Blogi

 
Baiba Vanaga

Kāpēc muzejniekam rakstīt blogu?

Man kā cilvēkam ar zinātniska rakstura ambīcijām un dažām katru gadu sagatavotām publikācijām gan nopietniem profesionāliem izdevumiem, gan populārzinātniskiem žurnāliem bloga rakstīšana šķiet gluži vai ķīniešu ābece. Amata pienākumus pildot, esmu iemanījusies 140 zīmju garumā čivināt sociālajos tīklos, informējot par manis pārstāvētā muzeja aktualitātēm, bet te – esmu piekritusi garākā formātā ievadīt lasītājus savās par-un-ap-muzejiem saistītajās pārdomās.

Jau vairākus mēnešus manā galvā ir idejas vairāku bloga ierakstu tēmām un kaut kur pa tvērienam stāv kaudzīte ar materiāliem, ko esmu iecerējusi šajā sakarā izmantot, bet nekur tālāk neesmu tikusi, jo šķiet, ka pirms rakstīšanas katrai no iecerētajām tēmām vēl šis tas ir jāpapēta. Kāda mūsu kolēģe (ar vārdu „mūsu” es domāju „muzejnieku”), kas diezgan regulāri blogo, pēc šāda mana ievada par manu neesošo, bet iecerēto blogeres karjeru izteicās, ka ieraksti jau parasti topot impulsīvi, pie brokastu galda dzerot kafiju. Tad nu es ar’ šo pirmo savā prātā rakstīt uzsāku pusdienu pauzē un ātri vien tvēru pēc kāda rakstāmā, lai piefiksētu galvenās tēzes.

Patiesībā jau, orientējoties uz lietotāju, daudz nepieciešamāk būtu atbildēt uz jautājumu „kāpēc kādam būtu jālasa muzejnieka blogs?” vai varbūt „par ko cilvēki labprāt lasītu muzejnieka blogā?”, nevis jācenšas rast atbildi uz šī ieraksta nosaukumā ietverto jautājumu, bet to lai katrs pats atstāj savā ziņā...

Atsaucot atmiņā citu kolēģu emuāros (šķiet, tāds bija šāda tipa ierakstu kopas oficiālais latviskais apzīmējums) rakstīto gan šajā tīmekļa vietnē, gan citās lapās, teju vai uzreiz iespējams samanīt pietiekoši daudz iemeslu vai pamudinājumu, kālab konkrētie ieraksti tapuši. Tad nu šeit mēģināšu tos nosaukt.

Tātad, manuprāt, muzejnieku blogi top, lai:

• informētu par dažādiem notikumiem un aktualitātēm (kā to dara, piemēram, mūsu Muzeju biedrības priekšsēdētāja Ineta Zelča Sīmansone);

• fiksētu muzeja darbā gūto pieredzi un / vai dotu kolēģiem padomus (tā īsti profesionāli, kā tas izdevies Jurim Alksnim ierakstā par muzeja pedagoģiju);

• nodarbotos ar muzeju kritiku, t.i. analizētu un vērtētu citu kolēģu paveikto (šeit prātā nāk atsevišķi Raivja Sīmansona ieraksti, bet jo īpaši Unas Sedlenieces žurnālam „Studija” rakstītās Latvijas reģionu muzeju kritikas, kas gan nav tapušas kā bloga teksti, bet varam tiem pieskaitīt, jo nu ir atrodamas arī tīmeklī – žurnāla 2010.gada arhīvā http://www.studija.lv/ un Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības mājaslapā http://muzeologija.org/);

• ieskatītos kādos muzeju jomas teorētiskajos aspektos (vēl joprojām spilgti prātā palicis Janas Šakares „auglīgais strīds par svešādo”);

• pievērstu uzmanību kādam, rakstītājaprāt, interesantam un aktuālam faktam, notikumam vai pat atklājumam (to jau laiku pa laikam dara visi blogeri!);

• fiksētu muzeja apmeklējuma pieredzi (Baibas Grīnbergas stāsts par viņas kāzām muzejā, Marta Pallo un viņas „muzeju ekspertes”, kas kopā ar saviem mazuļiem piedzīvo vienu muzeju pēc otra);

• komentētu kādu aktualitāti vai publiskajā telpā izskanējušu frāzi (kā tas lieliski izdodas Raivim Sīmansonam un arī Ilzei Knokai, jauna lasāmā meklējumos liekot laiku pa laikam ieskatīties Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapas sadaļā „Runā muzejs” http://rmm.lv/);

• aprakstītu savus novērojumus un / vai situācijas, kas radušās ikdienas darbā vai sociālajā dzīvē (kā Annas Dzenes pārdomas par „labo” un „slikto” gidu pieredzi);

• vai vienkārši izteiktu muzejā un ārpus tā gūtās emocijas (piemēram, Diānas Dimzas-Dimmes blogs http://es-un-maksla.blogspot.com/)

• un, domājams, ka ir vēl daudz citu iemeslu, kas man šajā brīdī nav ienākuši prātā...

Nespēju lasītāju vietā atbildēt, kālab šāda veida (muzejiem veltītie / muzejnieku rakstītie) blogi būtu jālasa, bet dažos vārdos formulēšu iemeslus, kāpēc to daru es. Pirmkārt un galvenokārt, tā ir tīri profesionāla interese par to, ko domā un kas uztrauc citus kolēģus. Un tālāk jau seko citas daudz subjektīvākas lietas, piemēram, prieks par rakstītāja gluži vai daiļliteratūras cienīgo, raito un ironisko valodu (Ilzes Knokas ieraksti, kam ne vienmēr piekrītu, bet vienmēr izbaudu pašu lasīšanas procesu) vai sajūta, ka rakstītājs piedāvā sajust „Eiropas elpu” un dimensiju, ko mēs te, Latvijā, nereti laika vai kādu citādu iemeslu dēļ „palaižam garām” (Raivja Sīmansona teksti), vai apmierināta ziņkāre par to, ko par muzejiem domā apmeklētāji (Martas Pallo „muzeju eksperšu” viedokļi) utt. Un patiesībā es domāju, ka iemesli, kāpēc blogus lasīt, nereti ir tie paši, kāpēc šie ieraksti tapuši. Tomēr galvenais tos lasot ir paturēt prātā, ka blogi jeb emuāri, kā varam atrast skaidrojumos (piemēram, Tildes datorvārdnīcā vai http://datoriem.lv/arhivs/kas-ir-blogs/), atspoguļo rakstītāja personisko viedokli un tālab ir subjektīvi, lai kā arī mums, rakstītājiem, reizēm šķistu, ka esam vai vismaz cenšamies kļūt objektīvi...

 

P.S. No šī ieraksta ierosmes brīža līdz pabeigšanai pagāja vairāk kā nedēļa, un dienā, kad veicu tā beidzamo „pieslīpēšanu” atklāju, ka līdzīgu tēmu „Kultūras Dienā” skāris Guntis Berelis, mēģinot atbildēt uz jautājumu „Kāpēc rakstnieki neraksta blogus?” (http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/kapec-rakstnieki-neraksta-blogus-13926417)

 

21.01.2012
 
blog comments powered by Disqus