Blogs

 
Daiga Dupate

Mani iespaidi pēc konferences

No 12. līdz 14. jūnijam Rīgā pulcējās vairāk nekā 300 muzeju speciālistu teju no visas pasaules. Šeit notika starptautiskā konference “WE ARE MUSEUMS”. http://wearemuseums.com/wam17/schedule/

Man bija izdevība klausīties šīs konferences priekšlasījumus un diskusijas, piedalīties radošajās darbnīcās, satikt jaunos uzņēmējus, pateicoties Latvijas Muzeju biedrības izsludinātajam rakstu konkursam. Paldies tiem, kuri man deva šo iespēju!

Ieguvums profesionālai izaugsmei

Iespaidu un atziņu ir daudz, bet šeit minēšu galvenās. Pirmkārt, digitālo tehnoloģiju potenciāls mūsdienās nav pārvērtējams. Tas attiecas uz visām muzeju pamatfunkcijām – ekspozīciju veidošanu, ārējo un iekšējo komunikāciju, pētniecību un darbu ar krājumu. Šī tēma tika skarta vai ikkatrā priekšlasījumā. Ar tehnoloģijām ir jādraudzējas, jo mūsdienās ar to palīdzību rada mākslas darbus, tās palīdz veikt ikdienas darbu, kā arī aktīvi un atraktīvi uzrunāt muzeju apmeklētājus. Īpaši te atzīmējami visi sociālie tīkli: Facebook, Instagram, Twitter, YouTube, Snapchat, Flickr, Pinterest utt. Kādu laiku tagad skatīšos Luvras YouTube kanālu un iesaku arī citiem. Luvrā ir atsevišķs Digitālās komunikācijas departaments, kas rūpējas par 15 dažādām interneta vietnēm, kurās ir šī muzeja profils. Apspriežot ciparu pasauli, kāds no referētājiem minēja, ka patlaban ir digitālais laikmets un muzejiem ir jāsaglabā liecības par šo laikposmu. Ir pilnīgi skaidrs, ka tā tas nebūs vienmēr un pēc digitālās ēras nāks cita, tikai mēs vēl nezinām kāda.

Vēl viena tēma, kas mani uzrunāja, ir ar šādu saukli: “Muzejs ir vieta, kur uzzināt un iedvesmoties”. Ievēroju, ka muzeju ļaudis aizvien vairāk domā un piedāvā apmeklētājiem ne tikai atraktīvu ekspozīciju un jaunas zināšanas, bet veido muzeju kā telpu, kurā viņi var attīstīt savu radošumu, ērti socializēties, arī izklaidēties un atpūsties – atjaunot savu garīgo un fizisko spēku.

Temats, kas man raisīja daudz pārdomu, bija par paaudžu atšķirībām. Aizvien vairāk tiek veikti pētījumi par vecumstruktūrām, dažādu paaudžu uztveres īpatnībām, viņu vajadzībām un veidu, kā katrs rīkojas noteiktā situācijā. Šādus pētījumus nu jau vairākus gadus padziļināti pēta sociologi, dažādu pakalpojumu sniedzēji un mārketinga speciālisti. Īpaši tika skarta tēma par tūkstošgades mijas, jeb Z-paaudzi (angliski saīsinājums “Gen-Z”; jaunieši, kas dzimuši no 1995. līdz 2010. gadam). Daži lektori un radošo darbnīcu vadītāji aicināja pārdomāt, kā uzrunāt šos jauniešus viņiem saprotamā veidā. Tie, kas dzimuši digitālajā laikmetā, tiešām domā un rīkojas atšķirīgi. Mums ir daudz nepareizu stereotipu par Z-paaudzi. Bet atliek tikai “iejusties viņu ādā” un var gūt panākumus, viņus ieinteresēt doties uz muzeju. Piemēram, šāds jauniešu programmas sauklis: “TATE interesējas par to, par ko interesējos es”. Nevis piedāvāt faktus, bet ļaut pašiem izzināt pasauli. Protams, vairāki runātāji minēja, ka šāda pieeja attiecināma ne tikai uz muzejpedagoģisko darbu, bet izglītības sistēmas maiņu kopumā. Domāju, ka par šo tēmu būs aizvien vairāk diskusiju.  

Personīgi

Trīs dienu gaisotne, kad bija iespēja sajust pasaules elpu, atvērtību un radošumu, ir sniegusi iedvesmu turpmākajam darbam. Tas ir devis impulsu turpināt mācīties, “nekompleksēt” par to, ko jau esmu paveikusi (un var būt varēja (bezgalīgi) labāk), kā arī drosmi jauniem izaicinājumiem. Nāk prātā teiktais Bībelē: “Ne no dienišķās maizes vien dzīvojam”. Esmu pabarojusi savu dvēseli un garu.

Nobeigumā gribu paslavēt divus referētājus no Latvijas. Biju patiesi gandarīta un lepojos ar saviem tautiešiem Annu Balandinu un Kristapu Siliņu, kuri kāpa uz lielās skatuves ar veselīgu pašapziņu un interesantiem priekšlasījumiem. Ar kolēģiem spriedām, ka viņu uzstāšanās kopējā programmā “spīdēja un laistījās”.

27.06.2017
 
blog comments powered by Disqus