Blogi

 
Juris Alksnis

Juris Alksnis – personīgi, bet varbūt kādam noderīgi!

            Domāju - kas gan var būt vienkāršāk kā aprakstīt kaut kādas atmiņu drumslas no  gandrīz 40 gados pieredzētā muzejos, darbojoties ar bērniem un skolēniem, lai atšķaidītu tās smalkas teorētiskas lietas, kas lielāko tiesu ir manis  kompilētas no gudrākiem speciālistiem.

Tomēr izrādījās, ka  tas nav nemaz tik viegli, jo atmiņas bālē, viena pārsedz otru un visu laiku urdās pa galvu doma-kam tas vispār vajadzīgs, jo katrs cilvēks vairāk mācās no savām kļūdām un sasniegumiem. Tomēr dažas atziņas niez uz mēles(datorā) un gribas tās laist pasaulē.  Bieži vien baidāmies kaut ko personīgu paust par sevi publiski, bet tā kā uz mana horizonta māj sīka bet jauka pensija ,tad baidīties man nav no kā!

Savu darba mūžu sāku dažus mēnešus pēc vidusskolas beigšanas un iestāšanās LVU Vēstures un filozofijas fakultātes vakara nodaļā. Kāpēc vakara-tāpēc, ka dieniniekos izkritu eksāmenos jo nebiju pietiekami gudrs. Un tad gāju arī strādāt uz skolu par pionieru vadītāju. Kā es ienīdu šo darbu un visus tos sīkos!!!Ja kāds man būtu toreiz  teicis, ka visu atlikušo mūža daļu kaut kādā veidā veltīšu tieši viņiem, es viņu būtu nošāvis uz vietas. Vispārzināmā atziņa-nekad nesaki nekad.

Ko esmu ieguvis atskatoties no maniem muzeju’’ Himalajiem’’ gadiem? Pirmā atziņa - strādājot ar publiku nekad nebūs garlaicīgi. Mainīsies cilvēki, mainīsies tēmas, mainīsies prasības un galu galā mainīsies arī tu pats. Uz labo vai slikto pusi tas gan būs atkarīgs tikai un vienīgi no tevis. Darbs muzejā ļaus tev tikties ar tik dažādiem un interesantiem cilvēkiem kā ne viens cits. Piemēram, esmu spiedis rokas visiem jaunās Latvijas prezidentiem - vai nav forši! Otra atziņa –tikai bērni var likt  pārdomāt tādas lietas, par kurām pat neesi iedomājies. Lūk ,piemērs, vienreiz stāstot ekspozīcijā par Rīgas bendes amatu ,kas bija mantojams no paaudzes uz paaudzi izdzirdēju jautājumu no kāda ceturtās klases gudrinieka :’’Bet kā tad bendes vecākais dēls kam bija jāmanto tēva amats IEMĀCĪJĀS  kļūt par bendi, jo skolās to laikam nemācīja?’’Ko man atbildēt!?Esmu sprukās! Un tikai tajā brīdī es sapratu kādēļ šis amats bija mantojams-tēvs droši vien jau no mazotnes pieradināja sava amata mantinieku pie asinīm un citu cilvēku sāpēm, ko droši vien nevarētu izdarīt ar pieaugušu cilvēku. Līdz tam par to pat nebiju iedomājies. Trešā atziņa - mīliet savu mazo apmeklētāju un galvenais saprotiet viņa vajadzības, jo dažreiz klusi palīdzēt atrast tualeti ir svarīgāk par visām jūsu pēc tam teiktajām gudrībām. Cienījamais muzeja darbiniek, ja bērns jūs grib paņemt pie rokas un nelaist to vaļā visu ekskursijas laiku – jūs esat īstajā vietā!!Ja nē – ir taču vēl tik daudz arodu.

Un noslēgumā - par šie gadiem esmu izdomājis 10 baušļus darbam muzejā, kas gan nav saistīti ar muzeja pedagoģiju, bet ar savstarpējām attiecībām muzeja kolektīvā. Varbūt jums arī viņi var noderēt:

1.Cieni vecākos kolēģus un labi saproties ar jaunajiem.

2.Nekad’’nestuči’’(ja vien tas nav kas krimināls), jo tas varbūt dos tev mirkļa labumu, bet galu galā parādīs kolēģiem (arī priekšniecībai), ka neesi uzticības vērts.

3.Saki par kolēģiem taisnību, bet uzsver labo un pieklusini slikto.

4.Atzīsties savos ’’grēkos’ ’ātrāk kā "grēki’" sāks runāt paši par sevi. Neceri, ka slikto izdosies noslēpt!

5.Atceries,ka virs tavas priekšniecības arī ir priekšniecība un tavējās rīcība var nesakrist ar viņu cilvēcisko būtību, bet ir apstākļu spiesta.

6.Ja tavu darbu nenovērtē tad dari visu, lai to pamanītu un atzītu, bet ne uz citu rēķina.

7.Neļauj NEVIENAM sevi pazemot, jebkādā kaut arī nosacītā veidā.

8.Meklē savu "nišu’" muzeja darbā’’ un to atradis nekad no tās nenovērsies par spīti grūtībām.

9.Nekad neizcel sevi uz citu fona. Ja būsi tā vērts tad lai CITI slavē tevi.

10.Padomā – kamdēļ tu šeit esi!?

 

12.10.2012
 
blog comments powered by Disqus