Blogi

 
Juris Alksnis

Teatralizācija kā viens no muzejpedagoģisko metožu veidiem

Pēdējos gados muzeji aizvien vairāk sāk pievērst uzmanību ne tikai pasākumu saturam, bet arī to pasniegšanas veidam, jo tas ir viens no ceļiem, kā piesaistīt apmeklētājus, it sevišķi bērnus un skolēnus. Ienest pasākumā teātra elementus ir ļoti atraktīvs un efektīvs līdzeklis, kuru plaši izmantojam it sevišķi muzeja pedagoģiskajās programmās. Teatralizācijā varētu izdalīt divus galvenos virzienus:

-teatralizētas darbības, kas domātas izrādīšanai publikai jeb teatralizētus demonstrējumus. Salīdzinājumā ar citām metodēm, šie demonstrējumi ir ļoti uzskatāmi, un tāpēc ar tiem var efektīvi ilustrēt muzeja priekšmetu bijušo vai arī esošo kontekstu, kas ir ļoti svarīgi tieši skolēnu uztveres un sagatavotības līmenim. Piemērs - seno cīņu demonstrējumi, seno svētku svinības utt.

-nodarbības, kurās galvenais ir skolēnu iesaistīšana. Šādi skolēns var uztvert to informāciju, spējas, iemaņas un vērtības, ko var iegūt, iejūtoties kādā lomā vai situācijā (lomu spēles). Iejusties var palīdzēt eksponāti, vide, tekstuālie un vizuālie līdzekļi, darbības un tēlotāji (paši dalībnieki) muzejos.

Teatralizācija muzejos sākās 20.gs.60.gados un ir saistīta ar tendenci akcentēt muzeju komunikatīvo tendenci. Tā padara muzeja izglītojošo darbu izklaidējošāku (diskutabli - vajag vai nevajag) un saprotamāku.

Teatralizētās aktivitātēs muzeja priekšmeti ir galvenajā vai vienā no galvenajām lomām, tāpēc var būt:

-uztverami (redzami, dzirdami, utt.) pirms vai pēc teatralizētajām norisēm;

-uztverami to laikā - tie tiek lietoti (izmantojot maņas) vai tiem tiek citādi pievērsta uzmanība. Jebkura veida priekšmetu var teatralizēti interpretēt ar fantāzijas palīdzību, un skolēni to it sevišķi izmanto, dažreiz kompensējot ar to zināšanu trūkumu.

Ja pievēršas teatralizācijas formai, var izdalīt sekojošas aktivitātes:

-tās norit pēc iepriekš sagatavota scenārija. Piemēram, kopā ar vēsturiskiem priekšmetiem var izspēlēt vēsturisku notikumu inscenējumu;

-darbības attīstība vairākos paralēlos variantos (kas būtu, ja būtu);

-forma atvērta ar bezgalīgām un neparedzamām iespējām.

Izvēloties par spēles vietu muzeju vai muzejiskiem priekšmetiem piesātinātu vidi, var radīt izrādēm papildus asociācijas, kas saistītas ar muzeja tematiku vai eksponātiem. Šādas izrādes nāk par labu muzeja mērķu realizēšanai kā estētiskajā, tā cita veida izglītošanā.

Apkopojot iepriekš teikto, var secināt, ka muzeju "teātri", salīdzinot ar tradicionālo teātri, raksturo mērķis efektīvāk izglītot; lielāka uzmanība nereti tiek pievērsta pašam procesam nekā rezultātam – ar to saistīta interaktivitātes un improvizācijas nozīmība.

Viena no problēmām organizējot teatrālus pasākumus ir muzeja krājuma priekšmetu izmantošana. Pastāv vismaz divi viedokļi. Pirmais – visplašāk atzītais gan pie mums, gan ārzemēs -izmantojam tikai neoriģinālos priekšmetus. Labākajā gadījumā izgatavojam autentiskas kopijas, replikas, maketus utm., ja nav līdzekļu (un parasti viņu arī nav pietiekoši), tad veidojam tikai nosacīto līdzību krājuma priekšmetiem no pieejamiem materiāliem - papīra, plastmasas utt. No eksponātu saglabāšanas viedokļa tas ir pilnīgi pareizi. Tomēr pastāv arī otrs – mazākuma viedoklis, kuru pārstāvu arī es, ka vajag pēc iespējas plašāk izmantot arī teatralizētajos pasākumos (droši vien ne lielajos, bet pedagoģiskajās programmās, kuras parasti apmeklē vienā reizē viena skolas klase) oriģinālos priekšmetus, protams, nodrošinot to saglabāšanu un neizmantojot kādas unikālas lietas.

Ko tas dod?

Pirmkārt - iemāca cieņu pret kultūras mantojumu. Pirms šādas "lietošanas" noteikti ir jābūt muzeja darbinieka skaidrojumam par vēsturiskās lietas nozīmību, jābūt atbilstošam aprīkojumam, piemēram, cimdiem priekšmeta satveršanai, lai priekšmetu varētu "izmantot".

Otrkārt - ļauj izjust priekšmeta "auru’’. Lai arī neesmu budists, tomēr uzskatu, ka priekšmetiem tāda ir. Neviens kartona zobens neatstās bērnā tādu iespaidu kā savās rokās paturēts simts vai vairāk gadus vecs zobens, par ko viņš atcerēsies varbūt visu mūžu. Un to es esmu pieredzējis. Katram priekšmetam ir sava "dzīves gaita" un varbūt tieši šī eksponāta "liktenis" bija tikt izmantotam izglītošanai - to mēs nezinām, bet nevaram arī noliegt. Neviens priekšmets nav mūžīgs un mēs nezinām, kas ir viņa "misija" šodien - saglabāties vai izglītot un audzināt jauno paaudzi, lai viņi savā emocionālajā un izzinošajā dzīvē ietu tālāk par mums.

Treškārt - parādīs sabiedrībai, cik liels un nozīmīgs ir muzeju krājums, jo bērni, pārnākot mājās, noteikti dalīsies ar pieaugušajiem, ko šajā dienā viņš ir darījis un ka viņam uzticējuši "paturēt" vēsturisku relikviju, kas glabājas tieši muzejā.

Par šiem jautājumiem varam diskutēt, bet nenoliedzams ir viens – muzejs, tāpat kā teātris, iedarbojas uz cilvēka emocijām. To savienojums ir produktīvs un rezultātus nesošs.

01.03.2012
 
blog comments powered by Disqus