bet nekā! Piedodiet man, Naukšēni, manu šauro domu! Jūs mani izbrīnījāt un saviļņojāt! Man beidzot ir jauns mīļākais pasaules muzejs. Ak, jūs, mazie un lepnie! Tāda pašironija un drosme, kādu pieminētajā Latvijas muzejiskajā realitātē iepriekš nebija nācies sastapt. Vienkārši un skaisti. Piedzīvoto grūti iekļaut plakanā tekstā. Uz Naukšēniem ir jāaizbrauc un jāpiedzīvo! Āķim izmetīšu vien pāris kolāžas fragmentus. Bildes un nelielus paskaidrojumus. Uzliec fonā “mazos un lepnos” un Freda disko, un iedvesmojies ceļojumam uz Naukšēniem - Latvijas basketbola un mazās un lepnās muzeoloģijas “meku”.

Fona audio te:

https://soundcloud.com/ansamblis-manta/mazie-un-lepnie

http://redmp3.su/20566969/labveligais-tips-nauksenu-disko.html

Naukšēnu Cilvēkmuzejs atrodas vecajā doktorāta ēkā, pirmajā stāvā ir aptieka un Ineses Skujiņas ģimenes ārsta prakse.

Naukseni

Izkārtnē ir redzams muzeja logo un tajā arī visa esence – katrs mēs esam radīts unikāls, kā svītru kods.

Naukseni

Sievietei un vīrietim satiekoties, ir potenciāls rasties jaunam, unikālam cilvēkam – naukšēnietim vai arī viņa viesim.

Naukseni

Naukšēnietis mīl uzņemt viesus. Mums ir iespēja atzīmēties.

Teorijā mēs zinām, ka apmeklētājam būtu jāspēj identificēties ar ekspozīcijas stāstījumu, praksi arī labi zinām –  tas ir grūti, pilnīgi negribot virpinās zinātniski teikumi, kas pasaka pilnīgi patiesu informāciju, kas vienlaikus ir pilnīgi nesaistīta ar “lietotāja”  (lasi- muzeja apmeklētāja) ikdienu. Naukšēnos tā nav! Te viss ir veikli salīdzināts un labi izprotams. Vidējais naukšēnietis zina, cik tālu ir no muzeja līdz “Ievulīču veikalam”, un līdz ar to arī skaņas ātruma izplatība -327 m/s – kļūst visai labi saprotama. Un arī redzes diapazons kļūst skaidrāks tad, ja iztēlojamies, kā vietējā naukšēnieša zirgs redz naktī un kā dienā.

Naukseni

Teorijā mēs zinām, ka mūslaiku muzejam jābūt interaktīvam. Gadās, ka prakse diemžēl aprobežojas ar skārienjūtīgiem ekrāniem, kuriem ir tendence “uzkārties”, un saturs arī nebūt neveicina mani nodoties “inter-akcijai”. Naukšēnos tā nav! Te ir īstas naukēšnietes stelles. Iekāp tajās un tev pavaicās: “Vai māki braukt ar auto!? Māki! Tad uz priekšu, te ir pedāļi. Izspied sajūgu līdz galam!”. Te katrs var iegūt Naukšēnu aušanas apliecību. Dažādās kategorijās. Un atstāt savu vārdu ieaustu (sk. zīmītes audumu malās).

Naukseni

Turpat blakus ir mazs, mazs kambarītis (kas, visticamāk, tiktu lietots kā slotu skapis vai noliktava muzejpedogoģiskajām lietām). Naukšēnos tā nav! Te katrs stūris ir izmantots ar dziļu jēgu. Ieejot absurdi mazajā telpā, tevi ieskauj mazu un lielu cilvēku sapņi un mērķi. Kas tu gribēji būt, kad izaugs liels? Ak, jā … un par ko Tu kļuvi? Ir par ko padomāt, vai ne?

Vēstures ekspozīcijas telpa, gulta, lāde, padomju mantojums.  Tas viss uz spoguļsienas un spoguļgriestu fona. Aizspogulija? Te reāli vari ieraudzīt sevi vēsturē!

Naukseni

Atpakaļ pie Disko! Tā ir Naukšēnu cilvēkmuzeja izstāžu zāle, kas vienlaikus kalpo arī par savdabīgu disko zāli. Te tiešām skan “Naukšenu diko”, es nespēju noticēt, ka esmu nonākusi vietā, ko veido tik drosmīgi un ar pašironiju krāšņoti cilvēki! Viņi patiesi spēj izmantot tos netīšos sabiedrisko attiecību pagriezienus, kurus mums atnes popkultūras laikmets!

Naukseni

Iespējams, ka pēc šī bloga izlasīšanas jums radies maldīgs priekšstats, ka Naukšēnu cilvēkmuzejs tāds joks vien ir! Naukšēnos tā nav! Izstāžu / disko zāles palodze ir pilna ar ārkārtīgi interesantu un nopietnu pētnieciskā darba rezultātu – grāmatiņām par dažādām Naukšēnu mājām. Un visa ekspozīcija balstīta pamatīgā un pārdomātā darbā. Paldies jums, Naukšēnu cilvēki!

 

P.S. Paldies Baltijas muzeoloģijas skolas rīkotājiem par pasakaino pieredzi!

 

02.07.2016
 
blog comments powered by Disqus