Blogi

 
Jana Šakare

Sliktais vārds “muzejs”

Oktobra sākumā Raivis Sīmansons šepat Muzeju biedrības blogā aprakstīja neveiklo situāciju, kas izveidojās, kad LKA studenti, teātra festivāla Patriarha rudens performances un gājiena dalībnieki Āgenskalna tirgus paviljonā pie griestiem uzvilka plakātu “Smiļģa māja nav muzejs!”. Kad lasīju ziņu par šo notikumu 4. Oktobra drukātajā laikrakstā "Diena", arī mani tā pagalam samulsināja, vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd pati esmu muzeoloģijas studente.

Toreiz ierakstīju pavisam īsu komentāru, par to, ka vārdam "muzejs" ikdienas valodā bieži vien tiek piešķirtas konotācijas, kas saistās ar kaut ko "nedzīvu", "mirušu", "atrautu no īstās dzīves" un šādā veidā izteiktam ir krietni senākas un dziļākas saknes nekā studentu un pasākuma organizatoru neapdomībai, proti, tā fakta nenovērtēšanai, ka pats Smiļģis novēlēja savu namu tieši muzeja, nevis kaut kā cita, piemēram, teātra, ierīkošanai. Tagad, jau pēc ilgāka laika sprīža, kad arī manis pašas skatījums uz pieminēto atgadījumu ir ieguvis distanci un samulsums ir zudis, gribu aplūkot to kā tādu, kas sniedz iemeslu piesardzīgam optimismam.

Ir, protams, gadījumi, kad šādi salīdzinājumi tiek lietoti, nereflektējot un jebkurā jomā, vienkārši tāpēc, ka tāda frāze, kurā vārds „muzejs” apzīmē kaut ko atpalikušu, vairs nelietojamu un funkcionāli nederīgu, ir iegājusies un pierasta runas figūra. Tā portāls „Delfi” 2011. gada 6. oktobra rakstā par integrācijas problemātiku atstāsta Sergeja Kruka izteikumu: „Viņš [Kruks] uzskata, ka KM izstrādātā integrācijas programma neatbilst mūsdienu prasībām, tā drīzāk ir kā Brīvdabas muzejs.”

Bet noteikti jāmin arī tie piemēri, kad vēršanās pret muzeja institūciju ir bijusi apzināta un daudz vairāk pārdomāta. Lai atceramies vien kaut vai Marineti 1909. gada futūristu manifestu, kur viņš salīdzina muzejus ar kapsētām, kas būtu jālikvidē; mākslinieka Kazimira Maļēviča esejā “Par muzeju” pausto, ka tieši muzeju un visas pagātnes mākslas iznīcināšana būtu radoša, dzīvi apliecinoša rīcība; vai arī Teodora Adorno bieži citēto frāzi par muzeja institūciju kā mauzoleja un kapeņu līdzinieci. Neviens no šiem izteikumiem i ne tuvu nav glaimojošs vai pat tikai neitrāls attiecībā pret muzeju.

Kāds tad ir rezultāts tagad, gandrīz pēc 100 vai drusku mazāk gadiem? Kā muzeju vide uz tiem ir reaģējusi? Futūristu un Maļēviča darbi lielākoties atrodas nekur citur kā muzejos, savukārt ar citātu no Adorno esejas „Valerī – Prusta muzejs” daudzi pasaules muzeologi iesāk savus rakstus. Arī pati muzeju pasaule ir radikāli izmainījusies, muzeju skaits kopš 20. gadsimta 70. un 80.gadiem ir pieaudzis un to dažādība un pievilcība ir tikai vairojusies.

Tāpēc, manuprāt, šādi atgadījumi nav iemesls apvainoties un uzmest lūpu, bet drīzāk pamudinājums ieinteresēti tiem pievērsties, runāt par tiem skaļāk, lai raisītos diskusija – tā, lai arī jaunie cilvēki, kuri izgatavoja un uzvilka pie Āgenskalna tirgus paviljona griestiem plakātu „Smiļģa māja nav muzejs!”, to sadzirdētu un gūtu iespēju apzinātāk un skaidrāk artikulēt savu viedokli par to, kāpēc būt muzejam ir slikti. Kas to lai zina, varbūt diskusijas rezultātā kādi/-as no viņiem nonāktu pie pavisam citiem secinājumiem?

Varu saderēt, ka, ja šo scenāriju konsekventi īstenotu, ieguvēji beigu beigās būtu muzeja cienītāji, entuziasti, apmeklētāji, kā arī pati muzeja institūcija. Jo īstais jautājums jau nav par to, būt muzejam vai nebūt – bet gan par to, kādam būt.

 

29.11.2011
 
blog comments powered by Disqus