28. janvārī Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā tika atklāta izstādē „Plakāts Latvijā 1960 – 2006” pateicoties Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja piedāvājumam.

Izstādē pārstāvēto mākslinieku darbi aptver trīs plakātmākslinieku paaudzes, kas darbojušies piecdesmito – sešdesmito gadu mijā, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. 

Sešdesmitajos gados plakāts pakāpeniski atbrīvojas no piecdesmito gadu tēlotājmākslas stila. Ar to sāka nodarboties daudzi jauni mākslinieki, kuri atbilstoši dizaingrafikas prasībām ievieš citus izteiksmes paņēmienus: nosacītību, dekorativitāti, grafisko zīmju un simbolu valodu.

1963. gadā Gunāra Kirkes darinātais plakāts L. Kokles personālizstādei tiek uzskatīts par Latviešu modernā plakāta sākumu. 1966. gadā Rīgā tika sarīkot pirmā plakātu izstāde. Līdzās oficiālu valstu institūciju pasūtītajiem un tiražētajiem plakātiem pirmo reizi parādās oriģināli autordarbi - zīmētas, ar tušu, eļļu, akrilu vai guašu gleznotas plakātlapas, kartoni ar roku rakstītiem burtiem, kolāžas. Pirmā desmitgade, kurā sākas latviešu profesionālā plakātmāksla. Plakātistu sekcijas vadītājs Gunārs Kirke.

Septiņdesmitajos gados notiek aktīva plakātmākslas izstāžu darbība. Tieši izstāžu zāles - prom no pilsētvides, no oficiālās varas teritorijas – plakāts kopj savu māksliniecisko formu. Lai gan sociāli un politiski „asu” tēmu interpretācija masu mēdijos ir liegta, jaunie plakātisti plakātu tēliem piešķir daudznozīmību un plakātu vārdiem iedod zemtekstus. Tēla un teksta nozīmju pārnesumi plakātos rada īpašu mākslas realitāti, kurā var izspēlēt neformālus viedokļus un paņēmienus.

Kultūras plakāts šajā desmitgadē ir dominējošs, bet aizvien vairāk top plakāti par politiskās un sociālās dzīves aktivitātēm. Šo procesu veicina dažādu valsts institūciju regulāri organizētie plakātu konkursi. Latviešu plakātmākslinieki gūst starptautiskas atzinības prestižās skatēs Brno, Lahti, Varšavā.

Ievērojamākie teātra plakātisti: Juris Dimiters, Ilmārs Blumbergs, un Gunārs Zemgals, kas veiksmīgi darbojas arī scenogrāfijā.

Astoņdesmitie gadi – Latviešu Plakāta „Zelta laikmets”, ko veido spilgti individuāli rokraksti un izcili darbi. Plakātlapa spēj runāt visizsmalcinātākajā dizaingrafikas valodā – aicinot uz tuvās distances dialogu – tas ir interjera plakāts. Tai pat laikā citos darbos redzami galēji izaicinoši tēli – asi savā runā un žestā. Tie ir politiski aģitatori un tribūni, tie mudina rīcībai.

Plakāts ir īpašs mākslas veids, kas ienāk sabiedriskajā telpā, un ko var uzskatīt kā Sabiedrības publikas spoguli.

Tā ir informācija un Māksla vienlaicīgi!