Kad tūristu grupa nokļūst muzejā?
Iestājoties ziemas mēnešiem, tūristu grupas pilsētas ielās vairs nav tik kuplā skaitā kā vasarā, tomēr joprojām ir sastopamas. Kad Rīgā redzu piestājušu autobusu, no kura kā skudriņas izbirst tūristi, man patīk iztēloties sevi viņu vietā. Tad es aizdomājos, ko es jaunajā vietā redzētu un uz kurieni dotos. Strādājot muzejā, ir nācies visai bieži sastapties ar tūristiem, kas paši nākuši vai tikuši atvesti iepazīties ar Latvijas mākslas vērtībām. Un tomēr, tikai neliela daļiņa no pilsētas ielās klīstošo tūristu bariem ienāk pa muzeja durvīm. Tā radās mans jautājums, kad un kā tūrists nokļūst muzejā? Šajā sakarā vairāk domājot par tūristu grupām, nevis individuālajiem tūristiem, kuru ceļi ir tik atšķirīgi, cik paši ceļotāji.
Man bija izdevība par šo jautājumu aprunāties ar divām ļoti pieredzējušām gidēm, un varu padalīties ar dažām atziņām no mūsu sarunām. Baiba Apine jau astoņus gadus pavada tūristu grupas no Francijas, bet Santa Šterna ir firmas „Manro Travel” vadītāja un gide, kura galvenokārt apkalpo tūristus no vāciski runājošajām zemēm. Uzreiz gribu pateikt lielu paldies abām dāmām par veltīto laiku un pausto viedokli!
Jāiekļaujas laikā
Cilvēki, kuri izvēlējušies doties ceļojumā grupā, savu maršrutu un apskatāmo vietu izvēli uztic tūrisma aģentiem vai operatoriem, kas sagatavo ceļojuma piedāvājumu. Pēc operatoru izvēles piedāvājumā tiek iekļauti arī muzeji. Visbiežāk ekskursiju maršrutu veido visas trīs Baltijas valstis, ceļā apskatot arī Poliju, Krieviju vai kādu no Skandināvijas valstīm. Katrā valstī, atkarībā no programmas, vidēji tiek pavadītas 2-3 dienas. Līdz ar to jārēķinās, ka muzeju apmeklējumi katrā no valstīm būs diezgan ierobežotā skaitā. Pēc Baibas Apines atzinuma, izvēle krīt par labu tiem muzejiem, kas var piedāvāt atpūtu zaļumos. Rundāles pils, Turaidas muzejrezervāts, Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs arī ir vieni no iecienītākajiem tūristu grupu galamērķiem.
Lai neiekavētu ceļojuma programmu, apskates objektus ir jāpaspēj apgūt noteiktā laikā, kas attiecas arī uz muzejiem. Ne vienu reizi vien ir nācies redzēt grupas, kuras ekspozīcijā ieskrien uz 15 minūtēm. Šādās reizēs muzeja gida darbs var izrādīties lieks, jo tik īsā laikā patiešām var tikai pievienoties skriet līdzi pa muzeja telpām. Tādēļ grupu gidi labāk paši uzņemas vadīt ekskursiju pa muzeju, lai varētu iekļauties laikā un paspētu parādīt atsevišķas telpas vai eksponātus. Īpaši tas tiek darīts, ja muzejs nevar piedāvāt novadīt ekskursiju grupai vajadzīgajā valodā, jo tulkošana paņem divtik daudz laika, kas apgrūtina programmas izpildi. Atsevišķos muzejos gidam gan ir nepieciešama atļauja ekskursijas vadīšanai.
B. Apine mūsu sarunā norādīja, ka ļoti svarīgi ir, lai tad, kad ekskursiju vada muzeja speciālists, viņš spētu pielāgoties grupas vēlmēm un interesēm. Viņai bieži ir nācies sastapties ar muzeju gidiem, kas aizrunājas par maznozīmīgām detaļām, kas ārzemju tūristiem neraisa asociācijas un ir nevajadzīgas, un atkal – nevēlami aizkavē dienas programmu. Manā skatījumā, atrisinājums tam varētu būt konkrētāk izrunāt visus jautājumus, kad tiek pieteikta ekskursija. Tad vajadzētu vienoties par ekskursijas garumu, apmēru, izrunāt, no kurienes tūristi brauc un kāds ir viņu kopējais maršruts, lai arī muzeja speciālists varētu sagatavoties konkrētās grupas uzņemšanai. Protams, muzeja gidam jāprot pielāgoties konkrētajam gadījumam un pēc nepieciešamības jāpamaina iecerētais stāstījums.
Speciālais piedāvājums
Varbūt kolēģi, atcerēsieties, kā pavisam nesen intensīvi domājām par speciālu muzeja produktu veidošanu tūristiem. Par to es runāju arī ar abām gidēm, nonākot pie kopīgas atziņas, ka katrs muzejs ir atsevišķs gadījums ar atšķirīgu piedāvājuma veidu tūristiem. Piedāvājums tūristiem speciālu atrakciju veidā ne visos muzejos ir nepieciešams un ne visām tūristu grupām izmantojams. Piemēram, uz mākslas muzeju cilvēki iet skatīties mākslas priekšmetus, kas ir gana pietiekams piedzīvojums. Citādāk ir muzejos, kuru ekspozīcijas stāsta par vēsturiskām vai sadzīviskām tēmām. Rundālē viesi tiek sagaidīti krāšņos Rokoko tērpos un tūristi novērtē iespēju ar tiem kopā nofotografēties, Brīvdabas muzejā var novērot amatnieku darbošanos, savukārt Farmācijas muzejs rīko Balzama degustāciju. Tādu piemēru ir daudz, un tie pēc B. Apines viedokļa darbojas labi.
Cits aspekts tūrisma piedāvājumam ir sakārtota un ērti lietojama vide, piemēram, vairākās valodās tulkoti informācijas teksti, krēsli ekspozīcijās vai atpūtas stūrīši. Tas, kas ārzemju viesim radītu patīkamu uzturēšanos ne tikai iegūstamās informācijas ziņā, bet arī iespējā atpūtināt kājas un galvu. Pēc mana novērojuma, tūristi vienmēr ir pateicīgi, ja ekskursijas beigās viņiem uzdāvina piecas minūtes pašiem. Tad katrs individuāli var izvēlēties, vai nu tuvāk iepazīties ar kādu eksponātu, vai labāk apmeklēt labierīcības vai suvenīru veikaliņu. Attiecībā uz valodu - Santas Šternas skatījumā īpaša vērība jāpiegriež akurātiem tulkojumiem, tekstos izskaužot gramatiskas un stila kļūdas, kas neapšaubāmi veido muzeja tēlu.
Pie mums ir interesanti
Mums ir daudz, ko rādīt, un ārzemju ceļotājiem joprojām ir liela interese par Latviju, mūsu kultūru un vēsturi. To uzsvēra arī manas sarunbiedres. S. Šterna saka, ka tūristu zināšanu līmenis par Latviju ir ļoti atšķirīgs. Ir tādi, kas atgriežas atkārtoti, un ir tūristi, kas pirms ceļojuma ir rūpīgi iepazinušies ar mūsu valsts pagātni un šī brīža aktualitātēm. Tādos gadījumos šeit viņiem nav īpašu pārsteigumu.
Savukārt B. Apinei ir novērojums, ka franču tūristi salīdzinoši maz zina par Baltijas valstīm, un tieši tāpēc izvēlas ceļot uz šejieni. Pastāvot arī daudz stereotipu, kuru dēļ uz mūsu pusi daudzi pat nebrauc. Tie, kuri tomēr atbrauc, ir patīkami pārsteigti un atzīstas, ka sākotnēji viņiem ir bijis pilnīgi cits priekšstats. B. Apines novērojums ir, ka savas domas pēc ceļojuma maina pat kādi 90% viņas klientu. Tātad mēs tik tiešām varam parūpēties, lai par mums domā un runā labi.
Franču tūristiem esot izteikta interese par Latviju kā postpadomju valsti, un viņi brauc pašu acīm skatīties, kā šeit tagad izskatās. Tādēļ iecienīti ir Kara muzejs un Okupācijas muzejs, kur var radīt skaidrāku priekšstatu par vēsturiskajiem pavērsieniem. Ceļojumos bieži dodas pensijas vecuma cilvēki un šai paaudzei interesē laiks pēc Otrā pasaules kara. Tad var salīdzināt cilvēku dzīves abpus Dzelzs priekškara un uzzināt vairāk par Baltiju Padomju Savienības laikā.
Tūristu grupām visbiežāk sanāk apmeklēt lielos muzejus, un iecienītākie Rīgā ir jau minētais Okupācijas muzejs, tad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs (ieskaitot Mencendorfa namu), Jūgendstila muzejs un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Latvijas mērogā tātad - Rundāles pils, Turaidas muzejrezervāts un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Tomēr nav tā, ka citi muzeji paliktu nepamanīti. Gidi tos piemin savos stāstījumos un iesaka apmeklēt, atkarībā no tūristu individuālajām interesēm.
Tādēļ ir vērts ar gidiem draudzēties un par savu muzeju vairāk stāstīt, būt lepniem par savu vidi un darbu, to arī pareklamējot. Pēc S. Šternas domām, tieši daudzpusēja sadarbība, kurā aktīvāku lomu uzņemtos muzeji, tūrisma aģentūras un gidi, veicinātu vēl labāku tūrisma līmeņa attīstību. Iespējams, ieguldot darbu un līdzekļus informācijas apmaiņā, būtu sperts nozīmīgākais solis situācijas pilnveidošanā.
Ja būs plašāka un vieglāk iegūstama informācija, ieguvēji būs arī individuālie tūristi, kas savu ceļojumu sastāda paši un pēc savas iniciatīvas izvēlas muzeju apmeklējumus. Manā uztverē, šiem tūristiem viss, kas nepieciešams, ir pietiekama un saprotama informācija par ekspozīciju un skaidras norādes, kur muzejā ir ieeja.
Noslēguma vietā es vēlētos ierosināt nelielu diskusiju par to, kādi ir Jūsu novērojumi par tūristiem muzejā? Gan par tūristu grupām, gan individuālajiem tūristiem? Vai Jums ir radušās kādas atziņas, ar kurām vēlētos padalīties kolēģu vidū? Pašlaik ir arī piemērots brīdis, lai par to padomātu, jo varbūt jau nākamajai tūrisma sezonai varam pilnveidot savu muzeju piedāvājumu.
