Voluntieri muzejā - plusi un mīnusi
Šis blogs ir neliels kopsavilkums.
Pirmkārt, ir aizvadīta darbīga un, manuprāt, komandas garu stiprinoša pirmā nedēļa kopā ar 2 burvīgām Budapeštas mākslas muzeja voluntierēm (Grundtvig Senioru mobilitātes projekta eeVa pirmajām dalībniecēm), LNMM voluntieriem un manām LNMM Komunikāciju nodaļas kolēģēm. Darbs turpinās arī šonedēļ un nākamnedēļ, bet iespaidu jau gana daudz, lai dažus secinājumus izdarītu.
Otrkārt, piektdien, 20.janvārī notika Latvijas muzeju biedrības seminārs “Voluntieru darbs muzejā” un arī šajā sakarā ir jāsummē secinājumi par ieguvumiem, izaicinājumiem un rezultātiem, kas pavada brīvprātīgā darba tradīciju ieviešanu muzejā.
Bloga nosaukums nav oriģināls, bet tieši šadā veidā ar plusiem un mīnusiem šoreiz liekas pareizāk veidot kopsavilkumu. Īpaši, ja tas tiek darīts balstoties savā un organizācijas pieredzē. Par voluntieru / brīvprātīgo – gan viesu no Budapeštas, gan LNMM voluntieru – pieredzi kopsavilkums sekos, visdrīzāk, kad būsim šo trīs nedēļu pirmo maratonu noslēguši, uzklausījuši ne tikai pirmās nedēļas viedokļus, bet veikuši visa procesa izvērtējumu, izdarījuši lielākus secinājumus un nedaudz iezīmējuši nākotnes redzējumu.
Kā viens no pirmajiem nosacījumiem, diskusijā par brīvprātīgo darba iespējām, jāmin motivācija. Galvenokārt, motivācija no muzeja puses. Kas ir tie nosacījumi, kāpēc gribam brīvprātīgos palīgus iesaistīt muzeja darbā? Vai tikai pašreiz modē esošās brīvprātīgo programmas? Ceru, ka nē. Profesionāli vērtējot, muzeja motivācijai būtu jābūt stratēģiski izsvērtai, domājot gan par muzeja iespējām, gan prioritātēm, gan arī par tik praktiskām lietām kā brīvprātīgajiem darāmie darbi, darbinieku skaits muzejā un speciālistu komunikācijas prasmes. Atbildiet uz jautājumiem – kāpēc muzejam ir svarīgs voluntieru darbs? Ko labu voluntēšana muzejā dos pašam dalībniekam? Kā mēs strādāsim kopā? Vai muzeja personāls tam ir gatavs? Kas būs tie darbiņi, kuros iesaistīsim brīvprātīgos? Kāda būs programmas struktūra? Vai esam pietiekami elastīgi un, izvērtējot pirmo pieredzi, esam gatavi programmā ieviest izmaiņas? Iespējams, muzejam pašlaik ir citas prioritātes?
Ja ar muzeja / institūcijas motivāciju viss kārtībā, tad tas ir pirmais programmas pluss, ja motivācija klibo, iesaku šobrīd no idejas par voluntieru iesaisti atteikties.
Otrs savarīgs nosacījums, protams, pašu brīvprātīgo motivācija. Un šeit varam dalīties LNMM pieredzē – pirmkārt, ir skaidri jānodefinē, ko voluntieriem lūgsim darīt, kā viņiem “maksāsim”, kā pateiksimies un novērtēsim, bet arī ko no viņiem prasīsim un kā viņu veikumu uzskaitīsim. Ir jābūt stingriem atlases principiem, kādām kvalitātēm ir jāpiemīt cilvēkiem, kurus muzejs grib redzēt savā komandā kā brīvprātīgā darba veicējus. Šādu kritēriju esamība ir otrais pluss, neesamība – liels mīnuss, kas reizē nosaka arī to, ka pat vismotivētākais programmas dalībnieks, neredzot kritērijus un stratēģiju no paša muzeja puses, vienā brīdī kļūs nemotivēts.
Liela nozīme šajā procesā ir programmas koordinatoram – spēja reaģēt uz situāciju, labas komunicēšanas spējas, iejūtīgums, spēja veidot komandu, spēja dzirdēt un uzklausīt viedokļus, kā arī spēja būt programmas “mammai vai tētim”. Ja koordinatoram / programmas vadītājam šādas īpašības un spējas piemīt, tas ir vēl viens pluss, runājot par brīvprātīgo darbu muzejā.
Manuprāt, veiksmes ķēdes viens no nozīmīgākajiem posmiem, ir apmācības. Brīvprātīgo apmācības ne tikai programmas sākumā, bet, jo īpaši, procesa gaitā. Svarīgi papildināt zināšanas arī programmas vadītājam, koordinatoram, jo elastīgums un jaunu prakšu apguve, pašlaik vēl zīdaiņa stadijā esošajam brīvprātīgo darbam muzejos, ir noteicošā, lai pēc gadiem teiktu: Mēs to lieliski izdarījām! Jau pašlaik, izvērtējot LNMM praksi, mēs varam teikt, ka šo dažu gadu laikā, esot atvērtiem jaunām idejām, praksēm un literatūrai, tāpat diskusijām ar pieredzējušākiem kolēģiem rietumu muzejos, mēs esam ļoti daudz mācījušies, mainījušies, pilnveidojušies un, galvenais, šīs zināšanas varam izmantot ne tikai vienas programmas ietvaros, bet arī komunikācijas procesa ar apmeklētāju nodrošināšanai kopumā. Gatavība tālākizglītībai un apmācībai (gan speciālistiem, gan voluntieriem) ir vēl viens pluss procesā. Un otrādi, manuprāt, programma nonāks strupceļā, ja to izveidosiet un uzskatīsiet, ka tā ir lieliska, laika gaitā neatradot motivāciju to pilnveidot.
Nedaudz jau pieminēts iepriekš, bet ļoti nozīmīgs ir pats process – programma, aktivitāte, brīvprātīgā darba veikšana. Ir svarīgi jautājumus un izvērtēšanu veikt ne tikai programmas / procesa sākuma posmā, bet arī programmas laikā – komentāru uzklausīšana un viedokļu dzirdēšana, diskusijas un no tām izrietošie uzlabojumi, kā arī tālākas apmācības. Un svarīgi atcerēties – lai process būtu veiksmīgs, ir jāuzklausa ne tikai brīvprātīgo viedoklis, kas bez šaubām ir ļoti svarīgs, bet ir jāatrod laiks arī muzeja viedokļa uzklausīšanai, izvērtēšanai, secinājumiem. Ko domā koordinators, ko domā iesaistītie speciālisti? Vai ieguvēji ir gan brīvprātīgā darba veicēji, gan muzejs? Ja jā, tad tas ir pluss par labu programmai, ja nē, tad atkal nepieciešams izvērtējums – vai turpinām, vai uzlabojam, vai kaut ko kancelējam.
Pašreizējā programmas attīstības stadijā, tie ir svarīgākie secinājumi.
Bet der atcerēties, kā jebkurai programmai vai darbam, ko darām, arī brīvprātīgo programmai, mūs ir jāiedvesmo. Ja programmas veidotājs un līdz ar to arī institūcija būs iedvesmoti un motivēti, tad arī rezultāts būs lielisks.
