Blogi

 
Juris Alksnis

Skolēnu pētnieciskais darbs muzejā

 

                Pēdējos gados mācību procesā zināmu vietu ieņem skolēnu pētnieciskie darbi. Paldies dievam ,ka pētniecisko darbu sagatavošanas un izpildes laiks vairs nav ‘’iespiests’’ kādā dienā vai nedēļā visām skolām kopā ,kad muzejs ar pieprasījumu fiziski vairs netika galā.

Pašlaik pētniecība notiek kā eksaktajās nozarēs ,tā arī humanitārajās, piemēram, vēsturē. Jauniešu izvēli varētu motivēt ar to, ka jaunā paaudze sāk atsvešināties no savas dzimtenes un vairāk zina faktus  par citām valstīm, nevis par Latviju, lai gan arī gluži blakus ir sastopami  daudzi ievērojami mūsu vēsturei svarīgi  objekti un kultūras pieminekļi, kas piesaista uzmanību ar savu noslēpumaino pagātnes elpu un vēl nezināmo, ko tie slēpj sevī.

Es esmu viens no tiem vēsturniekiem, kurš uzskata, ka Latvijas vēsturi ir jāmāca atsevišķi no pasaules vēstures, jo līdz ar to mēs būsim savas zemes patrioti, nevis tikai „lielās pasaules”  iedzīvotāji. Mūsu vēstures pētniecība varētu būt saistīta arī ar muzejiem un tām vērtībām, kurus tie glabā,jo tie ir ļoti svarīgi mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa.

Organizatoriski būtu labi ja mācību gada sākumā skolēniem tiktu piedāvātas tēmas, kuras piedāvātu viņi paši vai arī skolotājs, sadarbībā ar muzeja speciālistu. Vēlāk muzeja darbinieks būtu vai nu projekta konsultants vai recenzents. Skolēni varētu  praktiski  strādāt muzejā ar atbilstošo priekšmetu apguvi un vēsturisko interpretāciju, ko šie eksponāti dod.

Diemžēl pieredze liecina, ka  daļa skolotāju vāji pārzina, kas glabājas muzejos un kādas tēmas tur varētu risināt. Lūk, neliels, bet  anekdotisks piemērs –uz mūsu muzeju zvanīja skolotāja un vaicāja: ’’Vai pie jums kaut kas par Rīgas vēsturi ir?!’’.

Savukārt dažreiz  tiek vaicātas ziņas vai materiāli par gluži neiespējamām vai ļoti plašām teorētiskām tēmām. Protams , muzeja darbiniekiem ir jāuzņemas lielākā daļa vainas, ka viņi savā darbā ar skolām nav spējuši muzeja piedāvājumu padarīt pietiekoši saprotamu.

Teorija konkrētajā pētnieciskajā darbā varētu aizņemt kādus 30% no kopapjoma, bet pārējais būtu skolēna  tieši praktiskā darba rezultāts: priekšmetu apraksts, analoģijas, vēsturiskā izcelšanās un lietošana, izgatavošanas materiālu daudzveidība utt. Noslēgumā varētu būt darbu prezentācija ,kam būtu jānotiek noteikti muzejā klāt esot kā skolniekiem tā muzeju darbiniekiem un varbūt arī citiem interesentiem. Novērtējumu varētu veikt pat skolotāju un muzeja speciālistu komisija.

Ne tikai šāda uzstāšanās, bet arī darba laikā iegūtā pieredze un iemaņas  būtu vērtīga pieredze  jaunajam cilvēkam. Būtu ļoti vēlami ja muzeji ņemtu skolēnu izstrādātos darbus pie sevis glabāšanā vai zinātniskajā arhīvā vai arī palīgkrājumā, jo tie būs liecības par izglītojošo darbu 21.gs.pirmajā pusē.

Lai organizētu šādu darbu ar skolēniem nepieciešama ne tikai skolēnu un skolotāju vēlme, bet arī muzeju un skolu gatavība sadarbībai, jo nav noslēpums ,ka brīžiem dažādu objektīvu un subjektīvu apsvērumu dēļ ir šāda sadarbība ir visai problemātiska, jo skolas strādā pēc saviem mācību plāniem, bet muzeji pēc saviem.

03.09.2012
 
blog comments powered by Disqus