Blogi

 
Jana Šakare

Auglīgs strīds par svešādo

Vai muzejs ir burvju spogulis, kurā ieskatoties, ieraugām paši sevi, pazīstamo un zināmo, gūstam drošticamu apstiprinājumu? Jā, patiesi, tā esmu es, tie esam mēs. Lūk, kādi esam!

Es tomēr apgalvotu, ka iespējami arī visai pārsteidzoši atklājumi – muzejs rāda mums svešiniekus. Vēl vairāk – tas pats ir svešinieks. Muzejā mums ir darīšana ar visu to, kas ir attālināts laikā vai telpā; kas vairs netiek lietots tam nolūkam, kālab ir ticis izgatavots; kas vairs nav izprotams, kaut arī ir atpazīstams; kas ir tieši tik atšķirīgs, ka bez pienācīga skaidrojuma neiztikt – atsevišķi fragmenti no kādreiz dzīvas, elpojošas struktūras, kas tiešā veidā mums vairs nav pieejama.

Vācu izstāžu kurators un muzeju kritiķis Gotfrīds Korfs (Gottfried Korff) uzskata muzejus par īpašām vietām, kur modernā sabiedrība tomēr gūst iespēju novērot pati sevi, reflektēt par sevi – jo akurāt attiecība, nošķīrums starp “svešo” un “savējo” ir tā, kas veido mūsu sabiedrību. Savukārt muzejs ir institūcija, kas šo nošķīrumu un attiecību spēj parādīt un efektīvi izskaidrot sabiedrībai, kas pati ir dažnedažādu atšķirību iezīmēta. Apiešanās ar svešādo var variēt no visai iznīcinošas un agresīvas līdz izzinošai un miermīlīgai – tādēļ Korfs saka, ka muzejs ir ksenoloģiska institūcija, proti, tāda, kas inteliģentā veidā attiecas pret svešādo. Tas ir salīdzinoša institūcija, kas uzrāda un skaidro atšķirīgo ar lietu un šīs lietas interpretējošu salikumu palīdzību. Rādot atšķirības, muzejs palīdz skatītājam reflektēt par sevi un tagadnes kontekstu un tādejādi pastāvīgi veidot savu identitāti.

Ja ir izveidojies un nostiprinājies paradums svešādākas vai neizprotamākas lietas un situācijas risināt ar spēka paņēmieniem, izgrūžot tās ārpus spēles laukuma, aizvācot prom no acīm, tad arī muzejs kā tāds vairs nav pašsaprotami nepieciešama institūcija. Tādēļ vislabākā muzeja stratēģija būtu nevis novēloti atbildēt uz noliegumu un pārmetumiem, bet gan pašam jau laikus ierosināt un uzturēt strīdu par savas pastāvēšanas pamatojumiem.

Domāju, ka šobrīd Latvijā pietrūkst plašākas un intensīvākas sarunas – nopietna, argumentēta, neanonīma strīda, par to, ko mums nozīmē muzeji un tajos uzkrātās vērtības; kādiem jābūt muzejiem; kā tie darbojas un kādas ir sabiedrības iespējas tos veidot un ietekmēt.

Jaunā Latvijas muzeju biedrības mājas lapa šādu sarunu, diskusiju un skaidrošanas iespēju piedāvā – un, domāju, ka ikvienai ar muzeju jomu saistītai personai ir liels prieks – bet arī īpašs uzdevums – šo iespēju izmantot un censties, lai strīds būtu auglīgs.

23.08.2011
 
blog comments powered by Disqus