Blogi

 
Juris Alksnis

Mea Culpa, bet varbūt nē!

            Pavisam nesen man gadījās piedzīvot izgāšanos savā ekskursiju vadītāja darbā, kas gan nenotiek bieži. Pametu kādas Rīgas skolas 7 klases skolēnus ekskursijas vidū, jo nespēju "savākt" viņus ekskursijas norisei. Centos izmantot visus iespējamos ietekmēšanas veidus:runāju te skaļāk te klusāk, uzdevu jautājumus, mēģināju uzrunāt atsevišķus skolēnus, kuri it kā uzrādīja kaut kādu ieinteresētības dzirksti, "palaidu" kādu humoriņu, mēģināju noteikt klases līderi un tad vērsties pie viņa - taču nekā. Viņi turpināja skaļi apspriest savas problēmas vai uzskatīja mani kā tukšu vietu. Es vienmēr esmu pieturējies pie atziņas, ka muzeja darbiniekam ir jābūt savam lepnumam un ar mīlestību par visu varu nav jāuzbāžās. Runāt, ja tevī neklausās ir zem muzejnieka goda.

            Pēc ekskursijas analizēju izveidojušos situāciju, bet savu vainu īsti neatradu, jo līdzīgi darbojoties rezultāti gandrīz vienmēr bija labi. Kas tad par lietu? Parunāju ar skolotāju un dažiem jauniešiem, kurus droši vien skolotāja bija atsūtījusi atvainoties. Un ,lūk, kas noskaidrojās:ārā bija ļoti slikts laiks un klase bija gribējusi palikt skolā, bet skolotāja uzstājusi, ka jāiet uz muzeju. Viņi bija sajaukuši muzejus un bija gribējuši doties uz kādu noteiktu izstādi citā muzejā, bet atnākuši citur muzeju vairs negribēja mainīt. Skolēnus pavadīja skolotāja, kas nekādi nebija skolā saistīta ar šo klasi. Bez tam no rīta klasē bijis kāds ārkārtējs gadījums,kas protams, bija pamatīgi jāapspriež. Man palika ap sirdi vieglāk.

            Ar iepriekš rakstīto gribu teikt, ka, muzeja darbiniekiem analizējot savu darbu, jāapskata ne tikai savu veikumu, bet arī apstākļus, kas neatkarīgi no mums spēj ietekmēt darba kvalitāti. Paškritika ir laba lieta, bet tai nekad nevajag pāraugt par pašaustīšanu. Vēl reiz gribu atgādināt - cieni sevi un citi arī tevi cienīs(varbūt)!

24.11.2012
 
blog comments powered by Disqus