Blogi

 
Juris Alksnis

Izglītošana - primārā muzeja funkcija. Šodienas problēmas (vēsture un Eiropas pieredze)

Vairāk kā divus gadsimtus atpakaļ radās pirmie publiskā apmeklējuma muzeji. Luvrā 1792.g., ar nodomu izglītot Francijas iedzīvotājus par pilsoņiem, atvēra vienu no pirmajiem muzejiem Eiropā, jau no 1753.g. darbojās arī Britu nacionālais muzejs Londonā. Rīgā Himzeļa muzejs jau no 1773.g. demonstrēja savas kolekcijas. Muzeji centās izglītot cilvēkus dažādos veidos: ar tematiskām un paskaidrojumus saturošām izstādēm, ar nedārgiem katalogiem un gleznu izskaidrošanu. Muzeji kļuva par vietu, kur mācīties, satikt draugus, aprunāties, gleznot un gūt baudu no ekspozīcijas un konkrētiem tajās izvietotiem priekšmetiem. Luvras muzejs demonstrēja savas milzīgās iespējas pievilkt lielu daudzumu apmeklētāju un savu milzīgo izglītojošo potenciālu.

Tieši izglītojošais potenciāls kļuva par virzošo spēku daudzu citu muzeju dibināšanā, galvenokārt Lielbritānijā, piemēram, Viktorijas un Alberta muzejs. 19.gs. 50.gados muzeji bez šaubām bija iestādes cilvēku izglītošanai. Muzejus dibināja pilsoņu pārstāvji, literārās un filozofiskās biedrības, sabiedriskās organizācijas utt. Muzejus savā darbībā sāka izmantot arī skolas. Tomēr ar 19.gs.b. muzeja izglītojošā loma sāk formalizēties. 1895.g. Anglijā ar T. Horsfolla no Mančesteras Mākslas galerijas komitejas pūlēm skolas kodekss tika pārveidots tā, ka muzeju un galeriju apmeklējums skolēniem ieskaitīja kā skolas apmeklējumu. Veidojās cieši sakari ar muzeju izglītības komitejām un skolotājiem. Taču neatrisināta, lai arī daudz apspriesta, paliek problēma: skolu skolotāji saka, ka muzeju darbinieki daudz zina par eksponātiem un jāmāca to arī viņiem, bet muzeju darbinieki iebilst, ka nav skolotāji un nav speciāli apmācīti darbam ar bērniem un viņiem ir arī citi uzdevumi. Pat šodien līdz galam nav atrisināta problēma par nodrošinājumu un par to, kurš maksā par to.

20.gs.s. organizēts (plānots) nodrošinājums skolu grupu apmeklējumiem muzejos tika ierobežots. Ar jaunā gadsimta sākumu, Viktorijas (apgaismības) laika vērtības, kas iecēla muzejus to institūciju vidū, kas nodarbojās ar izglītošanu bija mirušas un apmainītas pret mazāk altruistisku attieksmi - pašsaprotamā muzeju izglītojošā daļa tika zaudēta, jo muzeju darbinieki bija spiesti veidot tos tādus kādus vēlējās apmeklētāji – ar nozīmīgiem, atraktīviem un bieži vien dārgiem priekšmetiem.

Gadsimtam virzoties muzeja izglītojošā funkcija, tika aizstāta ar saskaldītiem pasākumiem dažādām auditorijām, ar zināmu uzsvaru uz skolēnu grupām. Drīz muzeju izglītojošais darbs tika saprasts kā skolēnu aktivitātes un iespējas dot skolām nodrošinājumu vēstures vai citas jomas izzināšanā. Muzeju izglītojošais darbs kļuva par atsevišķu, nošķirtu subspecializāciju daudzos muzejos, ar dažādu kategoriju kadriem, ar dažādiem mērķiem un uzdevumiem.

20.gs.b. parādījās jauna pieeja muzejiem un galerijām muzeju izglītojošā darba jomā. 20.gs.beigās un 21.gs sākumā muzeju komunikatīvā loma ir tikusi pamatīgi pētīta. Šie pētījumi ietver interaktīvās izstrādes un jaunas attiecības ar jauniešu auditoriju, tomēr pūles atrast jaunus komunikācijas ceļus ir vairāk individuālā iniciatīva nekā plānotas politikas un menedžmenta rezultāts. Bieži izglītojošie un zinātniskie darbinieki grib sasniegt vienus un tos pašus mērķus bez saskaņotas darbības un veidojas laiks, kad šie "abi krasti" savienojas.

Latvijā muzeju izglītojošajam darbam šodien redzu šādas problēmas:

1. Muzeju vadības un darbinieku attieksme, nosakot muzeja darbības prioritātes; līdz ar to arī finansējuma un kadru sadalījums, kas, protams, neattiecas uz maziem muzejiem;

2. Iespējas no apmeklētāju (skolu) puses izmantot muzeju piedāvājumu (finanses, transports, birokrātiskie dokumenti, piemēram, skolu instrukcija par drošību ekskursijās un pārgājienos, laika limits viena muzeja apmeklējumam utt.);

3. Muzeja pedagoģisko programmu (ne) daudzveidība, lai apmierinātu dažādu pieprasījumu (pēc skolēnu vecuma, interesēm, reģiona utt.);

4. Muzeja pedagogu sagatavotības līmenis, lai apkalpotu dažāda vecuma un sagatavotības pakāpes skolēnus;

5. Skolotāju nesapratne (pie tā mums jāpiestrādā), ko no dotā muzeja var iegūt skolēns. Vai tās ir vispārējas populārzinātniskas zināšanas, vai konkrētas lietas savā mācamajā priekšmetā;

6. Finanses, lai izveidotu speciālas telpas izglītojošajam darbam muzejā vai uzskates un izdales līdzekļu izgatavošanai;

7. Muzeju ļoti propagandētā, bet skolu nepietiekoši izmantotā informācija par dažādu muzeja pedagoģisko programmu esamību un to izmatošanas iespējām. Atgriezeniskās saites pētniecība ar izglītības darbu = priekšlikumu ieviešanu muzeja darbā;

8. Speciālu šai muzeja darba jomai "derīgu" darbinieku trūkums (par to kādiem viņiem vajadzētu būt - turpmāk). Darbinieku ar lielu pieredzi muzeja darbā "rutinētā" pieeja muzeja pedagoģijai.

9. Nenoteiktā vieta muzeju pedagoģiskajam darbam izglītības sistēmā.

 

04.01.2012
 
blog comments powered by Disqus