Blogi

 
Gunta Megne-Sirmā

Muzeja darbinieks kā apmeklētājs – draugs vai bieds?

Šovasar kādā no brīvdienām kopā ar kolēģi aizbraucām uz Rundāles pils muzeju. Ne jau kādas profesionālas motivācijas dzītas, nē, bet gan tādēļ, ka vēlējāmies dzīvē atkal ieraudzīt un atpazīt vietas, kas šajā pavasarī bija mūs sajūsminājušas krāšņajā BBC seriālā “Karš un miers”.  Varbūt arī tā nav pati labākā motivācija muzeja apmeklējumam, bet mēs lieliski pavadījām laiku un dienas noslēgumā izjutām to patīkamo noguruma un gandarījuma apvienojumu, kas itin bieži pavada laimīgi piepildītas stundas.  Šofera lomā todien iejutās mans vīrs un viņa rezumējums tomēr bija drusku citāds kā mūsu lieglaimes pārņemtajiem prātiem: “Jūs neesat ne par gramu labākas par tūristiem!”. Tovakar, pārcilājot prātā dienas notikumus un skatoties fotogrāfijas, arī mani sāka urdīt doma – kā tur īsti ir, vai muzeja darbinieks, dodoties uz citu muzeju kā parasts apmeklētājs, kaut kā atšķiras no vidusmēra tūrista? Arī es todien tiku tielējusies: “Vai mums tiešām jāvelk čības? Ārā taču nelīst!” Muzeja darbiniece mums pacietīgi un pieklājīgi skaidroja to pašu, ko parasti mēs saviem apmeklētājiem līdzīgos gadījumos... Te nu es biju – darot lietas, kas mani pašu kādreiz noved teju līdz izmisumam, kad atrodos frontes pretējā pusē. Nepiedodami neprofesionāli, vai ne?! Bet sev par attaisnojumu teikšu, ka uz muzeju mēs visi ejam pēc piedzīvojuma. Tā ir vieta, kur ļaujam sev atkal kaut kādā mērā atgriezties bērnībā, kļūstot par Homo Ludens – cilvēku, kas spēlējas. Radošā mijiedarbība starp cilvēku un vidi, kādā nonākam muzeja apmeklējuma laikā, mūs bagātina emocionāli un intelektuāli, sniedzot gan garīgu baudījumu, gan arī ļaujot apgūt ko jaunu, bet pati ļaušanās spēles procesam pieprasa to, lai savu lietišķo personības daļu mazliet noliekam malā. Iespējams, ka todien sāku mazliet labāk saprast apmeklētājus, ar kuriem man nākas sastapties savā ikdienas darbā...

Tomēr nevar noliegt, ka cita muzeja darbinieks kā apmeklētājs personālam var izrādīties īsts izaicinājums. Ar ko tad mēs atšķiramies? Šo jautājumu uzdevu arī vairākiem esošajiem vai bijušajiem kolēģiem. Līdzīgi man, arī viena no nu jau bijušajām kolēģēm norāda, ka kopumā pieder pie “ātrajiem muzeju apmeklētājiem”, apstājoties tikai vietās, kas kaut kā īpaši piesaista uzmanību. Līdzīgi kā obligāto literatūru skolā, arī citu muzeju ekspozīcijas kopumā esam iemācījušies lasīt “pa diognāli”, vairāk pievēršoties nevis saturam, bet gan tam, informācija tiek pasniegta. Šis “kā” bieži vien kļūst par būtiskāko muzeja identitātes zīmi, jo atmiņā visilgāk uzkavēsies nevis fakti un gadskaitļi, bet gan sajūta, kāda pavadīja apmeklējuma laikā.  Ja ekspozīcijas iekārtojums, informācijas pasniegšanas veids vai gida stāstījums spēj izsisties cauri profesionalitātes bruņām un aizraut mani līdz pakāpei, kad ļaujos spēles noteikumiem, vienlaikus aizmirstot, ka tādi pastāv, manuprāt, tas ir vislabākais kompliments par padarīto darbu. Lai gan ir kolēģi, kuri apgalvo, ka savu profesionāli kritisko skatienu nemēdzot atstāt mājās, dodoties uz kādu citu muzeju, ar mani ir drusku citādi. Es tīri labprāt ļaujos piedzīvojumam, kādu piedāvā profesionāli veidotas un pārdomātas ekspozīcijas. Kā lielisku piemēru vēlos minēt jauno Rīgas Motormuzeja ekspozīciju. Šoreiz gan gāju turp profesionālas intereses vadīta – sak’, ar ko pārsteigsiet? Un pārsteidza! Sajutos kā kādreiz bērnībā, kad mamma aizveda uz “Bērnu pasauli”. Ļāvu sevi apburt ekspozīcijas vizuālajam krāšņumam, ar patiesu aizrautību atklājot visas tās daudzās iespējas, ko man piedāvāja. Ar ne mazāku azartu kā mazie muzeja apmeklētāji darbināju motoru, centos uzminēt pareizās atbildes āķīgajiem jautājumiem un fotografējos pie muzeja “zaļās sienas”.

Bet ir reizes, kad šī jūtu ķīmija nenotiek. Kad viesojāmies kādā muzejā Igaunijā, mums gadījās gide, kura... ekskursijas tekstu lasīja no lapiņas. Viņa manāmi nervozēja, un viss kopā pavadītais laiks izvērtās nebaudāms, kā viņai tā arī mums.  Neliegšos, arī es, vadot ekskursijas kolēģiem no citiem muzejiem, uztraucos mazliet vairāk kā parasti (no lapiņas gan nelasu), jo var sagaidīt gan grūtākus un āķīgākus jautājumus kā no tūristu grupām, gan arī vērtējošu un salīdzinošu skatienu. Tomēr dažkārt arī šādas ekskursijas pabeidzam jau kā seni draugi, apmainoties ar stāstiem par savdabīgākajiem atgadījumiem un interesantākajiem apmeklētājiem.  Tomēr vairumā gadījumu, lai nemocītu sevi un citus, gida pakalpojumus muzejos neizmantoju. Tieši tāpēc, ka ekskursiju vadīšana ir mans ikdienas darbs un es apzinos, cik izvēlīga klausītāja esmu. Arī citi kolēģi, ar kuriem šo jautājumu pārrunāju, norāda, ka kritiskāk pievēršas tām jomām, kas saistās ar viņu pašu profesionālo darbību. Tātad – kāda ir iespējami sliktākā publika ekskursijai? Citi gidi! Īpaši, ja vēl viņi ir izlēmuši iejaukties stāstītāja tekstā ar saviem komentāriem un papildinājumiem, it kā zinātu, ko runātājs ir nolēmis teikt nākamajā teikumā.  Par laimi, man ar to nācies saskarties vien pāris reižu.

Dažkārt muzeja darbinieku incognito nodod pastiprināta interese par anotāciju un citu tekstu izvietojumu un/vai noformējumu tā vietā, lai interesētos par to saturu (kaut gan par šo vēl varētu strīdēties – viss atkal būs atkarīgs no konkrētā cilvēka profesionālās intereses), kā arī dažādu stiprinājumu vai stendu fotografēšana un citas tamlīdzīgas darbības, kas parastam tūristam nešķistu pārāk aizraujošas. Ja vēl viņa interešu joma pārklāsies ar jūsu muzeja pētāmo lauku, iespējams, ka meklēs kļūdas un neprecizitātes, un itin nemaz nevilcināsies, lai darītu jums tās zināmas. Tādos gadījumos atliek vien atgādināt sev, ka nekas un neviens nav ideāls, un pateikties viesim par ieguldītajām pūlēm un acīgumu.

Neskatoties uz to, ka katrs cita muzeja apmeklējums mums ir iespēja mācīties, pilnveidoties un augt profesionāli, tomēr man vislabāk atmiņā (un sirdī) palikušas tieši tās reizes, kad ir izdevies aizmirst, ka arī es strādāju muzejā. Reizes, kad kļūstu par cilvēku, kas spēlējas, un atgūstu aizrautību, kāda raksturīga ļaudīm, kas pilnībā nodevušies iemīļotam laika pavadīšanas veidam.

Nobeiguma vietā vēlos sacīt – cita muzeja darbinieks var kļūt par prasīgāko, sīkumaināko un visgrūtāk iepriecināmo apmeklētāju, bet tikpat labi – arī par pašu atvērtāko, atbalstošāko, lai gan mazliet par robežām piemirstošo klientu, kāds vien jums bijis (starp citu, gluži tāpat kā jebkurš tūrists). Kuru no abiem sastapsiet, tas ne vienmēr būs atkarīgs no jums. Tomēr, ja jums kādam atkal un atkal nākas stāstīt, kāpēc ir jāvelk čības, nekrītiet izmisumā un atcerieties, ka varbūt tieši šobrīd šis cilvēks ir atstājis savu racionālo “es” mājās un atdevies tam pirmatnējam spēles priekam, kas ļāvis veidoties visai mūsu kultūras pasaulei – drusku pārmērīgam, pilnīgi irracionālam un tieši tāpēc tik apburošam.  

02.08.2016
 
blog comments powered by Disqus