Blogi

 
Juris Alksnis

Dažas manas domas par muzeja pedagoģiju un pedagogiem

Ar muzeja pedagoģiju, lielākā vai mazākā mērā, nodarbojos jau vairāk kā 35 gadus. Šajā laikā ir radušies daži personīgi vērojumi un viedokļi, kuru pamatā ir praktiskā darbība vienā no četriem muzeju pamatdarbības veidiem. Līdz šim, un varbūt arī šodien tieši prakse, kopā ar izglītības sistēmas prasībām, bija noteicošā muzeju pedagoģijas virzītāja, jo akadēmiski izglītotu speciālistu šajā jomā nebija. Empīriskais ceļš no kļūdām uz panākumiem, no trūkumiem uz sasniegumiem, no nepārtrauktas pieredzes iegūšanas uz tās efektīvu izmantošanu, bija jebkura nopietna muzeja darbinieka ceļš darbā ar sabiedrību un tātad arī ar bērniem. Tas, ka tikai šodien īsti profesionāļi muzeja pedagoģijā sāk veidoties, ir padomju sistēmas "nopelns’’, jo bija mācību programmas un noteikumi, kurus nedrīkstēja pārkāpt. Vienmēr bija nodrošināts apmeklētāju skaits. Kādēļ censties pēc kaut kā jauna? Un, ja pēkšņi tas nesaskanēs ar padomju pedagoģijas vai muzeoloģijas dogmām?! Eiropā par šo muzeju darbības veidu nopietni domāja jau no 20.gs.30 gadiem, bet mēs to uzsveram tikai pēdējos desmit gadus. Tomēr jāatceras un cieši jāielāgo sev tas, ka prakse var kļūt par nogurdinošu rutīnu tās sliktākajā izpratnē, kas mūsu darbā ir ļoti kaitīga. Tā "nogalina’’ ne tikai apmeklētāju ar savu pelēcīgo vienmuļību, bet arī mūs pašus, jo katrs darbs patīk un apmierina tikai tad, ja tajā ir iespējami radoši novitāšu elementi. Nav noslēpums ,ka mums bieži jāstrādā tādā kā "konveijerā’’, it sevišķi, ekskursiju vadībā. Pats esmu novadījis vairāk kā 2000 ekskursiju un domāju, ka mūs paglābj no galīgas ieslīgšanas vienmuļībā, auditoriju dažādais sastāvs ar savām daudzveidīgajām prasībām, ekspozīciju, izstāžu tematiskā dažādība, kā arī paši muzejiskie priekšmeti, kuru veidi un vēsture dod iespēju darboties radošai izziņai gandrīz vai bezgalīgi. Manuprāt, vietā ir atziņa - jo zinu vairāk, jo zinu mazāk. Taču tā ir mūžīga problēma. Varbūt katrs, ja vien viņš ir radošs cilvēks, nonāk tādā savas attīstības posmā, kad vienkārši vairs nav spējīgs radīt ko jaunu un tikai atkārto un "atgremo" jau ilgi darīto? Tad vajadzētu šo darbu pamest un uzsākt ko citu. Bet darba vieta mūslaikos ir zelta vērta. Ēst jau arī gribas katru dienu!

Kā vienu no pamatnosacījumiem sekmīgā muzeja pedagoga darbā gribu nosaukt talantu. Mēs it kā kautrējamies uzsvērt to, ka cilvēks ir talantīgs tieši šajā darbā, lai gan par talantīgiem saucam skolotājus, ārstus, pat šoferus un pavārus. Nav noslēpums, ka dažreiz arī muzeju vadība šo darbības jomu uzskata par it kā otršķirīgu, liekot pirmajā vietā krājuma vai ekspozīciju darbu. Viņi dziļi maldās! Talants un spēja improvizēt, uzreiz sajust auditorijas "nervu’’ un pielāgoties tam, protams, nenolaižoties līdz banālai izpatikšanai, lūk, kas ļauj muzeja pedagogam no "runājošas" mašīnas kļūt par interesantu sarunu biedru un personību bērnu acīs. Šim talantam ir jāizpaužas muzeja darbinieka stājā, izskatā, valodas kultūrā un, galvenokārt, spējā uztvert un uzskatīt bērnu kā sev līdzīgu, protams, nevis zināšanu un dzīves pieredzes ziņā, bet kā daudzslāņainu un daudzplākšņainu cilvēcisku būtni - personību. Esmu savā darba mūžā noklausījies daudzu kolēģu ekskursijas un parakstījis slēdzienus, ka jaunais darbinieks var darīt šo darbu muzejā, bet tikai tagad apjaušu, ka viens otrs no viņiem visus vajadzīgos vēstures faktus labi zināja, bet no visiem citiem aspektiem bija pilnīgi nepiemērots šim darbam.

Pastāv uzskats, ka jaunieši instinktīvi vēlas labāk sadarboties ar sev gados tuvākiem pieaugušajiem. Daļēji tā ir taisnība, jo tad viņi jūtas kā viena "bara" piederīgie. Tomēr jāatceras, ka arī katrā barā ir savs vadonis, kurš var nebūt pats spēcīgākais, bet gan vecākais un pieredzējušākais. Nevaram prasīt, lai īsajā muzeja apmeklējuma laikā bērni mūs pilnībā saprastu, taču varam panākt to, lai viņi mūs nenoraidītu un līdz ar to dziļāk un nopietnāk uztver teikto un darīto.

Turpmāk reizi mēnesī centīšos ievietot savā emuārā vai blogā (abi vārdi gan griež latvieša ausis, bet ko lai dara, ja neesam izgudrojuši datoru!?) kādas savas atziņas vai arī teorētiskākus materiālus par muzeja pedagoģiju ne tikai no muzeoloģijas, bet arī no pedagoģijas, psiholoģijas u.c. aspektiem.

 

Ar cieņu pret tiem, kuri lasīs,

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Komunikāciju nodaļas vadītājs

Juris Alksnis

09.12.2011
 
blog comments powered by Disqus