Blogi

 
Juris Alksnis

Multikulturāla izglītība un muzejs

          Mūsu valstī vēstures muzeji  ir izveidoti nevis, lai atspoguļotu kādas tautas (izņemot Ēbreju muzeju Rīgā un daļēji arī  lībiešu muzeju Staicelē) vēsturi, bet teritorijas vēsturi, ko apdzīvojuši dažādu tautu un etnisko grupu pārstāvji, radot savu garīgo un materiālo pasauli ekonomisku, politisku likumsakarību un notikumu rezultātā.

 Dažreiz kādai tautai vai etniskajai grupai veltītas ir speciāli organizētas izstādes vai pasākumi muzejos. Dažādu kultūru un nacionālo identitāšu vienlīdzīgs apkopojums ir mūsu valsts eksistences garants. Tādēļ jau no bērnības ir jāapgūst sazināšanās un sasvstarpējās saskarsmes iemaņas ar dažādu kultūru cilvēkiem.

  Multikulturālā izglītošana ir:

  1. Process, kuru indivīdi attīsta sapratnes, novērtēšanas un uzvedības iemaņas ar tādu kultūru palīdzību, kas nav līdzīga viņējai.
  2. Multikulturālā izglītība prasa ievērot spēkus, kas ietekmēja vietējo, nacionālo un globālo vidi. Šie spēki ietekmēs prioritātes un virzienus izglītībā visās dimensijās. Multikulturāla izglītošana ir izglītošana visiem skolēniem, ņemot vērā šodienas realitāti- multikulturālu sabiedrību. Muzeja darbinieki var nodrošināt pozitīvu kultūras mijiedarbības pieredzi un attieksmi, veicot arī pret ksenofobiju vērstu audzināšanu.

 Muzejiem ir milzīgs, bet ne vienmēr izmantots, potenciāls multikultūras mērķu attīstīšanai un veicināšanai. Skolām muzeji kalpo kā vieta, kur cilvēki savākuši, izstādījuši un dalās ar pasaules, kurā mēs dzīvojam, fragmentiem.

 Muzeji reāli ir piepildīti ar lietu bagātību, cilvēku, vietu, procesu un notikumu „spoguļiem”, kam jāataino civilizācijas attīstība kā ļoti daudzšķautņains, sarežģīts un mijiedarbībām bagāts process. Daudzu muzeju mērķis ir palielināt apmeklētāju spēju saprast, novērtēt un respektēt citu kultūru iezīmes. Daudziem apmeklētājiem, kā jauniem tā veciem, muzejs var būt vienīgais „izglītojošais” kontakts, kādu  var iegūt ar citu kultūru. Iespaidi, kādus viņi iegūs muzejā, nākotnē  saglabāsies savstarpējā saskarsmē.

 Dažādu tautu un etnisko grupu valstī viena no galvenajām ir valodas problēma. Ir valsts valoda, protams, latviešu, bet vai muzeji savā darbā var tik strikti pieturēties tikai pie valsts valodas!? Man  liekas: nē, sevišķi darbā ar jaunāko klašu skolēniem. Vai mēs viņiem iemācīsim Dzimtenes mīlestību sazinoties ar viņiem tikai latviski!? Un muzeji to jau arī dara,  komunikācijā izmantojot kā latviešu, tā krievu un pēdējā laikā arī kādu no izplatītākajām svešvalodām.

 

 

24.05.2012
 
blog comments powered by Disqus