Blogs

 
Gunta Megne-Sirmā

Aizbēgt no pūļa. Ekskluzīvais muzejs

Tuvojoties atvaļinājumam, visbiežāk uzdotais jautājums no radu, draugu un kolēģu puses ir: “Uz kurieni brauksiet atpūsties?”. Lai arī šad tad nākas atbildēt kā tajā labi zināmajā anekdotē: “Paskatījāmies bankas kontā un sapratām, ka neesam noguruši...", tomēr arī pašus urda šis jautājums: “Jā – uz kurieni gan?”. Būsim godīgi – tas nav īsts atvaļinājums, kas pavadīts mājās ar neizslēgtu telefonu. Un pat, ja kultūras nozarē strādājošā atalgojums, kas definējas gandrīz kā pabalsts “karotes nenolikšanai”, neļauj sapņot par eksotiskiem galamērķiem, tad tuvākus izbraucienus, iepazīstot vēl neapgūtus Latvijas nostūrus vai tuvos kaimiņus (Lietuva, Igaunija), pat izdodas atļauties. Bet ne par budžetu šoreiz būs stāsts.

Jebkurā gadījumā, skaidrs ir viens – visgaidītākais laiks gadā ir atvaļinājums, un šajā periodā mēs visi kā viens pārvēršamies par tūristiem. Bet kā atpūsties tad, ja ikdienas darbs ir saistīts ar pakalpošanu tūristu vēlmēm, un pēdējais, ko vēlies, ir pārvērsties par bara dzīvnieku ar kameru/telefonu/planšeti un nesamērīgi augstām prasībām pret slikti apmaksātu apkalpojošo personālu?

Viena no vērtīgākajām mācībām, ko ir sniedzis mans ikdienas darbs, ir – ej prom no pūļa. Ik rītu, kad Alberta ielas galā sastopos ar trim vai četrām tūristu grupām, kuru gidu balsis sacenšas skaļumā viena ar otru, bet valodu sajaukums liek domāt par Bābeli, nopūšos patiesā atvieglojumā – paldies Dievam, tā nav mana izpratne par atpūtu. Ja ikdiena paiet starp cilvēkiem, tad saproti, ka augstāk par visu ir vērtējams... klusums. Un iespēja izvēlēties. Tās, kā reiz, ir lietas, ko nekad nepiedāvās tūrfirmu iepriekš sagatavoti ceļojumu maršruti, kas neizbēgami paredz visu populārāko vietu apskati vēl trīsdesmit (vismaz) cilvēku ielenkumā un grupas vadītāja noteiktā tempā. Ja godīgi, mani pārņem skumjas katru reizi, kad vienā nelielā dzīvoklī par katru cenu cenšas iespiest 40 cilvēku grupu, kurai vēl (protams!) ir vajadzīga ekskursija. Un tas nekas, ka viņi, stāvot saspiedušies nelielā gaitenī, klausīsies par vāzi, glāzi vai pannu, kuru nemaz neredz aiz savu grupas biedru mugurām. Un šis, kā reiz, ir punkts, kurā saduras apmeklētāju un administrācijas intereses. Vieni alkst pēc nemitīgi augošas vietas popularitātes un pastāvīgi kāpjošiem ienākumiem, otri (vismaz teorijā) – pēc kvalitatīva pakalpojuma, pēc pārdzīvojuma reālajā laikā – sastapšanās ar vēsturi te un tagad. Muzeja apmeklējumu man vienmēr ir gribējies salīdzināt ar iešanu uz teātri. Abos gadījumos tas ir īstums, pēc kā mēs ejam. Ja teātris ir māksla, kurā es ceru ieraudzīt cilvēciskas emocijas, kas, uzburtas manu acu priekšā, raisa līdzpārdzīvojumu, tad muzejā es šādu pat katarsi meklēju caur sastapšanos ar autentisko. Tomēr šī satikšanās līdz galam nav iespējama, ņudzoša pūļa ieskautam. Lai tā notiktu, ir vajadzīga telpa un klusums. Kaut vai domās. Tāpēc atliek tikai divas iespējas – praktizēt meditāciju un iemācīties sasniegt šo īpašo stāvokli sevī (neatkarīgi no apkārtējās pasaules ietekmes) vai arī doties turp, kur neviena nav. Pēdējais, protams, vieglāk realizējams. Tā arī bija mana izvēle šajā vasarā. Un, ticiet man, pieredze, manuprāt, daudz spilgtāka un niansētāka kā tā, ko gūst, apmeklējot pieprasītākos muzejus.

Viens no atvaļinājuma laikā apmeklētajiem muzejiem bija Annas Brigaderes māja “Sprīdīši”. Tas manā apziņā šovasar kļuvis par ekskluzivitātes simbolu. Lai arī uz durvīm rotājas informācija par darba laikiem, tomēr mums nākas zvanīt pa norādīto telefonu, lai muzejs tiktu atslēgts... tieši mums. Visā apmeklējuma laikā esam muzejā vienīgie un tas mums nodrošina 100% uzmanību un absolūti personisku attieksmi. Uzzinām daudz interesanta gan par rakstnieces dzīvi un personību, gan arī vienkārši labi pavadām laiku siltās un draudzīgās sarunās ar muzeja vadītāju. Visu laiku pie sevis prātoju – vai ko tādu iespējams piedzīvot arī citur? Izrādās – var. Galvenais priekšnoteikums – doties prom no tūristu iecienītajiem maršrutiem un meklēt pašiem savas pērles. Kā būtu ar sava dzimtā novada vai pilsētas muzeja apmeklējumu, atstājot Rīgas kultūras dzīvi ne-sezonai? Aizbrauciet šovasar uz Kuldīgu vai Tērveti un atklājiet labi zināmās vietas no jauna. Ticiet man, kopš laika, kad skolotāja jūs turp veda klases ekskursijā, daudz kas ir mainījies.

Laikā, kad visi dzenas pēc popularitātes un atpazīstamības, varbūt viskārdinošākais piedāvājums būtu klusums un miers. Vieta, kur nav jāstāv rindā, lai uzmestu paviršu skatienu eksponātiem, pirms tikt aizrautam tālāk. Vieta, kur personāls nav noguris no pūļa kustības regulēšanas, bet dara savu darbu ar prieku un atdevi, piedāvājot ne tikai profesionālu, bet arī personisku attieksmi. Vieta, kuru varam baudīt savā tempā, ļaujoties savām sajūtām un interesēm. Lūk, tāda, manuprāt, ir patiesā greznība mūsdienās. Prom no pūļa.

18.07.2017
 
blog comments powered by Disqus