Blogi

 
Jana Šakare

Pie bagātās kundzes

Rudens izskaņā, kad ir jau bijis dots ilgāks laiks vērojumiem un pārdomām, kuru priekšā sākotnējie iespaidi guvuši nedaudz skaidrākus un noteiktākus apveidus, vēlos atgriezties pie unikāla, ilgi gaidīta notikuma Rīgas un Latvijas muzeju dzīvē. Un proti, pie tā, ka mums ir jauna telpa, pilnībā rekonstruēta muzeja ēka. Tas sniedz lielisku iespēju eksponēt agrākā Ārzemju mākslas muzeja, tagad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju mākslas departamenta, kolekcijas, kā arī rīkot starptautiskas izstādes reprezentablās, piemērotās, atbilstoši mūsdienu drošības, ugunsdrošības un klimata uzturēšanas prasībām aprīkotās muzeja telpās.

Konferencē “Muzeji – Baltijas pagātnes un nākotnes vienotāji”, kuras pirmā diena norisinājās Biržas nama stikla un tērauda konstrukcijām segtajā vestibilā, klausītājiem bija lieliska iespēja uzzināt, kā noritēja Rīgas biržas izpētes un atjaunošanas darbi, kā arī gūt informāciju par jaunā muzeja zīmola un koncepta izveidi.

Taču uzmanīgākam klausītājam šajā visādi citādi līksmajā un darbīgajā dienā nepalika nemanīta kāda nesamērība – klausoties un pēc tam vairākkārt “dodoties izlūkos” uz muzeja zālēm, radās iespaids, ka nosaukumā ietverto un, kā sākotnēji tika apgalvots – vienlīdz svarīgo[1], divu pušu, divu galveno līniju, proti - Mākslas muzejs un Rīgas Birža– nosacītajā sacensībā pagaidām tieši ēka ir guvusi pārliecinošu virsroku. Muzeja kā tāda un tā pastāvīgās ekspozīcijas koncepts pagaidām ir iekapsulējies samērā konservatīva mākslas muzeja veidolā, kas vairāk atgādina lieliska nama greznos interjeros piesardzīgi “iepludinātas” mākslas darbu kolekcijas, kuras ir sakārtotas hronoloģiski, ģeogrāfiski, dažkārt arī pēc skolas, autora vai žanra. Kas pats par sevi būtībā ir labs, daudzkārt izmēģināts, par piemērotu atzīts, spēcīgā tradīcijā sakņots korekts risinājums. Jāatzīst, ka attiecībā uz pastāvīgo ekspozīciju izveidi tieši tas arī tika solīts: :“[..] eksponēšanas veids būs tradicionāli pieņemtais, kā to dara ar klasisko mākslu, mēs nelauzīsim nekādus stereotipus. Ekspozīcijas tiks veidotas ļoti tradicionālā veidā. Es domāju, ka šai mākslai vajag izrādīt cieņu, un mēs to ar cieņu arī parādīsim”[2].

Šķiet, ka arī daudzajiem muzeja apmeklētājiem šis princips, kad muzeja stāsts tiek veidots ar devīzi “Izliekam vitrīnās labāko un vērtīgāko, kas mums ir!”, ir visnotaļ tīkams un saprotams – jo tas atbilst klasiskai pilsoniskās un sīkpilsoniskās kārtas no aristokrātijas pārņemtajai tradīcijai, kas ir pārdzīvojusi karus, padomju laikus un ir vairāk nekā dzīvelīga joprojām, kaut arī itin bieži “pārstādīta” pēc eiroremonta smaržojošos interjeros: lielāko un vērtīgāko gleznu, kas ir namā, piekārt viesistabā virs lielā dīvāna vai kumodes (lai viesi neaiztiek ar pirkstiem); labākos kristāla traukus un porcelānu novietot viesistabas “sekcijā” aiz stikla, atsevišķu vitrīnu atvēlot sudraba biķerīšiem, kas mantoti no vecvecākiem; no Ēģiptes atvesto eksotisko suvenīru ieriktēt atvērtā sienas nišā, tā, lai visi redz un lai ir interesanti. Nemaz nesmejos, man arī patīk šis princips, ko reiz aprakstījis cienījamais mākslas vēsturnieks Ernsts Gombrihs, - tas labi sakārto telpu, tas ir pazīstams un ierasts, tas palīdz, izvietojot noteiktā kārtībā man piederošus priekšmetus, parādīt citiem, kas esmu vai - kas es gribētu būt.

Bet ja tā, ja viss ir kārtībā un saskaņā, ja lieliskas kolekcijas ir atradušas savu telpu un iegūlušas tajā kā roka cimdā, tad kāpēc mani urda un neliek mieru nesaprotamas aizdomas un tāda kā vilšanās pieskaņa? Nedomāju, ka pie vainas būtu tikai brīžiem nogurdinošais izgaismojums, kas šad un tad vietās, kur, piemēram, gleznā vēlētos saskatīt krāsu un formu, uzmet bālu atspīdumu vai tumšu ēnu. Laikam jau gaidas un cerības rosināja devīze, kas izskanēja muzeja atklāšanā – “Mēs maināmies!” Un patiesi, daudzas lietas kopš Ārzemju mākslas muzeja laikiem ir mainījušās, muzejs tiešām kļuvis pievilcīgs un atvērts nesalīdzināmi lielākā mērā nekā agrāk – ikvienu apmeklētāju Biržas namā sagaida draudzīgi noskaņots un izpalīdzīgs personāls, daudzi ir priecīgi par ērto un pilnīgi patstāvīgi lietojamo liftu un iespēju izstaigāt ekspozīcijas un izstādes, ņemot līdzi mazuli ratiņos; apmeklēt interesantas lekcijas, kā arī pasākumus muzeja ērtajā un plašajā vestibilā. Šķiet, arī kafija muzeja pagaidām vēl mazajā kafejnīcā garšo kā nekur citur un pirms Ziemassvētkiem daudzi ļaudis droši vien iegādās kādu dāvanu nelielajā muzeja veikalā, kur abas reizes sastapos ar laipnu un lietpratīgu attieksmi. Garderobē ir ierīkoti pieklājīga izmēra skapīši, kur atstāt smagāku nešļavu. Arī muzeja tualetes ir estētiski pievilcīgas un labā kārtībā, kaut arī trūkst tādā būtiska sīkuma kā somu karināmie āķi durvju iekšpusē un, lai aizsniegtos līdz tualetes papīram, samērā svarīgā dzīves brīdī jāsavērpjas par visiem 180 grādiem. Droši vien nākotnē vēlētos arī riteņu stāvvietu pie muzeja un skaidras, labi redzamas norādes uz galveno ieeju, lai apmeklētāji, kuri ierodas Doma laukumā pa Smilšu un Šķūņu ielām kādā jaukā dienā nenorauj rokturus tām durvīm, kas tiek turētas ciet. Tās visas ir lietas, kas ir maināmas, uzlabojamas – un esmu pārliecināta, ka ar laiku tā arī notiks.

Tad kas tomēr kremt? Tas, ka laikam īsti nevaru saprast, ar ko jaunais un skaistais Rīgas Biržas muzejs ir īpašs, ar ko tas atšķiras no daudzu citu vidēji lielu un pārtikušu, ļoti cienījamu pilsētu mākslas muzejiem, kuri glabā un rāda savu pilsoņu sakrātās kolekcijas tradicionālā veidā iekš rūpīgi restaurētām ēkām. Uz mirkli apstājos un pārdomāju, kas ienes jaunā, Latvijas muzejos vēl nebijušā iezīmes Rīgas Biržā, tad atbilde ir viennozīmīga – lielākoties tās ir tehniski un estētiski teicami vai labi paveiktas lietas, kas dara manu vienkāršas muzeja apmeklētājas – vai, tikpat lielā mērā, arī kāda reprezentatīva pasākuma muzeja telpās apmeklētājas – dzīvi daudz tīkamāku, nekā līdz šim mūsu zemes muzejos bijis ierasts. Turklāt ēka ir arīdzan tik iespaidīga un grezna, tik pašvērtīga, ka šķiet – tās pastāvīgajā ekspozīcijā varētu izvietot jebkuru citu klasisku gleznu kolekciju, jebkurus citus lietišķās mākslas priekšmetus vai dārgumus – un nekas nemainītos. Tēlaini izsakoties, ēka un tās interjeri runā, skaļi un pašapzinīgi, bet tikko tuvojos vitrīnai vai gleznu klājumam pie sienas, sastopos ar atsevišķu, pēc formālām pazīmēm sadalītu priekšmetu kopumu, kam nav kopīgas valodas. Tie šķiet kā nabaga radinieki, kuri ieradušies viesos pie bagātās kundzes – muzeja ēkas – un katrs klusām, stostoties, ar piepūli nosauc man savu vārdu. Ar to arī saruna beidzas. Vismaz pagaidām.

 

 


[1]  Uz šo nepieciešamo līdzsvaru muzeja vadītāja Daiga Upeniece norāda Rīgas Biržas bloga ierakstā vēl pirms muzeja atklāšanas: http://www.rigasbirza.lv/blogs/20-augusta-durvis-vers-jaunais-makslas-muzejs-rigas-birza

[2] Daiga Upeniece intervijā “Mēs maināmies!” Latvijas muzeju biedrības mājas lapā: http://muzeji.lv/lv/museums/museums-association/all/we-are-changing/

05.12.2011
 
blog comments powered by Disqus